Beidzas Cēsu kaujas

Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kas notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkv.-ltn. Reeks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

23. jūnijā Igaunijas 6. kājnieku pulks, ko pavadīja bruņuvilciens un dažas Ziemeļlatvijas brigādes vienības, iegāja Cēsīs. Pa to laiku 9. kājnieku pulks uzbruka Lēdurgas muižai un draudēja apiet zemessardzes daļas no Vidrižu puses - tām nācās atkāpties uz Inčukalnu un nostiprināties tur Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā izveidotajās aizsardzības pozīcijās.

24. jūnijā Igaunijas armijas vienības (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols) ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājušos grupu, kura pameta pozīcijas 26. jūnijā. Turpmākajās dienās Latvijas zemessardzes ziemeļu grupas daļas tikai atkāpās, Igaunijas armijai ieņemot Mangaļsalu, Vecmīlgrāvi un nonākot līdz Juglai, kur norisa pēdējās kaujas. Ulmaņa valdība aizliedza igauņu armijai ienākt Rīgā, jo uzskatīja, ka tādējādi varētu tikt apšaubītas pašas Latvijas armijas spējas to atbrīvot, lai gan ticamākais iemesls bija vēlme "piesavināties uzvaru", pie kuras Ulmaņa nopelni bija maznozīmīgi, turklāt V. Ozols iepriekš atrodoties Liepājā bija arestēts no Ulmaņa valdības puses un tam pat ticis piespriests nāves sods kā "boļševiku spiegam". 

Rezultātā, daudzi latviešu strēlnieki, tai skaitā atbrīvošanas operācijas plānotājs V. Ozols, nevarēja piedalīties latviešu karavīru kopējā parādē, jo bija "igauņu štāba" priekšnieks. Ulmaņa militārās neprasmes un stratēģiskās domāšanas trūkums rezultātā noveda nevajadzīgas asinsizliešanas - bermontieši pārgāja pretuzbrukumā un ieņēma visu Pārdaugavu.

1919. gada novembrī Ulmanis no Rīgas pils aizbēga uz Juglu un Rīgas atbrīvošanas operāciju no oktobra beigām līdz uzvarai 11. novembrī vadīja atkal V. Ozols. Lai neatkārtotu Ulmaņa kļūdas, kādu tas pieļāva pēc Cēsu kaujām, noslēdzot Strazdumuižas pamieru, pēc 11. novembra kaujas par Rīgu Latvijas armija ignorējot gan Ulmaņa valdības, gan Sabiedroto mēģinājumus apturēt tālākus uzbrukumus Rietumkrievijas brīvprātīgo (Bermonta) armijai, līdz decembra beigām to pilnībā izdzina no Kurzemes un Zemgales.