Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā (arī Latgalē) privātmuižu zemēs

Dzimtbūšanas atcelšana, arī zemnieku brīvlaišana (отмена крепостного права) Latvijas teritorijā notika 19. gadsimtā.

• 1816. gadā dzimtbūšanu atceļ Igaunijas guberņā
• 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā (turklāt, Kurzemi Krievija anektēja tikai 1795. gadā), bet izsludināts pēc gada – 1818. gada 20. augustā; 
• 1819. gadā — Vidzemes guberņā, Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā, bet to pasludināja 1820. gada sākumā.
• 1861. gadā — Latgalē ("kroņa zemēs" 1866.g.)

Zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieka īpašumā palika zeme kopā ar mājām. Zemnieks zemi varēja izmantot, ja ar muižnieku tika noslēgts nomas līgums. Zemniekiem tāpat tika atņemta daļa kustamās mantas, jo tika noteikts, ka klaušu pildīšanai nepieciešamais minimums (darbarīki, rati u.c.) pieskaitāms pie mājām.

Ar zemnieku brīvlaišanu tika ievadīti tā sauktie "klaušu laiki".

Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.

***

Pēc Livonijas zemju okupācijas 1701.-1772. (Kurzemes - 1795.g.), Krievija tās sadalīja guberņās. Latgali Krievija pievienoja Vitebskas guberņai, tādēļ tai nācās pārciest vissmagāko rusifikācijas un atpalicības slogu.

Vitebskas guberņas teritorijā ietilstošajā Latgalē dzimtbūšanas tika atcelta tikai 1861. gada 19. februārī (3. martā pēc Eiropas stila), kad ķeizars Aleksandrs II parakstīja manifestu "Par brīvo lauku iedzīvotāju statusa piešķiršanu dzimtcilvēkiem" (krievu: О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей), ar ko visā Krievijas impērijā tika atcelta dzimtbūšana. Ar atcelšanu zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieki saglabāja īpašumtiesības uz saviem muižu īpašumiem, zemnieki savā īpašumā ieguva to zemes gabalu, kas viņiem bija personīgā lietošanā līdz brīvlaišanai.

1861. gadā dzimtbūšanas iekārta tika atcelta privātmuižu zemniekiem, 1866. gada 24. septembrī ar likumu tika atbrīvoti arī valsts muižu zemnieki.

1862. gadā Pēterburgā tika izdoti Gustava Manteifeļa latgaliski tulkotie brīvlaisto zemnieku likumi - Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas.

***

Livonijas konfederācijas (1231.g.- 1561.g.) laikos pilsnovados dzīvojošie zemnieki saglabāja personisko brīvību un pašpārvaldi, bet bija spiesti pildīt militārās un civilās klaušas un maksāt nodokļus. Pēc 16.gs. Krievijas iebrukumiem un Livonijas kara izraisītajiem postījumiem pieauga muižu īpašnieku politiskā ietekme un vara pār zemniekiem.

Pēc Latvijas zemju nonākšanas Polijas-Lietuvas kopvalsts vasaļatkarībā vietējie muižnieki apmaiņā pret lojalitāti Polijas kronim, panāca, ka vairums zemnieku zaudēja savu personisko brīvību un kļuva par muižnieku "kustamo" īpašumu ("Piltenes statūti").

Tomēr personisko brīvību saglabāja brīvzemnieki (Vidzemes leimaņi un kuršu ķoniņi), kā arī pilsētu iedzīvotāji. Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes ciemu (Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu) iedzīvotāji, kuri no Livonijas ordeņa mestriem bija saņēmuši īpašas lēņu grāmatas. Brīvciemi vai atsevišķas brīvzemnieku dzimtas pastāvēja arī citviet visā Latvijas teritorijā, taču tās mazāk pētītas.

Tiesību ziņā ķoniņi neatšķīrās no muižniekiem, viņi nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas un bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi, ko apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību. Tāpat kā muižniekiem, kuršu ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības.

***

Dzimtbūšana Latvijas teritorijā noformējās tikai 17. gadsimtā, lai arī tos min kā “labos zviedru laikus”. Tāpēc nav pamata runāt par 700 verdzības gadiem. Process, kas saistās ar zemnieku brīvlaišanu šeit, Krievijas impērijas Baltijas guberņās, sākas jau ar 19. gadsimta pirmajiem gadiem, ar jaunu zemnieku likumu pieņemšanu. Tad gadsimta otrajā desmitgadē dzimtbūšana tiek atcelta.