Latvijā izveidojas trīsvaldība: A. Niedra Liepājā izveido vāciešiem lojālu valdību paralēli K. Ulmaņa Pagaidu valdībai un P. Stučkas Krievijas lielinieku valdībai

Pēc "Aprīļa puča" 1919. gada 16. aprīlī, Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Ulmanis sākotnēji patvērās britu misijā, vēlāk uz kuģa “Saratov”, kas, bez šaubām, bija pučistu neveiksme, jo līdz ar to pilnībā neitralizēt Pagaidu valdību vācbaltiem neizdevās, turklāt arī sabiedrotie turpināja stingri atbalstīt Ulmani.

Dažas dienas pēc puča gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas britu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, un turpmākos divus mēnešus pavadīja uz ūdens.

1919. gada 26. aprīlī ar Baltiešu-vācu Nacionālās komitejas atbalstu tika izsludināts jauns ministru kabinets ar bijušo prokuroru Oskaru Borkovski priekšgalā (faktiski tā būtu dēvējama par "Borkovska valdību".  Andrievs Niedra par pučistu vadītāju kļuva 1919. gada 5. maijā, Borkovskim kļūstot par Niedras valdības iekšlietu ministru) 

1919. gada 27. aprīlī Liepājā ieradās Andrievs Niedra, kurš sākotnēji atteicās iesaistīties jaunajā valdībā un uzstājās kā starpnieks sarunās starp Ulmaņa valdību un pučistiem.

1919. gada 29. aprīlī pēc viņa pieprasījuma atbrīvoja arestētos Ulmaņa valdības ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un Ulmani bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši, kā ekonomiski un ar Vācijas atbalstu- militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Pēc Niedras ierosinājuma tika noformulēta jauna 7 punktu programma sarunām ar Ulmaņa valdību:

1. Baltieši atzīst Latviju un tās Pagaidu valdību;
2. Vācieši atsakās no mēģinājuma radīt valsti valstī;
3. Lielgruntniecība pielīdzināma mazgruntniecībai tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu;
4. Lielgruntniecībai nākas daļu savu zemes īpašumu atdot valstij pret atlīdzību un pēc vajadzības iekšējai kolonizēšanai; arī daļu mežu atpērk valsts;
5. Vāciešiem tiek garantēts: kulturāla autonomija; vācu valodas līdztiesība iestāžu darbvedībā; 2 ministru un 3 ministru biedru vietas valdībā;
6. pie Satversmes sapulces vēlēšanām jālieto tādas vēlēšanu tiesības, kas nodrošina mazgruntniecību pret vairākumu no bezzemnieku puses;
7. tūlītēja kara ministra Jāņa Zālīša nomaiņa

Ulmanis šo piedāvājumu noraidīja.

Lielbritānijas un ASV pārstāvji atteicās atzīt pučistu valdību. Lielbritānija uzstāja uz Ulmaņa valdības atjaunošanu, kamēr ASV pārstāvis Vorviks Grīns (Greene) uzskatīja, ka Niedras un Ulmaņa valdībām jāvienojas par jaunas koalīcijas valdības izveidošanu, kurā būtu pārstāvētas arī vācu intereses.

Rezultātā Latvijai no aprīļa līdz jūnijam vienlaikus bija divas pagaidu valdības: viena uz ūdens (t.s. Ulmaņa valdība, kura nevarēja ietekmēt notikumu gaitu (kurai tomēr pakļāvās tai brīdī tikko kā izveidotā Ziemeļlatvijas brigāde), otra — Liepājā, kurai tās armijas (Baltijas landesvērs, Dienvidlatvijas brigāde, Dzelzsdivīzija) vadība neļāva neko ietekmēt.

Trešā valdība bija Krievijas izveidotā Stučkas prokrieviskā lielinieku valdība. 

Paralēli tam Latvijas teritorijā bija tolaik pasludinātas vēl 16 (!) dažādas "valstis"

Tas, ka jaunā valdība pilnībā bija spiesta pakļauties Vācijas armijas spēku vadības diktātam, kļūstot par to piedēkli, visumā kreisi un K.Ulmaņa valdībai naidīgi (kreisi) orientētos iedzīvotājus noskaņoja pret fon der Golcu un vācu okupācijas varu vispār — saistot Niedras valdību ar to.

Ulmanim uzticību saglabāja latviešu karaspēka vienības Kurzemē un Ziemeļvidzemē.

1919. gada 22. maijā Landesvēram izdevās atbrīvot Rīgu no 1918. gada decembrī no Krievijas iebrukušo Stučkas lielinieku varas. "Sarkano teroru" Rīgā  nomainīja "Baltais terors". Rezultātā, Andrieva Niedras “izlīguma” valdība popularitāti tā arī neguva, taču Rīgu un Kurzemi tā kontrolēja de facto.

1919. gada 12. jūnijā ar savu Zalcvēdeles krievu kara gūstekņu nometnē izveidoto karaspēka vienību, kuras mērķis bija cīnīties pret lieliniekiem, Jelgavā.ieradās Pāvels Bermonts, taču aktīvās kaujās viņa vienība neiesaistījās

1919. gada jūnija otrā pusē, tikai pēc Cēsu kaujām, trīsvaldības neskaidrā situācija atrisinājās. Landesvērs cieta sakāvi pret igauņu un Ziemeļlatvijas latviešu spēkiem un Pagaidu valdība varēja atgriezties vispirms Liepājā, tad Rīgā. Diemžēl, nevēloties turpināt aktīvu pretdarbību vācu spēkiem Pagaidu valdība pieļāva kļūdu

1919. gada 5. septembrī, pretēji Strazdumuižas līguma nosacījumiem pēc kuriem vācu un krievu karaspēka vienībām bija jāatstāj Latvija, Bermonts sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku un atteicās Latvijas teritoriju pamest

1919. gada 26. septembrī P. Bermonts noslēdza slepenu līgumu ar Rīdigeru fon der Golcu par vācu daļu iekļaušanu Rietumkrievijas armijas sastāvā, lai kopā ar Dzelzsdivīzijas daļām cīnītos pret Latvijas Pagaidu valdības un Lietuvas armijām.

1919. gada 6. oktobrī P. Bermonts deva pavēli ieņemt Rīgu, kas viņam daļēji (Pārdaugava) izdevās un tikai pēc 11. novembra Latvijas spēki pārgāja pretuzbrukumā un sāka atspiest Bermonta vācu-krievu spēkus ārpus Latvijas robežām. Latvijas Austrumu (Latgales) arbrīvošanas cīņas no Krievijas iebrukušakiem lieliniekiem turpinājās vēl veselu gadu.

Gan Krievijas iesūtīto lielinieku, gan vēlāk- vācu-krievu Landesvēra nežēlīgā attieksme pret civiliedzīvotājiem ("baltais" un "sarkanais terors") atstāja savas sekas. Tautas noskaņojums strauji mainījās par labu K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības atbalstam (piemēram, strauji pieauga brīvprātīgo skaits rekrutēšanas punktos, kaut pirms Aprīļa puča Latvijas iedzīvotāji visai negribīgi pakļāvās mobilizācijai.

Fragmenti: V. Sprūde u.c.