Gustavs Zemgals

Gustavs Zemgals  bija otrais Latvijas Valsts prezidents.

G. Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagasta "Odiņu" mājās (tagad mājas saucas "Brātiņi") amatnieka ģimenē.

Drīz G. Zemgala vecāki pārcēlās uz Aizputes Upesmuižu, kur viņš sāka mācīties Sakas pagasta skolā.

Izglītību G. Zemgals turpināja iegūt Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, bet pēc tam beidza Maskavas universitātes juridisko fakultāti. Pirms valsts eksāmeniem viņš kā savvaļnieks iestājās militārajā dienestā.

Pēc pusotra gada dienesta armijā G. Zemgals tika ieskaitīts rezervē kā rezerves leitnants (praporščiks).

1899. gadā viņš pabeidza universitāti, iegūdams cand. iur. grādu, un Rīgā uzsāka darbu kā zvērināta advokāta palīgs pie advokāta V. Beķera. G. Zemgals darbojās arī amatnieku un strādnieku biedrībās "Jonatāns" (1901. gadā viņš kļuva par tās priekšnieku), "Ziemelis" un "Torņakalns", kā arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā "Jaunais teātris" u.c.

Sākoties krievu—japāņu karam, G. Zemgalu 1904. gadā mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu un tika paaugstināts par kapteini.

Gustavs Zemgals bijis akadēmiskās vienības "Austrums" biedrs.

Pēc demobilizācijas 1905. gadā G. Zemgals piedalījās jauna, liberāla un sociālistiska laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" izveidē un kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru.

Redaktora amatu viņš ieņēma arī "Jaunās Dienas Lapas" pēctecī — laikrakstā "Mūsu Laiki".

1905. gadā kopā ar Arvedu Bergu, Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskiem darbiniekiem viņš nodibināja Latviešu demokrātisko partiju.

1907. gada 31. jūlijā Rīgas apgabaltiesa G. Zemgalam par viņa darbību "Mūsu Laikos" piesprieda trīs mēnešus aresta vai 300 rubļu lielu naudas sodu.

No 1912. līdz 1914. gada beigām G. Zemgals darbojās žurnāla Domas redakcijā, oficiāli ieņemdams tā atbildīgā redaktora amatu, lai arī faktiskais redaktors bija literatūrkritiķis Ērmanis Pīpiņš.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, G. Zemgals atkal tika mobilizēts un ieskaitīts Tērbatā dislocētajā 356. Vidzemes kājnieku pulkā, bet vēlāk nosūtīts uz Somiju.

1916. gadā G. Zemgala vienību pārcēla uz Kronštati. Sākoties Februāra revolūcijai, viņš kopā ar ģimeni pameta savu dienesta vietu Kronštatē un sākotnēji devās uz Tērbatu, no kurienes atgriezās Rīgā.

1917. gada 23. aprīlī G. Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Īsu brīdi viņš bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks.

1917. gada rudenī Rīgas pagaidu padome G. Zemgalu atkārtoti ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Šajā laikā viņš darbojās Latviešu radikāldemokrātiskajā partijā.

1918. gadā G. Zemgals iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes darbībā, kur pārzināja okupēto Latvijas apgabalu lietas, kā arī pildīja LPNP sakarnieka funkcijas ar Demokrātisko bloku. No radikāldemokrātu partijas viņš tika deleģēts Tautas padomē un vēlāk tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāja otro biedru.

Ieņemot šo amatu, viņš 1918. gada 18. novembrī vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi.

1918.g. 3. decembrī G. Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju.

Tuvojoties lieliniekiem, Tautas padome savu priekšsēdētāju Jāni Čaksti kopā ar viņa biedru G. Zemgalu deleģēja uz ārzemēm Latvijas interešu aizstāvēšanai, un 2. janvārī viņi kopā ar dažiem Tautas padomes locekļiem un Pagaidu valdības ministriem ar angļu kara kuģi "Princese Margareta" devās uz Kopenhāgenu.

