Krievijas dekrēts "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju"

Krievijā pastāvēja "kārtu sistēma", kura atkarībā no personas izcelsmes, noteica personas tiesības. Krievijā kopš Ivana IV "Bargā" laikiem pastāvēja "absolūtisms"- valsts vara piederēja ļoti šaurai aristokrātu ("bajāru") grupai, kuras locekļi lielā mērā bija saistīti ar cara dzimtu. Vienotas likumu sistēmas, kura noteiktu katras kārtas tiesības vienotajā teritorijā,- nebija.

1648. gadā cars Aleksejs Romanovs, Bajāru dome un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas slobodas un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus).

1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlākos gadsimtos Krievija bija spiesta "aristokrātu" grupu paplašināt, jo nemitīgi iekarojot arvien jaunas teritorijas, tā bija spiesta rēķināties ar vietējo tautu "valdniekiem" un nereti akceptēt teritorijās vietējās likumu sistēmas  (piemēram, Baltijā, Somijā, u.c.)

1710. gadā Vidzemi, 1772. gadā Latgali un 1795. gadā - Kurzemi, Krievijas impērija iekarošanas vai separātu līgumu rezultātā iekļāva savā sastāvā, taču, izņemot Latgali, šajās teritorijās sākotnēji lielā mērā tika saglabāta vietējā likumu sistēma un kārtu privilēģijas.

Gāžot monarhiju, Krievija atteicās no kādreizējās "kārtu sistēmas". Līdz ar to "muižnieka" statusu zaudēja arī tūkstoši latviešu, jo lai gan parasts uzskatīt, ka latviešu vidū muižnieku bija maz, tas gluži neatbilst patiesībai, jo atbilstoši Krievijas likumdošanai noteikta ierēdņa vai militārā statusa (pakāpes) iegūšana, virkne militāro ordeņu vai izcili panākumi mākslās un zinātnē, nozīmēja dižciltības iegūšanu.(*sk. beigās, krievu val.)  

***

Sākotnēji daudzajās Latvijas teritorijā esošajās valstiņās pastāvēja pamatā uz paražu tiesībām balstīta pārvaldes sistēma, kuras augšgalā bija "valdnieki"(virsaiši, "ķoniņi", latīniski nereti apzīmēti ar "rex"- karaļi, u.c.) un priesteri, bet zemākajā- vergi (karagūstekņi, parādu vergi, par dažādiem noziegumiem sodītas personas). Šo sistēmu sākot no 13.-14.  nomainīja no Rietumeiropas, pamatā Vācijas, ar likumiem un paražām regulēta kārtu sistēma. Līdz 15. gadsimtam daudzas Latvijas teritorijas ("lēņus") joprojām pārvaldīja vietējo kristīto virsaišu pēcnācēji, kuri nereti saradojās ar vāciešiem un pārvācojās. Šādas dzimtas atrodamas visā Latvijā, taču vairāk pazīstami "kuršu ķoniņi", jo atšķirībā no citām,- pārvācotām (pārpoļotām, pārkrievotām) saglabāja savu nacionālo identitāti.

Kuršu ķoniņu dzimtu pēctečus var uzskatīt par ļoti senu vietējo valdnieku dzimtu mantiniekiem.

Kuršu ķoniņu dzimtas:

• Tontegodu dzimta
• Peniķu dzimta
• Sirkantu dzimta
• Šmēdiņu dzimta
• Bartoltu dzimta
• Dragūnu dzimta
• Kalēju dzimta
• Berghocu dzimta
• Grinbergu dzimta

***

Gaiļi.

Par dzimtas aizsācēju uzskata  Livonijas ordeņa vasali, zemnieku tiesnesi (Rechtfinder) Ansi Gaili, kurš pirmo lēni pie Ārvales (Overwaelen) saņēma 1494. gada 23. septembrī.

