Aleksandrs II Romanovs

Aleksandrs II Romanovs,  bija Krievijas imperators no 1855. līdz 1881. gadam, arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs u.t.t.

Tēvs - imperators Nikolajs I, māte - imperatore Aleksandra Fjodorovna.

Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila).

1841. gadā Aleksandrs aprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristita kā Marija - Мария Александровна, 1.07.1824. - 22.05.1880.).

Bērni:

• meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
• dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
• dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
• dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
• dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
• meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
• dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
• dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)

1881. gadā aprecējās otru reizi - ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847.-1922.)

Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas:

• 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā,
• 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli,
• no 1841. gada Valsts padomes loceklis,
• no 1942. gada Ministru komitejas loceklis.

1837. gadā apceļoja 29 Krievijas impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas.

1838.-1839. gados apceļoja Eiropu.

Miris teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā.

Iekšpolitika

1856. gadā izsludināja amnestiju dekabristiem, par piedalīšanos poļu dumpī notiesātajiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā.

1861. gadā izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu (pēc Baltijas guberņu parauga, kur reforma jau bija notikusi). Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas.

Ierobežoja cenzūru krievu izdevumiem, aizliedza latīņu druku Latgalē, Lietuvā un Polijā

1863.-1864. gados apspieda otro poļu sacelšanos, čečenu sacelšanos.

1864. praktiski pilnībā iznīcināja čerkesu tautu to teritorijās

Ārpolitika

Pirmais ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu, taču jau pēc 10 gadiem sāka Turku karu.

Turpināja impērijas iekarošanas karus uz dienvidaustrumiem.

Pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš (1817-1864)).

1865.-1881. gados iekaroja un okupēja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Rietumturkestānu).

1867. gadā pārdeva ASV Aļasku.

1877.-1878. gados ne visai veiksmīgs karš ar Osmaņu impēriju, kas finanšu ministra, baltieša fon Reiterna 20 gados panākto Krievijas attīstību (dzelzceļi, bankas, rūpnīcas) pilnībā iznīcināja.

Par Aleksandra II bilancspēju- piemēram, - Aļaska dažus gadus iepriekš tika pārdota ASV par 11 miljonu rubļu, savukārt, Turku karš Krievijai izmaksāja 888 miljonus rubļu.

No pilnīga bankrota Krieviju glāba tikai neraža Eiropā- Krievijai izdevās pārdot graudus par vairāk kā 150 miljoniem rubļu.