Krievu-japāņu karš: sākās Cusimas kauja

Krievijas-Japānas karš saukts arī par Krievu-japāņu karu (日露戦争; Русско-японская война) bija karš, kas norisinājās no 1904. gada 8. februāra līdz 1905. gada 27. jūlijam starp Krievijas impēriju un Japānas impēriju par ietekmi Tālajos Austrumos.

Krievijas imperators Nikolajs II kā vienu no saviem mērķiem izvirzīja tieši Krievijas impērijas ietekmes nostiprināšanu Tālajos austrumos. VājinotiesĶīnai notika tās teritoriju sadalīšanas starp lielvarām.

1895. gadā Japāna noslēdza Simonoseki līgumu. Tas ļāva tai iegūt vairākas Ķīnas daļas. Krievijas impēriju interesēja iegūt neaizsalstošu ostu, kura dotu pieeju Klusajam okeānam.

Nesen izveidotā Vladivostokas osta varēja darboties tikai vasarā. Tuvākā osta, kurā kuģi varēja ienākt arī ziemas laikā, bija Portartura. Krievijas impērija 1896. gadā noslēdza līgumu ar Ķīnu, kura rezultātā tā nostiprināja savu ietekmi Mandžūrijā, iegūstot Kvantunas pussalu un Portarturas ostas pilsētu nomā.

Šāda Krievijas rīcība tiešā Japānas tuvumā apdraudēja Japānas intereses, tādēļ Japāna pieprasīja Krievija izvākties no tās interešu zonas, bet kad tas neizdevās, sākumā deva triecienu Krievijas flotei, bet vēlāk izsēdināja desantu Portarturas tuvumā.

Krievu neprasme karot, un izmantot daudzkārtēju spēka pārsvaru neizdevās. Nespēju stratēģiski domāt liecina arī fakts, ka pēc Austrumu flotes zaudēšanas, Krievija sūtīja garā ekspedīcijā Baltijas kara floti, kas arī tika sakauta.

Krievu flotes zaudējumi. Krievu flote zaudēja

• 209 virsniekus,
• 75 konduktorus,
• 4761 zemākas pakāpes kara jūrniekus -

kopā pavisam 5045 cilvēku.

Ievainoti tika

• 175 virsnieki,
• 13 konduktori un
• 178 zemākas pakāpes jūrnieki.

Gūstā krita 7282 cilvēki, ieskaitot divus admirāļus.

Uz internētajiem kuģiem palika 2110 jūrnieku.

Kopumā pirms kaujas eskadras sastāvā bija 16 170 jūrnieku, no kuriem tikai 870 izlauzās uz Vladivostoku.

No 38 kaujā dalību ņēmušajiem kuģiem nogrima karadarbības rezultātā, vai tos nogremdēja un uzspridzināja pati ekipāža -

21 (7 bruņukuģi, 3 bruņukreiseri, 2 bruņotā klāja kreiseri, 1 palīgkreiseris, 5 mīnu kuģi, 3 transporta kuģi).

Padevās gūstā vai tika sagrābti 7 (4 bruņukuģi, 1 mīnukuģis, 2 hospitāļu kuģi).

Hospitāļu kuģis "Kostroma" ("Кострома“) vēlāk tika atbrīvots.

Līdz kara beigām internēti neitrālās ostās bija 6 kuģi (3 bruņotā klāja kreiseri, 1 mīnukuģis, 2 transporta kuģi).

Tādejādi krieviem pēc šīs kaujas karadarbībai palika tikai bezbruņu kreiseris "Dimants" (Алмаз“), mīnu kuģi "Drošais" („Бравый“) un "Bargais" („Грозный“), lielais transportkuģis "Anadira" („Анадырь“).

Japānas flotes zaudējumi. Kopā visā japāņu eskadrā gāja bojā 116 jūrnieki, bet ievainoti tikuši 538. No kaujā dalību ņēmušiem kuģiem šāviņi un to šķembas nebija skāruši kreiserus "Icukusima," "Suma," avīzo "Tacuta" un "Jaejama."