Jau 1919. gada martā G. Zemgals atgriezās Latvijā, kur Liepājā centās restitutēt Tautas padomi tās agrākajā sastāvā.

1919.g. 13. maijā Tautas padome viņa vadībā gatavojās atkal formāli pārņemt politisko varu Latvijā, taču G. Zemgalu kopā ar Erastu Biti, Ansi Buševicu, Frici Menderu un Robertu Kroderu it kā par vācu pēc 16. aprīļa puča ieceltā ministru prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanu apcietināja vācu 1. gvardu rezerves divīzijas komandieris ģenerālis Tīde.

Pēc atgriešanās Rīgā G. Zemgalu 4. jūlijā atkal ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Viņš tika ievēlēts arī par Tautas padomes viceprezidentu.

No Demokrātiskā centra Zemgales saraksta G. Zemgals tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, bet atteicās no mandāta un turpināja darbību kā zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs.

G. Zemgals Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku sarakstā kandidēja 1. Saeimas vēlēšanās. Jānim Čakstem noliekot deputāta mandātu sakarā ar viņa ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidentu, kā nākamais kandidāts no saraksta Saeimā nonāca G. Zemgals (1921—1923).

No 1921. gada 15. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim G. Zemgals bija kara ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā.

Pēc ministra amata atstāšanas viņš, sākot ar 1924. gada martu, Rīgā darbojās kā notārs, AS "Rīgas starptautiskā banka" padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs un AS "Valmieras šaursliežu dzelzceļš" valdes loceklis. Ar sievu un diviem bērniem dzīvoja Rīgā, Kr. Barona ielā 3, kā arī vasarnīcā Mežaparkā (Hamburgas ielā 16).

Pēc pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gada 8. aprīlī, kad ne Zemnieku savienības, ne sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, G. Zemgalu 56 gadu vecumā ievēlēja par prezidentu.

Atrodoties Valsts prezidenta amatā, 1927. (9.?) gadā, laikposmā no 27. līdz 28. maijam, G. Zemgals uzturējās oficiālā vizītē Zviedrijā, bet tā paša gada 29. jūnijā Latvijā uzņēma Zviedrijas karali Gustavu V. Savā prezidentūras laikā G. Zemgals gandrīz nemaz neiejaucās likumdevēja darbībā — tikai vienu reizi viņš nosūtīja likumprojektu atkārtotai caurlūkošanai. Savukārt savas tiesības apžēlot notiesātos Zemgals izmantoja diezgan plaši - prezidentūras laikā viņš apžēloja 648 personas, no tām 172 — pilnīgi, 471 — sodu mīkstinot, bet 5 — atjaunojot viņu tiesības pēc soda izciešanas.

G. Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada 9. aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās.

Pēc prezidenta posteņa atstāšanas G. Zemgals turpināja politisko darbību un kā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku bloka kandidāts (1. numurs sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos) tika ievēlēts 4. Saeimā (1931—1934), kur kļuva par ārlietu, kā arī finansu, tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli.

No 1931. gada 27. marta līdz 1932. gadā viņš bija finanšu ministrs.

1933. gadā G. Zemgalu ievēlēja par Baltijas ūnijas prezidentu.

Trīsdesmito gadu sākumā G. Zemgals pievērsās arī publicistikai, galvenokārt publicēdamies laikrakstā "Jaunākās Ziņas".

G. Zemgals mira 1939. gada 6. janvārī un tika apbedīts Rīgas Meža kapos. Tēlnieka Kārļa Zāles veidotajam pieminekļa sievietes tēlam pozēja Gustava Zemgala 18-gadīgā meita Anna.

1990. gada 12. augustā Džūkstē G. Zemgalam atklāts piemineklis.

Apbalvojumi

1926. gada 16. novembrī G. Zemgals apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929. gada 9. novembrī — I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

***

Valsts Prezidents,                

Kara ministrs,                

Latvijas amatnieku savstarpībās kredītbiedrības priekšsēdētājs,                

Latvijas Hipotēku bankas padomes loceklis,                

Studentu vienības „Austrums“ vecbiedrs,                

„Austruma“ vecbiedru palīdzības biedrības biedrs,                

L. U. Goda biedrs,                

Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības bij. priekšsēdētājs.                