Tukuma apkaimes latviešu (kuršu) izcelsmes dižciltīgais, 19.gs. ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā. Tikai matrikulā ierakstītajiem muižniekiem (Ritterschft) bija tiesības uz visām dižciltīgo privilēģijām (nemaksāt nodokļus, nodevas, muitas); atšķirībā no pārējās muižniecības (Landschaft). Kurzemes bruņniecības matrikulā fon Gaili tika ierakstīti gan tikai 1841. gadā.

1878. gadā Prūsijas karaliskā valdība Gailus atzina par brīvkungiem (Freiherr)

***

Līveni

Par Līvenu dzimtas aizsācēju tiek uzskatīts Turaidas līvu vecākais un "gandrīz ķēniņš" Kaupo. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo 1269. gadā un viņa dēls (latīņu: filius Gerardi Lyvonis) Johannes 1292. gadā bija Rīgas arhibīskapa vasaļi. Zināms, ka 15. gadsimtā dzīvojušajam Līdekem Līvam (Lüdeke Live) bija divi dēli - Jirgens un Johans, kas kļuva par divu dzimtas zaru ciltstēviem.

Johana Līva (miris 1501. gadā) pēcteči bija vairāku Vidzemes dižciltīgo dzimtu (tai skaitā Līvenu) dibinātāji.

***

Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī vēlākie baroni un grāfi Ungerni-Šternbergi (vācu: Ungern-Sternberg). Pēc vēsturnieka Jirgena fon Ungerna-Šternberga uzskata viņa uzvārds cēlies no Ogres upes nosaukuma (līvu: aņgõr - "zutis"), jo jau ap 1226. gadu bīskaps Alberts tagadējo Madlienas novadu ap Sises upi atdevis savam vasalim Johanam, kas bija apprecējis 1217. gadā kritušā Turaidas zemes lībiešu valdnieka Kaupo otro meitu.

***

Jirgena Līva pēcnācējiem Zviedru Vidzemes laikā Zviedrijas karaliene Kristīne I 1653. gadā piešķīra Zviedrijas baronu (brīvkungu) titulu, bet 1719. gadā karaliene Ulrika Eleonora Lielā Ziemeļu kara laikā grāfu titulu. Šis dzimtas zars (zviedru: Liewen) pārcēlās uz Zviedriju un pie tā piederēja vairāki zviedru karavadoņi.

***

Jau 1914. gadā- pirms pirmā pasaules kara daudzi latvieši pa armijas karjeras kāpnēm bija uzkāpuši jau ļoti augstu. LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons apkopojis ap 700 latviešu vārdus, kas bija cara armijas miera laika virsnieki vēl pirms 1914. gada. Ja pierēķina klāt rezerves virsniekus, tad tādu latviešu bijis ap 8000 – no praporščika līdz ģenerālim.

Līdz 1914. gadam kādi 80 latvieši bija sasnieguši vismaz apakšpulkveža pakāpi. No tiem 20 pēc tam parādījās Latvijas armijā. Starp šiem 80 ir pieci ģenerāļi – četri ģenerālmajori un viens ģenerālleitnants. No latviešiem visaugstāko militāro pakāpi – ģenerālleitnantu – sasniedza Emanuils Kalnins (dz. 1855. gadā), Kalnins 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija Krievijas militārais atašejs Grieķijā, vēlāk Osmaņu impērijā. Viņš sagatavo mācību grāmatu ģenerālštāba virsniekiem, parādot, ka galvenais atašeju uzdevums ir izlūkošana.

Viņš bija Odesas kara apgabala kvartīrmeistars, faktiski izlūkdienesta priekšnieks.

1913. gadā Emanuilu Kalniņu atvaļina no armijas, un viņa vārds dokumentos vairs nekur neparādās.

Krievijas armijas ģenerālmajori Pēteris Breikšs (dz. 1855. gadā), Ignats Čeksters (dz. 1840. gadā), Aleksandrs Kambergs (dz. 1856. gadā), Jēkabs Plūme (dz. 1855. gadā).