Dati ņemti no admirāļa Togo ziņojuma un no "Jūras kara starp Krieviju un Japānu 1904.-1905.gg. ķirurģiskais un medicīniskais apraksts,"

Neprasmīgā Nikolaja II saimnieciskā darbība, neveiksmes karā un daudzi cilvēku upuri noveda Krieviju pie 1905. gada revolūcijas. Tās rezultātā Nikolajs II bija spiests pārtraukt militāru iejaukšanos Tālo Austrumu politikā.

To rezultātā 1905. gada 23. augustā ASV tika noslēgts Portsmutas miera līgums, kurā tika fiksēts tas, ka Krievijas impērija atdeva Japānas impērijai Sahalīnas pussalas dienvidu daļu, piešķīra rentes tiesības uz Ļaodunas pussalu ar Portatūru un Daļņiju, kā arī atzina Koreju par Japānas impērijasinterešu sfēru. Krievijas sakāves cēlonis bija militārā atpalicība. Japāna nostiprināja savu ietekmi Tālajos austrumos.

1910. gadā tā iekļāva Koreju Japānas impērijā.

Krievijas impērijas spēku lielums bija ap 500 000 karavīru, bet Japānas impērijas ap 400 000 karavīru. Krievijas impērija kritušus un bez vēsts zaudēja 31 458 karavīrus, bet Japānas impērija 58 812 karavīrus.

Krievijas Impērija savā ekspansijas taktikā jau krietni pirms nacistiskās Vācijas piekopa "svešo tautu dēlu, pēc kurām krievu mātes neraudās" taktiku, tādēļ daudzi karā karojošie nebija viss krievi,- bet gan daudzi mazākumtautību pārstāvji, tai skaitā no Krievijas Impērijas otras malas- Baltijas. Respektīvi, kā lielgabalgaļu izmantojot mazākumtautības, primāri tika saglabāts nosacīts mierīgums pašā "Lielkrievijā", jo tur % bojāgājušo bija maz. Otrkārt, tika "atbrīvotas" kolonizētās mazākumtautību, t.sk. latviešu teritorijas to tālākai pārkrievošanai. Šo plānu apliecina t.sk. Stolipina agrārās reformas plāni pēc krievu- japāņu kara, kuros sākotnēji ietilpa visu latviešu pārcelšana uz Krievijas ziemeļiem, vietā nometinot krievus.

Pirmā šāda "parauga" krievu kolonija tika izveidota Virbu pagastā, Talsu novadā. Pateicoties vācu muižniecības un pašu latviešu inteliģences aktīviem protestiem, šo cara valdības tsk. Stolipina plānu neizdevās realizēt.

Patiesības labad, gan jāsaka, ka latviešu augstais izglītības un disciplīnas līmenis cara armijā tika attiecīgi novērtēts- daudzi tika apbalvoti ar ordeņiem un augstām dienest pakāpēm (kas nereti nozīmēja muižniecības tiesības)

Vairāki tūkstoši latviešu, kā Krievijas impērijas pavalstnieki, tika iesaistīti šajā karā.

Starp tiem bija, piemēram, vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: 

• Jānis Kurelis, 
• Jānis Francis, 
• Jānis Balodis, 
• Dāvids Sīmansons, 
• Andrejs Auzāns, 
• Fricis Virsaitis, 
• Rūdolfs Bangerskis, 
• Kārlis Ezeriņš, 
• Mārtiņš Vācietis,
• Pēteris Radziņš.

Latvijas armijas pulkveži: 

• Gustavs Mangulis, 
• Eduards Jaunītis, 
• Pēteris Irbe, 
• Gustavs Francis, 
• Jēkabs Osvalds Dombrovskis (pie Makdenas ievainots), 
• Aleksandrs Rīsiņš, 
• Pauls Šmits (komandēja rotu), 
• Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts),

kā arī Latvijas armijas pulkveži—leitnanti: 

• Mārtiņš Kadašs, 
• Alberts Baumanis (rotas komandieris), 
• Augusts Purgals, 
• Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), 
• Egons Ernsts
• Valerians Štrombergs,

kā arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni. Krievijas-Japānas kara veterāns bija arī vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš, otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals un kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.

Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906. gadam bija japāņu gūstā.

Līdzīgi, vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis LKOK Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.