Meža kapos R.                                                                

“Jaunākās Ziņas” # 5. 07.01.1939.     

 

           ***

  Agnese Matisone:

“Arnolda Auziņa grāmatā “Gustavs Zemgals” (2006, Jumava) minēts, ka G. Zemgals meitai Annai un dēlam Paulam reiz sacīja: “Es dzīvošu tik ilgi, kamēr mani kāds pieminēs”. Prezidenta mazmeita Anda Andersone apstiprina: “Viņš arī mūsu dzīvē vēl dzīvo līdzi, viņu bieži pieminot”.

Zem dižliepas un jauna ozola zariem uzstādīts piemiņas akmens Latvijas Valsts otrajam prezidentam Gustavam Zemgalam. Viņš 1918. gada 18. novembrī  izrunāja liktenīgos Latvijas Valsts proklamēšanas akta vārdus: “Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts.” Piemiņas akmens radīts Atmodas laikā – 1990. gadā par LNNK un LTF biedru līdzekļiem, ar toreizējās kopsaimniecības “Dzintarzeme” līdzdalību. Atklāšana: 1990. gada 12. augustā ar Tukuma skolotāju kora “Vanema” dziesmām, skaistām runām. Iesvētīja toreizējais Džūkstes draudzes mācītājs Zigfrīds Kukulītis. Mākslinieks: A. Krievāns Tagadējā plāksne ir atjaunotais variants, jo oriģinālu – reljefu metālā, nozaga vairākus gadus atpakaļ. Atrašanās vieta: Tukuma novads, Džūkstes pag., pie “Brātiņu” mājām. Par precīzu prezidenta Zemgala dzimšanas vietu – mājām gan izvirzītas pretrunīgas hipotēzes. Neskatoties uz to, akmens labi iedzīvojies ainavā.

Veicot aizraujošus meklējumus, radās iespēja sakontaktēties ar G.Zemgala mazmeitām Andu Andersoni un Ilzi Ūdris Black, kā arī ar A.Andersones dēlu, G.Zemgala mazmazdēlu Filipu Andersonu, kas 2011. gada 5. jūlijā ieradās Latvijā un apciemoja Gustava Zemgala piemiņas akmeni Džūkstē un paviesojās “Brātiņu” mājās.

Sarakstē ar A.Andersoni uzzināju, ka Ģ Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir divi autentiski priekšmeti, kas saistīti ar LR Otro valsts prezidentu Gustavu Zemgalu - dēla pase un G.Zemgalam kāzās 1908. gadā dāvinātā sega. 2010. gada 7. decembra vēstulē Anda dalās atmiņās: “Mana māte (Anna Ūdris) atveda pelēko segu no Amerikas atpakaļ uz Latviju, pēc tam, kad tā sega visus mūs bija apsildījusi pa bēgļu laikiem Vācijā utt.”

Ilze Ūdris Black  2010. gada 16. oktobra vēstulē uz maniem centieniem atbild: “Paldies par jūsu interesi paplašināt informāciju par Gustavu Zemgali. Tas ir svētīgs ierosinājums, jo ilgus gadus Latvijas skolās nebija pieejamas grāmatas par Latvijas tā laika vēsturi. Tagad no jauniem reti kāds zina, kas Gustavs Zemgalis bija. Interesanti, ka viņa piemiņas plāksne tagad atjaunota. Oriģināli tā bija reljefa, izgatavota no metāla, kuru kāds nevērtīgs blēdis nozaga vairākus gadus atpakaļ. Priecājos, ka tagad tā atjaunota. Kad kāds no ģimenes ierodas Latvijā, vienmēr apmeklējam G.Z. kapa vietu Meža kapos. 2006. gadā sastrādājos ar A.Auziņa kungu, kas uzrakstīja grāmatu par G.Z., kuru izdeva Jumavas izdevējs Rīgā”.”