Gustavs Adolfs Joahims Rīdigers fon der Golcs

Rīdigers fon der Golcs bija vācu ģenerālis, grāfs, 1919. gadā Rietumlatvijā un Lietuvas ziemeļos dislocētā 6. rezerves korpusa komandieris.

Dzimis 1865. gada 8. decembrī Cillihavā (Züllichau), Brandenburgā, Vācijā, Golcas grāfa Gustava (1831.–1909.) ģimenē. Izvēlējies militāro karjeru.

Dienestu uzsāka 1885. gadā kā fānjunkurs (Fahnenjunker) 1. kājnieku gvardes pulkā (1. Garderegiment zu Fuß).

Absolvējis Prūsijas karalisko Kara akadēmiju. Precējies ar Hannu Karolīnu fon Hasi (Hannah Caroline von Hase; 1873.–1941.), ģimenē dēls.

13 gadus dienējis ģenerālštābā, pēc tam pārcelts uz Magdeburgu feldmaršala Hindenburga (Hindenburg) pakļautībā.

No 1897. gada atkal dienējis ģenerālštāba Anglijas nodaļā.

 1. Pasaules kara laikā kā pulkvedis komandējis Rietumu frontē 76. Hamburgas kājnieku pulku (Infanterie-Regiment „Hamburg“ Nr. 76), piedalījies kaujās pie Marnas,

1916. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru.

1917. gada jūnijā sācis komandēt 37. kājnieku divīziju Austrumu frontē.

 1. Pasaules kara laikā komandējis 12. Zemessardzes (landvēra) divīziju.

 1918. gada sākumā iecelts par Dancigā saformētās Baltijas jūras divīzijas (Ostsee-Division) komandieri. Minētā divīzija 1918. gada aprīļa sākumā tika nosūtīta uz Somiju.

 15.05.1918. apbalvots ar Prūsijas Nopelnu ordeni (Pour le Mérite).

Kopā ar ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu (Mannerheim) vadījis militārās operācijas pret lielinieku karaspēku Somijas pilsoņu kara laikā.

1919. gada sākumā Golcs tika komandēts uz Latviju, lai pārņemtu Kurzemē un Lietuvas ziemeļu daļā dislocētā Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, kurā ietilpa dzelzsdivizija un Baltijas landesvērs, komandēšanu. 

Liepājā ieradies 1919. gada 1. februārī, tajā pašā dienā iecelts par Liepājas gubernatoru.

Martā 6. rezerves korpusa daļas Golca vadībā iesaistījās Latvijas zemessardzes cīņās pret Latvijā iebrukušo Padomju Krievijas Sarakano armiju, kura pēc Rīgas ieņemšanas tika pārdēvēta par "LSPR armiju", lai nezinātājiem radītu priekšstatu, ka Latvijā iebrukusi nevis Krievija, bet notiek "pilsoņu karš' .

1919. gada 16. aprīlī Golcam pakļautās karaspēka daļas Liepājā īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu apvērsumu, gāžot Ulmaņa valdību un vietā izveidojot A. Niedras valdību.

Pēc Krievijas vadīto marionešu - lielinieku izdzīšanas no Kurzemes un Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca komandētās A.Niedras Pagaidu valdības vienības jūnijā iesāka karadarbību pret Igaunijas  nacionālo armiju un Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādi, kuras bija atbrīvojušas daļu Ziemeļlatvijas no Krievijas lielinieku spēkiem.

1919.gada 19.-23. jūnijā notika vēsturiskās Cēsu kaujas, kas bija izšķirošas Latvijas un Igaunijas neatkarībai.

Pēc viņa komandēto spēku sakāves Cēsu kaujās saskaņā ar 3. jūlijā noslēgto Strazdumuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, taču Golcs vilcinājās pildīt pamiera noteikumus un 21. septembrī noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā.

Pakļaujoties Sabiedroto kategoriskajai prasībai, Vācijas pavēlniecība atsauca Golca štābu no Latvijas, un Golcs Latviju atstāja 1919. gada oktobrī.

1920. gada martā Golcs Vācijā piedalījās tā sauktajā Kapa pučā. Vēlāk nodarbojies ar jaunatnes militāro audzināšanu.

No 1934. līdz 1939. gadam vadījis Vācijas rezerves virsnieku savienību.

1920. gadā izdoti Golca memuāri — Meine Sendung in Finnland und im Baltikum —, kuros aprakstīta viņa militārā un politiskā darbība Somijā un Latvijā. Golca atmiņas ar mainītu nosaukumu 1936. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu — Als politischer General im Osten.

Miris 1946. gada 4. novembrī Kinsegas muižā (Kinsegg), Bavārijā.