Krievu - japāņu karš: Beidzas krievu bāzes Portarturas blokāde

Pēc vairākiem iebrukumiem Ķīnā, 1895. gadā, Krievijai izdevās piespiest to noslēgt līgumu par karabāzes izveidi Portartūrā. Krievija uzskatīja, ka tās "vitālās intereses" ir nodrošināt savu klātbūtni Tālajos Austrumos, turklāt, iegūt neaizsalstošu jūras ostu. Tobrīd visu Tālo Austrumu piekrasti kontrolēja tā laika lielvara - Japāna. Redzot arvien vairāk pieaugošo krievu vēlmi iejaukties šajā Āzijas reģionā, Japāna nolēma sākt ostas blokādi. Krievi vairākkārt centās šo blokādi pārraut, taču cieta vairākas neveiksmes, un kopumā karš beidzās ar Krievijas militāro spēku sagrāvi un 1905.-07. gada revolūciju. 

Portartūras blokādes laikā notika garākās un asiņainākās krievu-japāņu kara kaujas.

Zaudējumi (krievu dati)

Japāņi: 57,780 nogalināti

Krievi 15,000–31,306 nogalināti 

*

starptautiski minētie dati

Japāna 

• 47,152–47,400 nogalināti
• 11,424–11,500 miruši no ievainojumiem
• 21,802–27,200 miruši no slimībām

Krievija

• 34,000–52,623 nogalināti un/ vai miruši no ievainojumiem
• 9,300–18,830 miruši no slimībām
• 146,032 ievainoti
• 74,369 captured

Kara laikā tika iznīcināta praktiski visa uz šejieni pārvestā Krievijas Baltijas jūras flote.

1905. gada 2. janvārī krievu spēki padevās Japānai. Šī sakāve 2 nedēļas vēlāk Krievijā rezultējās vispārējos streikos un "Asiņainā svētdienā". 

Arī vairāki tūkstoši latviešu, kā Krievijas impērijas pavalstnieki, tika iesaistīti šajā karā, jo Krievijas impērijas gadsimtiem ilgusī militārā tradīcija centās izmantot svešu zemju iekarošanā Impērijas pakļautās mazākumtautības, tādējādi saglabājot "krievu tautas dzīvo spēku".

Okupēto tautu izmantošana ļāva veiksmīgāk realizēt Krievijas koloniju rusifikāciju, kā arī radīt priekšstatu par "Krievijas mazākumtautu mežonību", pretstatā "sirsnīgajiem krievu cilvēkiem". Tāpēc jau dažus mēnešus pēc japāņu kara, kad Krievijas okupētājās Baltijas teritorijās un pašas Krievijas lielpilsētās sākās sacelšanās pret monarhiju, uz Baltiju tika sūtītas Krievijas dienvidu reģionu kazaku vienības. Praksi pārņema arī krievu komunisti,- Latvijā arī 40 gadus vēlāk masu deportācijās bieži tika izmantoti "dienvidu republiku" iekšlietu dienesta karavīri. Vēl vēlāk- Krievijai iebrūkot Ukrainā,- tur karot nosūtītie un daudzi kritušie ir Baškīrijas vai Tatārijas iedzīvotāji. Sīrijā Krievija nosūtījusi karot Krievijas okupētās Čečenijas bataljonu.

Daži no daudziem latviešiem, kuri bija spiesti karot krievu-japāņu karā, piemēram,- vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: 

• Jānis Kurelis, 
• Jānis Francis, 
• Jānis Balodis, 
• Dāvids Sīmansons, 
• Andrejs Auzāns, 
• Fricis Virsaitis, 
• Rūdolfs Bangerskis,
• Kārlis Ezeriņš, 
• Mārtiņš Vācietis, 
• Pēteris Radziņš.

Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906. gadam bija japāņu gūstā.

Līdzīgi vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.

Latvijas armijas pulkveži: 

• Gustavs Mangulis, 
• Eduards Jaunītis, 
• Pēteris Irbe, 
• Gustavs Francis, 
• Jēkabs Osvalds Dombrovskis (pie Makdenas ievainots), 
• Aleksandrs Rīsiņš, 
• Pauls Šmits (komandēja rotu), 
• Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts),

kā arī Latvijas armijas pulkveži—leitnanti: 

• Mārtiņš Kadašs, 
• Alberts Baumanis (rotas komandieris), 
• Augusts Purgals, 
• Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), 
• Egons Ernsts
• Valerians Štrombergs,

kā arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni.

Krievijas-Japānas kara veterāns bija arī: 

• vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš,
• otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals un
• kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.