Bermontiāde: Latvija piesaka karu Vācijai

1919. g. novembra vidū, turpinoties bermontiešu sakāvei pie Rīgas un no tās dienvidu virzienā, Latvijā ieradās Baltijas reģiona sabiedroto komisija ģenerāļa A. Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas (RBA) daļu evakuāciju no Latvijas.

1919. gada 17.-18. novembra naktī- Latvijas Republikas pirmajā gadadienā,- no Rīgas izdzītā un Bausku atkāpjoties pametusī Rietumkrievijas brībprātīgo armija sāka  pretuzbrukumu latviešu spēkiem no savas dislokācijas vietas- Jelgavas vairākos virzienos. Smagas kaujas notika pie Skuju kroga (skolas) pie Dalbes, pie Vareļiem, netālu no Garozas, kā arī Valgundes virzienā. Lai gan RBA bija ieroču un skaitliskais pārsvars, smagās cīņās un zaudējot desmitiem kritušo, latviešiem izdevās pozīcijas noturēt.

1919.g. 19. novembrī P. Bermonts—Avalovs atkāpās no Rietumkrievijas brībprātīgo armijas pavēlnieka amata un Vācija (Veimāras republika) paziņoja, ka Rietumkrievijas arnijas militārie formējumi pāriet tiešā Veimāras republikas ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā.

Ģenerālis Eberharts ierosināja pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību. Lai izvairītos no kļūdas, ko Sabiedrotie un Ulmaņa Pagaidu valdība pieļāva, noslēdzot "Strazdumuižas pamieru" (līgums, ar kuru Ziemeļvidzemes un Igaunijas spēki pārtrauca veiksmīgos uzbrukumus, ļaujot krievu- vācu (Bermonta - Golca vadībā) spēkiem pārgrupēties un ieņemt visu Zemgali un pat Rīgas daļu-Pārdaugavu), radiogrammu Latvijas valdība atstāja bez atbildes.

1919. g. 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu Zemgalē, izdzenot armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā — no Tukuma.

1919. g. 25. novembrī, tā kā Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas daļas (t. sk. Vācijas armijas 6. rezerves korpusa karavīri) juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties Latvijas karaspēkam, Latvija pieteica karu Vācijai. 

***

Atkārtoti jāuzsver, ka baltvāciešu vienības un to veidotais Landesvērs jau jūlijā bija iekļauts Latvijas Armijas sastāvā, pēc Cēsu kaujām un Strazdumuižas pamiera noslēgšanas. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, kurā nozīmīgāko lomu spēlēja vācu un baltvācu spēki, Cēsu kaujās Landesvēra nozīmīgākās kaujas vienības, piemēram Līvena vienība atteicās piedalīties, uzsverot, ka baltvācu landesvēra mērķis ir cīnīties pret lieliniekiem, ne pret igauņiem vai latviešiem. 

Turpinoties nesaskaņām starp baltvācu un latviešu vienībām, kuru iniciatori faktiski vienmēr bija latvieši, vairums baltvāciešu vienību tika izformētas un tie pārgāja latviešu vienībās. Par cīņām pret Krievijas lieliniekiem vairāk kā 70 baltvācu izcelsmes kareivji un virsnieki tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni (pēc skaita faktiski otra "visvairāk apbalvotā" tauta aiz latviešiem, ar LKOK apbalvoti arī ap 20 Latvijas krievu, taču proporcionāli to skaits ir vēl mazāks, ja ņem vērā, ka absolūtais vairums baltvāciešu bija izsūtīti no Latvijas teritorijas jau 1915. gadā, kurpretī krievus cara organizētās deportācijas neskāra).

Pats kara pieteikums tiek dažādi interpretēts, īpaši vēsturnieku aprindās.

Vairums uzskata, ka pašās kara beigās tas bija lieki, ka tas sarežģījis attiecības arī ar Sabiedrotajiem. Taču no mūsdienu Latvijas republikas un latviešu viedokļa skaidrs, ka šīs solis vērtējams pozitīvi- Latvija tādējādi papildus (primāri tās mainīja Niedras valdības izveide) izbeidza visas parakstītās un iedomātās vienošanās ar Vāciju (pilsoņa statuss, zeme Vācijas vācu brīvprātīgajiem, kuri neapšaubāmi bija varonīgi cīnījušies t.sk. pret "sarkano mēri"- lieliniekiem  u.c.). 

Respektīvi, vairs nebija jāpierāda, ka Vācijas vācieši Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sastāvā paši bija pārkāpuši vienošanos ar Latvijas pagaidu valdību- gan to gāžot un izveidojot Borkovska un Niedras valdības, gan vēlāk uzsākot karadarbību pret neatkarīgās Latvijas karaspēka daļu.

Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme.

1919. g. 30. novembrī Baltijas reģiona sabiedroto komisija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku", taču bija jau par vēlu, šis ieteikums netika ņemts vērā un Vācijas (Rietumkrievijas) spēki tika pilnībā izdzīti no Latvijas.

Decembra sākumā pēdējās Rietumkrievijas armijas daļas šķērsoja Latvijas—Lietuvas un tā laika Latvijas—Klaipēdas apgabala robežas pie Palangas.

1919. g. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu Lietuvas teritorijā, izņemot atsevišķus virsniekus, kuri kā konsultanti piedalījās Lietuvas atbrīvošanā.