Maskavā sāk iznākt "Zinības un rakstniecības mēnešraksts "Austrums""

Kr. Valdemāra ierosināti, Fr. Brīvzemnieka vadībā šie darbinieki 1870. g. 20. oktobrī nodibināja “Maskavas latviešu vakarus” (sanāksmes, kurās diskutēja un lasīja referātus; īsais nosaukums - “Vakari”). Tajos piedalījās Kr. Kalniņš, Kr. Barons, Kr. Valdemārs u. c. Vakaros piedalījās lielākā daļa Maskavas latviešu inteliģences, arī gandrīz visi latviešu studenti.

“Vakarnieku” principi un darbība bija līdzīgi tālaika Rīgas Latviešu biedrības (RLB) centieniem un “vakarnieku” kustībai Jelgavā, Tērbatā un citos latviešu centros. Galvenie mērķi, principi, izpausmes formas un nozīme bija:

1) latviskās identitātes stiprināšana,

2) latviešu valodas izaugsme,

3) latviešu vēstures pētījumi,

4) referātu gatavošana latviešu valodā,

5) uzvārdu latviskošana.

Maskavas “vakarnieki” cieši sadarbojās ar RLB un izdalīja tās sūtītos pabalstus studentiem Maskavā. Latviešu vakari paveica lielu darbu latviešu nacionālās kultūras celšanā.

1885.g. biedrība sāka izdot mēnešrakstu latviešu valodā. Tas bija 3 latviskais periodiskais izdevums (pēc "Pagalms"un "Rota")

"...Rotai apstājoties, latvieši nu tomēr nepalika bez sava žurnāla. Kamēr Rota vēl iznāca, bija nodibinājies Maskavā mēnešraksts, kas pastāvēja, būdams desmit gadu vienīgais latviešu žurnāls.

Tas bija Austrums, kas parādījās 1885. g. J. Velmes apgādībā un vadībā. Ievadā redakcija sola, ka tā grib izpildīt latviešu rakstniecībā robu. «Mums ir politiskas dienas un nedēļas avīzes, mums ir literārisks nedēļas raksts ar bildēm, bet mums trūkst vēl mēnešraksta, kur varētu atrast garākus un vispusīgākus rakstus nesaraustītus.» Austrums sola darboties vienīgi tautas garīgai un miesīgai uzplaukšanai par labu, strādāt bez partejības tautas garā. Viņš sniegs visādas ziņas, ievērojot sevišķi latviešu un viņu radu tautas. Krievijai jāpiegriež vērība kā valstij, «pie kuras mēs piederam».

Bet Austrums «tādēļ nepametīs citas tautas un valstis neievērotas, bet dos to, kas latviešiem arī jāzin par tām un kas derētu veicināt mūsu izglītību un attīstību».

Kritikās uzrādīs rakstniecības darbos ne vien to, kas tur derīgs vai kaitīgs, bet arī kas būtu darāms un ievērojams, lai tie labotos. Dzejas sacerējumus uzņems tādus, kas modinātu un cilātu dailes jūtas un nenodotu garu un prātus kaislības valgos.

Austrumu ievada tautā vecie maskavnieki: Brīvzemnieks ar dzejoļiem Krīvu krīvs, Kuģinieks, Valdemārs ar rakstu Latviešu tautas jūrniecība. Tiem pievienojas jaunāki spēki: Krodznieks, Bandrevičs, Butulis, M. Siliņš. Kā zaudējumu maskavnieki atzīmē studenta Reinberģa nāvi, kura rakstu Par noilgumu laiž klajā. Pašā pirmajā burtnīcā manāmi arī no āra daži rakstnieki, kuru vārdi vēlāk pazīstami visā Latvijā. Te kāds Jaunzemju Jāņa (Apsīšu Jēkaba) un Teodora (Zeiferta) dzejolis, te atbildes Sudrabu Edžum Ufā, Esenberģu Jānim Rīgā, kuriem pateicas par iesūtījumiem un sola tos drīzumā izlietot.

Austrums uzaudzināja jaunu rakstnieku paaudzi. Austruma pirmajos gada gājumos nāca klajā:

• Apsīšu Jēkaba labākie darbi: Pie pagasta tiesas, Laimes spoks, Bagāti radi, Ubags;
• Sudrabu Edžus dzejojumi no leišu senatnes:
• Ķeistuta loms, Lietavas virsaitis, Pēdējais zars u. c.;
• Purkalīša klasiskie tulkojumi: Zalas i Gomec (Šamiso), Trīs indiānieši (Lēnava);
• Fr. Adamoviča tulkojumi no krievu dzejas;
• Teodora Zeiferta pirmie plašākie kritiskie apcerējumi: Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Ausekļa dzeja, Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja, Dzejnieks un viņa laiks, Latviešu bībele u. c.;
• Krodznieka pētījumi par latviešu senatni: Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies, Par zemgaliešiem, Katoļu baznīcas Livonijā;
• K. Kundziņa nopietnie apcerējumi: Tauta, tautietis, tautība, Mazās lapsas, Kas ir izglītība?, Zināma Sirds jeb Sirds apziņa;
• J. Velmes Vēstules par valodu un valodniecību.

Arī daži dzejnieki, kas turpmāk lauza ceļu jaunam literatūras posmam, sastopami Austrumā ar saviem pirmajiem darbiem. Še iespiesti Veidenbauma Horācija tulkojumi, Poruka (Daimona) pirmie dzejas mēģinājumi.

***

Austrums pēc pāris gadiem pārnāca no Maskavas Latvijā un arī še izstaigāja dažas vietas.

No 1888. g. to iespieda E. Zīslaks Jelgavā.

1891. g. beigās tas pārgāja J. Dravnieka īpašumā un pa daļai arī vadībā. Piemērojoties plašākas publikas prasījumiem, sniedzot sevišķi pievilcīgus romānus ar bildēm, Austrums tagad stipri izplatījās. Dravnieka veikalam 1895. g. izbeidzoties, Austrums nāca 1895. g. Kalniņa un Deičmaņa īpašumā Rīgā. Arī Velme joprojām skaitījās par izdevēju un parakstījās vienmēr par redaktoru. Par pastāvīgu redakcijas locekli Rīgā bija Āronu Matīss, kas sastādīja sevišķi sīkumus. Pie redakcijas darbiem ņēma kādu laiku dalību arī Andrievs Niedra un Vilis Olavs. Literāriski žurnāls atkal pacēlās.

Tomēr tas neatmaksājās un pārgāja 1902. gadā J. Ozola apgādībā Cēsīs.

Še 1903. gada pirmā pusgadā to vadīja Teodors Zeiferts.

No 1903. g. vidus līdz 1906. g. sākumam to apgādāja un vadīja Andrievs Niedra. 1906. g. iznāca tikai viena burtnīca, kas arī palika Austruma beidzamā.

(fragmenti no austrums.lv. T. Zeiferta "Latviešu rakstniecības vēsture")