Karls Gustavs Emīls Mannerheims

Karls Gustavs Emīls Mannerheims - brīvkungs, zviedru-vācu izcelsmes Somijas virsnieks un politiķis. Viena no centrālajām personām neatkarīgās Somijas valsts izveidē un šīs valsts vēsturē. Komandēja (kā ģenerālis) Somijas armijas (t.s. balto somu) spēkus gan Somijas Pilsoņu karā, gan arī (kā maršals) Ziemas karā, Turpinājuma karā un Lapzemes karā. Otrā Pasaules kara laikā 19 mēnešus bija Somijas "goda prezidents".

Brīvi pārvaldīja vācu, zviedru un krievu valodas (somu valodu nepieciešamības spiests iemācījās ap 50 gadu vecumu un sava akcenta dēļ tika salīdzināts ar Čērčilu, kurš runā franciski).

Dzimis Krievijas impērijas okupētās Somijas lielkņazistes rietumos, Askainenā (som. Askainen), Louhisāri (Louhisaaren) muižā, brīvkunga Karla Roberta Mannerheima, liberāli noskaņota dramaturga un ne pārāk veiksmīga uzņēmēja, un Hedvigas Šarlotas Helēnas Mannerheimas (dzimusi fon Jūlina, bagāta uzņēmēja, kompānijas "Fiskars" īpašnieka meita) ģimenē.

Bērnība un jaunība

Gustavs bija 13 gadus vecs, kad tēvs bankrotēja un pameta ģimeni. Pēc gada mira māte.

15 gadu vecumā, 1882. gadā Karls Gustavs iestājās Somijas lielkņazistes kadetu korpusā (skolā), tomēr disciplīnas problēma dēļ 1886. gada pavasarī no skolas tika izslēgts.

1887. gada pavasarī viņam izdevās Helsinkos nokārtot universitātes iestājeksāmenu, vasaru pavadīja Harkovā pie tēvoča, lai pastiprināti mācītos krievu valodu. Rudenī viņš sāka mācības Sanktpēterburgā, elitārajā Nikolajevskas kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище), kuru absolvēja 1889. gadā.

Militārā karjera Krievijas impērijas armijā

Laikā no 1887. līdz 1917. gadam Gustavs Mannerheims bija Krievijas impērijas militārajā dienestā.

1889. gadā kā kornets uzsāka aktīvo karadienestu 15. dragūnu pulkā Kališā (mūsdienu Polijas teritorijā), kur parādīja sevi no labākās puses, tāpēc 1891. gada 20. janvārī tika pārcelts dienēt uz elitāro Gvardes kavalērijas pulku Sanktpēterburgā.

1892. gada 2. maijā Gustavs apprecējās ar kavalērijas ģenerāļa Nikolaja Arapova meitu Anastasiju (Анастасия Николаевна Арапова), kuras lielais pūrs un sievastēva ietekme ievērojami uzlaboja Mannerheima materiālo stāvokli un karjeras iespējas.

1896. gadā Mannerheims kā jaunākais asistents piedalījās Krievijas cara Nikolaja II kronēšanas ceremonijā, pēc kuras iepazinās personīgi ar imperatoru un uzturēja šo pazīšanos līdz pat tā nāvei.

1897. gada rudenī Mannerheims sāka pildīt galma zirgu dienesta priekšnieka vietnieka pienākumus poručika dienesta pakāpē, gādājot par gvardes pulka un paša imperatora zirgsaimniecības uzraudzību (līdz 1903. gadam). Pats bija izcils kavalērists, regulāri piedalījās jāšanas sacīkstēs, kur uzrādīja vērā ņemamus rezultātus, kā arī jātnieku sporta sacensību organizēšanā un tiesāšanā.

1899. gada vasarā paaugstināts par štabs-rotmistru.

1900. gada 12. aprīlī par izcilu dienestu apbalvots ar III šķiras Sv. Annas ordeni, bet vasarā tika paaugstināts par pulka aprīkojuma daļas vadītāju.

1901. gadā Mannerheims iegādājās muižu Kurzemes guberņā, Apriķu pagastā, izveidoja dīķu saimniecību zivju audzēšanai un citu infrastruktūru, taču nekādus saimniekošanas talantus nedemonstrēja.

1902. gada 20. decembrī paaugstināts par rotmistru, bet 1903. gada pavasarī pārcelts par pasniedzēju virsnieku kavalērijas skolā, kur 1904. gada rudenī tika iecelts par mācību eskadrona komandieri un mācību komitejas locekli.

