Pēc 40 gadiem Latgalē atcelts latīņu drukas aizliegums

Cēloņi

Izmantojot Polijas-Lietuvas militāro vājumu 18. gadsimta otrā pusē, Krievija, Prūsija un Austroungārija 1772. gadā slepeni vienojās par Polijas - Lietuvas (PL; tās vasalis bijia Kurzemes Zemgales hercogiste un "Inflantija"- Latgale) zemju "sadalīšanu"- faktiski militāru okupāciju (lielā mērā identisku kā 1939. gadā ar Hitlera- Staļina paktu), kuras rezultātā lielākā daļa zemju nonāca Krievijas sastāvā. 

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

Jau iepriekš Krievija bija okupējusi "zviedru Vidzemi" un Igauniju, bet vēlāk, 1808. gadā okupēja arī Somiju.

Pretošanās

Pēc Polijas-Lietuvas zemju iekarošanas un okupācijas, tajās tika ieviesta Krievijas pārvaldes sistēma, kura papildus esošajiem feodālajiem ierobežojumiem vēl vairāk apspieda vietējo iedzīvotāju pamattiesības.

19. gadsimtā paralēli jau esošajām pretrunām starp latviešu, poļu un vācu  kultūrām, parādījās jauna- krievu ietekme, kura centās ierobežot pirmās. Krievijas impērijas pēdējās okupētās Rietumu teritorijas Livonija un Somija īpaši izjuta okupācijas režīma smagumu, jo atšķirībā no teju totāli analfabētiskās Krievijas, šeit jau iepriekš pastāvēja Rietumu izglitības un kultūras tradīcija. Zviedrijas Baznīcas likums kopš 1632. gada noteikca visu iedzīvotāju lasītprasmi; Zviedrijā nepastāvēja dzimtbūšana un Vidzemei nonākot Zviedrijas sastāvā, šie likumi, lai arī ierobežoti, attiecās arī uz Vidzemes teritoriju, un protams izplatījās uz blakus teritorijām- Latgali un Kurzemi-Zemgali. Savukārt, Poliju- Lietuvu, kura iepriekšējos gadsimtos bija lielākā Eiropas valsts, būtiski ietekmēja Eiropas brīvības, īpaši franču revolūcijas idejas. Protams, tās visas bija nepieņemamas jaunajam šo zemju iekarotājam- Krievijai, kura, lai arī totāli atpalikusi izglītības, zinātnes, ekonomikas jomās, centās jaunās zemes pakļaut ar rupju spēku.

Rezultātā, Krievijas okupētajās zemēs regulāri notika sacelšanās pret okupācijas režīmu. Lielākās sacelšanās notika 1794., 1812., 1831., 1863., 1905. gados. Visas šīs sacelšanās Krievijas impērija apspieda ar tai raksturīgu bezprecedenta nežēlību. Piemēram, 1794. gada sacelšanās laikā Krievijas karavadonis Suvorovs,  šturmējot Varšavu, tās priekšpilsētā- Prāgā iznīcināja visus tur sastaptos  civiliedzīvotājus (vairāk, kā 20,000). Bēdīgu slavu poļu un lietuviešu tautības dzīvotāju slepkavošanā toreiz ieguva arī pulkvedis (tobrīd) Barklajs de Tolli (kuram šobrīd Rīgā ir uzcelts piemineklis), kurš skaitās Viļņas iekarotājs. Barklajs de Tolli ņēma dalību arī Somijas iekarošanā.

Spiediena palielināšana

Pēc  "kārtējās", 1863.-1864. g. sacelšanās Krievija ieviesa latīņu drukas aizliegumu, kurš ar 1.1.1865. attiecās uz Krievijas okupētajām Polijas-Lietuvas republikas teritorijām (Lietuvu, Baltkrieviju t.sk. Vitebskas guberņu, kurā tobrīd bija iekļauta Latgale). 

No 1871. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts ne tikai iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, bet arī izplatīt latviešu vai latgaliešu valodā iespiestus tekstus. Aizliegums ievērojami aizkavēja kultūras attīstību Latgalē.

