Anatols Leonīds fon Līvens

Anatols Leonīds Līvens bija Mežotnes muižnieks, grāfs (kņazs), Krievijas impērijas virsnieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks.

Dzimis 1873. gada 16. novembrī Sanktpēterburgā, cēlies no senas līvu izcelsmes vācbaltiešu dzimtas Līveniem.

Pēc ģimnāzijas beigšanas studēja Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns nolika eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) un ieguva podporučika (leitnanta) pakāpi.

29.6.1897. gadā Sanktpēterburgā apprecējas pirmreiz ar grāfieni (kņazieni) Serafimu Saltikovu (Серафинa (Серафимa) Салтыковa; Seraphine Pss Soltykowa; 26.2.1875- 9.5.1898). Laulībā piedzima meita, arī Serafīna (21.4.1898—22.12.1967). Pirmā sieva nomira no dzemdībās radītajām komplikācijām.

No 1896. līdz 1908. gadam Līvens bija virsnieks Kavalērijas gvardes pulkā.

1902.09.3. Jelgavā apprecējās otrreiz- ar baronesi Elizabeti fon Firksu  (Элизабет фон Фиркс; Elisabeth Bss von Fircks; 17.2.1873- 4.3.1941). Laulībā piedzima 3 bērni

• Dina Antuanete (1903—1982);
• Pauls Hermanis (1905—1965);
• Jānis (Karls Johans) (1911—1996).

1908. gadā A. Līvens atstāja dienestu armijā  un apmetās uz dzīvi savā muižā Mežotnē.

1914. gadā pēc Pirmā Pasaules kara sākuma grāfs Anatolijs fon Līvens atgriezās armijā, drošsirdīgi karoja Kavalērijas gvardes pulkā, 1917. gadā ieguva rotmistra (kavalērijas kapteiņa) pakāpi kā arī vairākus apbalvojumus.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas un lielinieku veiktā Oktobra apvērsuma, atradās Krievijā.

1918. gada 18. februārī viņu ar sievu un nepilngadīgo meitu arestēja lielinieki, un 161 arestētais kā ķīlnieki tika nosūtīti uz Jekaterinburgu. 

1918. gada martā viņam laimējās, jo pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas (saskaņā ar kuru Vācijas ieņemtajiem Baltijas novadiem tika noteiktas pašnoteikšanās tiesības), kā  Kurzemes guberņā dzimušais viņš un ģimene tika nosūtīta uz Oršu, kur nodeva vācu spēkiem (atbrīvoja). 

1918. gada beigās tika proklamēta Latvijas republika, taču Vācijai zaudējot karu Rietumu frontē, Krievijas boļševiki lauza Brestļitovskas līgumu un uzsāka iebrukumus neatkarību atjaunojušajās / jaunizveidotajās Baltijas valstīs, Somijā un Polijā, vienlaikus Maskavā izveidojot šo valstu marionešu valdības (Latvijai tika izveidota Stučkas valdība).

Sarkanās Krievijas iebrukuma rezultātā, jau decembrī Latvijas republiku strauji okupēja Krievijas Sarkanā armija, neieņemtu atstājot tikai nelielu apgabalu ap Liepāju.

1919. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem.

Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, Artūrs Silgailis. Neatkarības cīņu laikā Līvene vienība pieauga un pārsniedza vairāk kā 3000 vīrus.

1919. gada aprīlī  Latvijas teritorijā, kuru kontrolēja lieliniekiem nepakļautie politiskie spēki, notika apvērsums, landesvērs (Baltijas vāciešu zemessardze) gāza K. Ulmaņa valdību.

Grāfam fon Līvenam tika piedāvāts vadīt jauno valdību, bet viņš atbildēja, ka piekritīs tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs baltlatviešu brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis (nākamais Latvijas Republikas kara ministrs). Viņš uzskatījis, ka galvenais uzdevums ir sakaut boļševikus, savukārt, Latvijas autonomijas vai neatkarības liktenis izlemjams tikai pēc boļševiku sakāves.

Rezultātā, par Latvijas valdības galvu kļuva mācītājs Andrievs Niedra, kuru vēlāk Latvijas varas pārstāvji atzina par nodevēju un izraidīja no Latvijas.

Grāfa Līvena vadītā kara vienība izcēlās kaujās par Mītavas (Jelgavas) atbrīvošanu no Krievijas Sarkanās armijas (tās sastāvā cīnījās arī no Krievijas iesūtītie latviešu strēlnieki) 

1919.g. 22. maijā kņaza Līvena vienība kopā ar Rīdigera fon der Golca zemessardzi piedalījās Rīgas atbrīvošanā no Sarkanās armijas.

1919. gada 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem ar atkāpjošos LSPR armiju un nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību.

1919. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par (krievu) brīvprātīgo korpusu, kurā bija jau ap 4000 karavīru. Grāfs Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi.

Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas komandieris, kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības - "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" Pāvela Bermonta-Avalova vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde.

1919. gada 9. jūlijā kņaza Līvena daļas saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu.

Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu".

Savukārt, Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu "krievu emigrantu" organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā.

Pēc muižu sadalīšanas un nacionalizācijas, kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un no 1931. gadā vadīja kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību.

Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. Apbedīts Mežotnes baznīcas kapos.

Pēc viņa nāves 1937. gadā avīzes «Segodņa» viņam veltītajā nekrologā bija rakstīts, ka pirms Pirmā Pasaules kara kņazu fon Līvenu muižas tika uzskatītas par vienām no labākajām Vidzemē un Kurzemē.  

Apbalvots ar:

• Sv. Staņislava 3. pakāpes ordenis ar šķēpiem un lentu
• Sv. Annas 4. pakāpes ordenis ar uzrakstu par Drošsirdību
• Britu Viktorijas krusts
• Sv. Jura (Georga) 4. pakāpes ordenis

 

Grāmata par Anatolu Līvenu

***

Par Līvenu dzimtas aizsācēju tiek uzskatīts Turaidas līvu vecākais un "gandrīz ķēniņš" Kaupo. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo 1269. gadā un viņa dēls (latīņu: filius Gerardi Lyvonis) Johannes 1292. gadā bija Rīgas arhibīskapa vasaļi. Zināms, ka 15. gadsimtā dzīvojušajam Līdekem Līvam (Lüdeke Live) bija divi dēli - Jirgens un Johans, kas kļuva par divu dzimtas zaru ciltstēviem.

Johana Līva (miris 1501. gadā) pēcteči bija vairāku Vidzemes dižciltīgo dzimtu (tai skaitā Līvenu) dibinātāji. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī vēlākie baroni un grāfi Ungerni-Šternbergi (vācu: Ungern-Sternberg).

Savukārt Jirgena Līva pēcnācējiem Zviedru Vidzemes laikā Zviedrijas karaliene Kristīne I 1653. gadā piešķīra Zviedrijas baronu (brīvkungu) titulu, bet 1719. gadā karaliene Ulrika Eleonora Lielā Ziemeļu kara laikā grāfu titulu. Šis dzimtas zars (zviedru: Liewen) pārcēlās uz Zviedriju un pie tā piederēja vairāki zviedru karavadoņi