Atšķirībā no dienesta, privātā dzīve bija daudz bēdīgāka - ģimene praktiski bija izjukusi, savukārt sadzīves komfortu ierobežoja ievērojamie kāršu parādi. Bija sācies Krievu-japāņu karš, kas bija laba iespēja talantīgiem virsniekiem celt kvalifikāciju un mainīt savu karjeru, kā arī izvairīties no ikdienas dzīves rutīnas - tā kā gvardes daļas uz fronti nesūtīja, Mannerheims pieteicās brīvprātīgi un ar kavalērijas skolas priekšnieka Brusilova palīdzību devās uz fronti 52. Ņežinskas dragūnu pulka sastāvā.

1905. gada 8. janvārī paaugstināts par apakšpulkvedi.

1905. gada 23. februārī par spoži vadīto reidu Austrumimpeņā, kas ļāva izlauzties no aplenkuma 3. kājnieku divīzijai. paaugstināts par pulkvedi. Pēc tam pulkvedim uzticēja izlūkošanas un pretinieka spēku aizmugures teritorijas kartografēšanās operācijas (lai nepieļautu diplomātiskus sarežģījumus par šādu reidu svešas valsts teritorijā, Mannerheimam uzticēja komandēt 300 vietējo hunhūzu vienību). Uzdevumu Mannerheims veica spīdoši, taču tā bija pēdējā lielākā operācija ar viņa līdzdalību - septembrī tika parakstīts pamiers un karš beidzās.

Pēc atgriešanās Pēterburgā Mannerheimam tika piedāvāts piedalīties francūža P.Peljo ekspedīcijā, un no 1906. līdz 1908. gadam viņš Pelio ekspedīcijās sastāvā apceļoja Vidusāziju, Mandžūriju un Ķīnu.

Pēc ceļojuma 1909. gadā Mannerheims kļuva par Miņskā Mazoveckā dislocētā ulānu pulka komandieri. Pirmā Pasaules kara laikā Mannerheims cīnījās Austroungārijas un Rumānijas frontē.

1914. gadā tika apbalvots ar Jura Krustu, bet 1915. gada martā tika iecelts par 12. kavalērijas divīzijas komandieri. Februāra revolūcijas laikā atradās Sanktpēterburgā un bija tās liecinieks.

Pēc atgriešanās frontē 1917. gada aprīlī tika paaugstināts par ģenerālleitnantu, tomēr jaunā valdība ne pārāk uzticējās Mannerheimam, tāpēc viņš 1917. gada septembrī pameta armiju un decembrī ieradās Helsinkos, domādams sākt civilo dzīvi.

Somijas pilsoņu karš

1917. gada 6. decembrī Somijas senāts bija deklarējis Somijas neatkarību un proklamējis republiku,

1918. gada janvārī Mannerheims tika iecelts par faktiski vēl neeksistējošās Somijas armijas komandieri. Jau janvāra beigās sabiedrība sašķēlās divās lielās nometnēs, no kurām katrai bija sava, atšķirīga vīzija par vēlamo nākotni - sākās Somijas Pilsoņu karš, kurā norisinājās cīņas starp t.s. baltajiem un komunistiskās Krievijas organizētajiem sarkanajiem. Balto kustības galvenie militārie spēki bija organizācijas Suojeluskunta kaujinieki (Aizsargu Somijas analogs), Somu jēgeri, ko materiāli atbalstīja Antante, kā arī Vācijas armijas daļas Rīdigera fon der Golca vadībā.

Otrā pusē bija SSDSP organizētie sarkangvardi, kuri saņēma palīdzību no padomju Krievijas. Īpaši asiņainajā pilsoņu karā, kur sarkano teroru nomainīja ne mazāk asiņainais baltais terors, uzvaru guva t.s. baltie.

Starpkaru periods

Pēc kara Mannerheims tika ievēlēts par Somijas valsts reģentu, un panāca Somijas atzīšanu no Lielbritānijas un Francijas.

Pēc tam, kad Somija kļuva par republiku, Mannerheims kandidēja prezidenta vēlēšanās, tomēr zaudēja Karlo Juho Stolbergam un kļuva par privātpersonu. Par pilsoniskās sabiedrības politisko un kultūras dzīvi interesējās maz, brīvo laiku veltot sev mīļajiem zirgiem, medībām un ceļojumiem pa pasauli.

1931. gadā Mannerheims kļuva par Aizsardzības padomes priekšsēdētāju. Padome nodarbojās ar valsts aizsardzības uzlabošanas un bruņoto spēku pilnveidošanas pasākumiem, tomēr tai bija konsultatīvas pilnvaras — lēmumus pieņema valdība un parlaments. Bažījoties par kara iespējamību Eiropā, viņš nemitīgi uzstāja par finansējuma palielināšanu bruņotajiem spēkiem.