Lai arī Krievijas impērija veica nemitīgas etnocīda akcijas un smalki izstrādātās "individuālās represijas" (pat sākot ar bērniem no skolas sola) kolonizēto kaimiņtautu teritorijās, pateicoties šo tautu izglītotākiem pārstāvjiem, reliģijas atšķirībām un šo tautu pieaugošajai kapitālisma attīstībai, krievu kolonizētās tautas turpināja savu kultūras tradīciju kopšanu,- gan mutvārdu veidā, gan ar ārzemēs iespiestām, vai pat ar roku pārrakstītām grāmatām.

radio:

Ja lietuvieši grāmatas varēja drukāt t..s. Mazajā Lietuvā, (uz kuru šis drukas aizliegums neattiecās), un slepeni tās ievest pārējā Lietuvā, tad Latgales latvieši bija daudz sarežģītākā situācijā. Kaut arī pārējos Latvijas novadus (Kurzemi un Vidzemi) drukas aizliegums neskāra, latgaliešu grāmatas tur drukātas netika, jo Latgales jeb – kā toreiz sauca – Vitebskas guberņas un pārējo novadu latviešus šķīra ne tikai administratīvā robeža, bet arī visai atšķirīgie dialekti, uz kuru pamata izveidojušās divas rakstības tradīcijas (vidusdialekts kā lejaslatviešu rakstu valodas pamats un augšzemnieku jeb augšlatviešu dialekts – latgaliešu rakstu valodas pamatā), atšķirīga rakstība (gotu burti lejaslatviešu rakstībā un latīņu burti augšlatviešu rakstībā) un, protams, piederība pie dažādām konfesijām (katoļi Latgalē un luterāņi pārējā Latvijā).

Dažas latgaliešu grāmatas tika iespiestas ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē.

 Tās bija ļoti dārgas, un tikko no dzimtbūšanas atbrīvotajam zemniekam to iegādei trūka līdzekļu. Bet lūgšanu un dziesmu grāmatas bija būtiski nepieciešamas, bez tām zemnieku garīgā dzīve bija neiedomājama. Tādēļ rūpīgi tika glabātas vecās, pirms drukas aizlieguma laika iespiestās grāmatas, sākumā ar roku tika pārrakstītas atsevišķas nodilušās lapas, pamazām arī veselas grāmatas. Visbiežāk tās bija lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem un folkloras materiāli, retāk pašu autoru oriģinālsacerējumi. Radās arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu un iesietu grāmatu. Tā rezultātā šodien varam runāt par veselu periodu latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēsturē – rokraksta literatūru drukas aizlieguma laikā ko radījuši paši Latgales latviešu zemnieki, parasti paši būdami bez skolas izglītības.

Pašlaik zināmi apmēram 15 grāmatu  pārrakstītāju vārdi, taču viņu skaits ir bijis daudz lielāks, arī mūsdienās vēl joprojām atrodamas saglabātās ar roku rakstītās grāmatas.

Rokraksta literatūra, kā konstatējis grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis, uzplaukst galvenokārt Latgales vidienē – Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā (Barkavas, Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu novadā). Interesanti, ka tieši tajos pagastos, kur darbojas grāmatu pārrakstītāji, ap 1900. gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta lasītprasme. Latgales latviešu zemnieku vidū – 76,5 %, bet turpat blakus esošajos pagastos, kur rokraksta literatūra nebija izplatīta, tikai 39,2 % lasītpratēju.

Impērijas pagrimuma indikatori

1904. gada 8. februārī Krievija iesaistījās kārtējā karā- šoreiz ar Japānu, kurā kaujās cieta vairākas kaunpilnas sakāves,- Krievijas impērija bija lielākā valsts pasaulē, ar teju neierobežotiem resursiem, taču korupcijas un atpalicības ziņā krievu tautas izglītības līmenis bija salīdzināms ar dažu Āfrikas koloniju līmeni. Gadu vēlāk - Krievija zaudēja karu. Arvien lielāku ietekmi Krievijas apspiestākajos sabiedrības slāņos ieguva dažāda veida teroristu grupējumi un to ideoloģijas,- gan krievu radikālu šovinistu kustības, kuras visās valsts neveiksmēs tradicionāli vainoja mazākumtautības, un kā ierasts-  "žīdus" un sāka to "pogromus". Vienlaikus, marksisti Rietumkrievijas atsevišķus pilsētu strauji augošās "strādnieku šķiras" vidū sludināja "proletariāta" tiesības, savukārt, Krievijas kolonizētās Somijas un Baltijas mazākumtautības atsāka cīnīties par lielāku autonomiju.

Aizlieguma atcelšana

Lai saspīlējumu impērijā mazinātu, tika veikta virkne pasākumu valsts pārvaldē, tai skaitā tika atcelts latīņu valodas aizliegums. Tas gan neglāba impēriju, un pusgadu vēlāk - 1905. gada janvārī sakās sacelšanās gan kolonizētās Baltijas un Polijas teritorijās, gan lielajās pilsētās pašā Krievijā.

(fragmenti no http://www.vvk.lv/ A. Stafecka)