Pirmā pasaules kara laikā par ģenerāļiem kļūst vēl kādi 15 – 20 latvieši. Latvijas armijā no viņiem parādījās kādi pieci. Un tad vēl vismaz desmit latvieši dabūja ģenerāļa pakāpi balto armijās Krievijas Pilsoņu kara gaitā. Daudzi zuda bez vēsts, devās emigrācijā pēc Pilsoņu kara.

Rūdolfs Bangerskis par ģenerālleitnantu kļuva admirāļa Kolčaka spēkos. Latvijas armijā gan skaitīja tikai tās pakāpes, kas iegūtas līdz 1917. gada novembrim.

*

Dižciltīgā statusu personas ieguva, ja tā tika apbalvota ar cariskās Krievijas augstāko pakāpu ordeņiem. Ņemot vērā augsti izglītoto (salīdzinot ar citu Krievijas impērijas tautu) latviešu kaujas  taktikas spējas dažādos karos, daudzi tika apbalvoti ar dažādiem Krievijas apbalvojumiem. Piemēram, Sv. Jura apbalvojumus saņēmuši vairāk kā 6000 latviešu (ne visi - augstākās pakāpes).

*

Vācbaltiešu Laimingu dzimta cēlusies no Piebalgas zemniekiem, kas jau 18. gadsimtā aizgājuši Krievijas armijā karot. Laimingu virsnieku ir ļoti daudz; tajā ir pulkveži un ģenerāļi.

Dzimta ir ārkārtīgi sazarota.

***

Krievijas impērijā militārajā karjerā sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, personai tika piešķirts dižciltīgā statuss, sekojoši XIX gs. beigās impērijā papildus dzimtmuižniekiem aptuveni 150 latvieši bija ieguvuši dižciltīgā statusu. 

***

Ievērojams skaits latviešu saņēma arī t.s. mūža dižciltību, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu. Latvieši un igauņu zemnieki, īpaši kopš iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā 18.g.s. bija unikāli Eiropas mērogā jo vairāk kā 60% vidēji (līdz pat 90% Vidzemē) bija apguvuši lasītprasmi.

Jāzeps Vītols,

Kristaps Helmanis

Frīdrihs Grosvalds

Otto Šmits,

Kārlis Hūns

Fridrihs Briedis

 

***

Līdztekus dižciltīgo dzimtām, virkne latviešu dzimtas bija ieguvušas un gadsmitu garumā izmantoja arī citas privilēģijas gan laukos (ķoniņi, brīvzemnieki), gan pilsētās (tirgotāji, uzņēmēji)- kā Šteinhaueri , kuru pēcnācēji vēlāk ieguva dižciltīgā statusu.

***

Mūsdienu Latvijas teritorija ietver daudzas vēsturiskas zemes, valstis un ārvalstu valdījumus, kuros valdījuši zemāk uzskaitītie ķēniņi, virsaiši, vecākie, bīskapi, arhibīskapi, mestri, hercogi, karaļi un imperatori.

***

Latvijas teritorijā matrikulētā muižniecība savu stāvokli saglabāja līdz 1917. gada 10. novembrim, kad ar dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов) tika likvidēta

Papildus

***

(*)

1) для получения личного дворянства до 1845 года необходимо было наличие
-чина XIV класса Табели о рангах на гражданской службе, а согласно Манифесту 11 июня 1845 года «О порядке приобретения дворянства службою» необходимо было дослужиться на гражданской службе
— до чина 9-го класса (титулярный советник), военной — первого обер-офицерского чина (XIV класс).

Кроме того, лица, получившие чин IV класса или полковника не на действительной службе, а при выходе в отставку, также признавались личными, а не потомственными дворянами;

2) пожалованием ордена

— при пожаловании ордена
-Святой Анны II, III или IV степени в любое время после 22 июля 1845 года,
-Святого Станислава II или III степени в любое время после 28 июня 1855 года,
-Святого Владимира IV степени в любое время после 28 мая 1900 года.

Лица купеческого звания, пожалованные российскими орденами между 30 октября 1826 года и 10 апреля 1832 года,
-а орденом Святого Станислава с 17 ноября 1831 года по 10 апреля 1832 года, также признавались личными дворянами