Tomēr plašos Somijas sabiedrības slāņos viņš saglabāja būtisku autoritāti. Laikā pēc pilsoņu kara Somijas kreisās aprindas, saistībā ar Mannerheima lomu karā, bija noskaņotas pret viņu, tomēr pamazām, sevišķi pēc atteikuma vadīt labējās Lapua kustības organizēto 1932. gada neveiksmīgo apvērsumu, viņš kļuva par vienojošu personu Somijas sabiedrībā.

Ziemas karš

1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, kurā Somija, tāpat kā Baltijas valstis tika iekļauta PSRS ietekmes zonā. Tā paša gada rudenī PSRS provocējot Somiju pieprasīja Somijai vienpusēji pārcelt valsts robežu 25 kilometrus uz austrumiem no Ļeņingradas.

Somijas un PSRS sarunas par šo jautājumu bija neveiksmīgas un 17. oktobrī Mannerheims piekrita kara gadījumā kļūt par armijas virspavēlnieku. Pēc vairākām PSRS provokācijām attiecībā pret Somiju 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākās Ziemas karš un Mannerheims oficiāli kļuva par armijas virspavēlnieku. Tās pašas dienas pavēlē viņš uzsaukumā rakstīja :

"Jūs pazīstat mani, es pazīstu Jūs un zinu, ka katrs ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz nāvei. Šis karš nav nekas cits kā Neatkarības kara turpinājums un pēdējais cēliens. Mēs cīnāmies par savām mājām, savu ticību un savu zemi."

Kaut arī uzbrūkošā PSRS armija vairākkārt pārsniedza Somija armiju (attiecībā 4 pret 1 personālsastāva skaitā, 200 pret 1 tanku skaita ziņā un 30 pret 1 lidmašīnu skaitā), Somijas armijai izdevās visu ziemu noturēties pret PSRS agresiju. PSRS arī neizdevās radīt dzīvotspējīgu alternatīvo marionešu valdību Oto Villes Kūsinena vadībā,

Pamatojoties uz 1940. gada 12. marta Maskavas Miera līguma noteikumiem Somijai nācās atteikties no savām, somu mūžseni apdzīvotajām Somijas austrumu teritorijām.

Literatūrā bieži tiek citēta maršala uzruna, ar kuru tas vērsās pie somu karavīriem 14. martā — pavēle par karadarbības pārtraukšanu, — kuru jau pēc pāris dienām pārtulkotu arī Latvijas armijas informācijas nodaļa izplatīja saviem virsniekiem.

Turpinājuma karš

http://'http://youtu.be/Tor6ajdISOo

Pēc tam, kad 1941. gadā Vācija iebruka PSRS, sākās Turpinājuma karš. Somijas armija Mannerheima vadībā uzbruka PSRS spēkiem atkarojot gan zaudētās Somijas teritorijas, gan ieejot dziļāk PSRS. Tomēr Somija, lai arī būdama Vācijas sabiedrotā, vairākkārt izvairījās no aktīvas karadarbības, jo uzskatīja šo karu tikai par daļu no Ziemas kara. Mannerheima galvenais štābs Otrā Pasaules kara laikā atradās Mikeli pilsētā, no kurienes viņš vadīja kaujas operācijas.

1942. gada 4. jūnijā Mannerheimam tika piešķirta maršala dienesta pakāpe.

Lapzemes karš

1944. gadā Mannerheims tika ievēlēts par Somijas Valsts prezidentu, lai izmantojot savu ietekmi un autoritāti sabiedrībā, izdotos izbeigt karu.

Tā kā bija skaidrs, ka Vācija karā ar PSRS zaudēs, Somijai nācās piekrist diezgan smagiem pamiera noteikumiem, tomēr saglabājot neatkarību un sabiedrisko iekārtu. Pēc pamiera ar PSRS noslēgšanas Somija valsts ziemeļos izcīnīja t.s. Lapzemes karu ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem - vāciešiem.

1946. gadā Mannerheims demisionēja no prezidenta amata.

Mūža atlikušos gadus Mannerheims veselības dēļ lielākoties pavadīja sanatorijā Montro, Šveicē. Mira 1951. gadā Šveicē, tika apglabāts svinīgā militārā ceremonijā Helsinkos Hieteniemi kapsētā.

Mūsdienu Somijā Mannerheims tiek godināts kā viens no izcilākajiem Somijas valstsvīriem. Mannerheima dzimšanas diena (4. jūnijs) ir oficiāli svētki — Somijas armijas diena.

2004. gada sabiedriskajā aptaujā atzīts par visu laiku dižāko somu.

Saistība ar Latviju

Apriķu pagasta muzejā ierīkota Mannerheima piemiņas istaba, jo vietējā muiža saistīta ar Mannerheima dzimtu.