Jānis Francis

Dzimis Ķoņu pagasta Dirlās lauksaimnieka ģimenē. Valmierā pabeidzis pilsētas skolu, bet 1894. gada decembrī ieskaitītsKrievijas impērijas armijā. Sākotnēji dienējis 113. (Starorusas) kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Rīgā. 1898. gada martā pabeidzis Viļņas junkurskolu kā praporščiks. Pēc tam dienējis 180. (Ventspils) kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Jelgavā. 1899. gadā paaugstināts par podporučiku, bet 1903. gadā par poručiku. 1904. gadā tika piekomandēts 160. Abhāzijas kājnieku pulkam.

Piedalījies Krievijas—Japānas karā 160. Abhāzijas kājnieku pulka sastāvā (vairākkārt apbalvots), bet pēc kara atgriezies iepriekšējā pulkā, kur bija rotas komandieris. 1907. gadā paaugstināts par štābskapitānu, bet 1914. gadā par kapitānu. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. Sākotnēji komandējis rotu, bet vēlāk bataljonu. 1915. gada februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1915. gada maijā bataljona komandieris 177. kājnieku pulkā. Pirmajās kaujās tika ievainots un divas reizeskontuzēts, bet palika ierindā.

Dibinoties latviešu strēlnieku vienībām ieradies Rīgā. 29. augustā iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Piedalījies kaujās pie Slokas, Ķemeriem un Ķekavas. Piedalījies arī Nāves salas aizstāvēšanā. 15. jūnijā tika kontuzēts un pēc tam evakuēts uz aizmuguri. Bez šīs kontūzijas, kura Jānim Francim bija jau trešā, viņš guva ievainojumus galvā un viņam bija sadragāts labās kājas papēdis. 1916. gada jūlijā paaugstināts par pulkvedi. Pēc izveseļošanās decembrī tika iecelts par Rezerves latviešu strēlnieku pulka komandieri, kurš atradās Valmierā. 1918. gada februārī atvaļinājies un devies uz Krieviju.

Septembrī mobilizēts Sarkanajā armijā, kur pildīja nenozīmīgus amatus, kādu laiku bija instruktoru bataljona rotas komandieris. 1920. gada septembrī atvaļināts kā Latvijas pilsonis. Pēc tam Jānis Francis atgriezās Latvijā.

1921. gada 3. februārī iestājās Latvijas armijā, kurā ieskaitīts pulkveža dienesta pakāpē. 1. aprīlī viņu iecēla par Galvenā štāba priekšnieka otro palīgu. No jūlija bija latviešu karavīru vēsturisko kaujas vietu apzināšanas komisijas vadītājs. Nākamajā gadā iecelts par Rīgas garnizona priekšnieku. Šajā amatā viņš atradās līdz 1924. gadam. 1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par ģenerāli. Kopš 1928. gada aprīļa Galvenā štāba priekšnieks. No 1929. gada septembra bija Armijas komandiera štāba priekšnieka otrais palīgs.

1935. gada jūlijā tika atvaļināts, jo bija sasniedzis maksimālo vecumu. 1944. gadā parakstījis Latvijas Centrālās Padomes memorandu. Pēc Latvijas atkārtotās okupācijas dzīvojis Rīgā, kur 1956. gadā miris. Apbedīts I Meža kapos.

Dienesta laikā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (II, III šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Sv. Vladmira ordeni (III un IV šķiras (abi ar šķēpiem)), Sv. Staņislava ordeni (II un III šķira(abi ar šķēpiem), Sv. Annas ordeni (III(ar šķēpiem) un IV šķira), kā arī ar citiem apbalvojumiem.

Avots: lv.wikipedia.org