1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

1920.gada 2.janvārī, saskaņā ar panākto vienošanos, Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (oficiālie locekļi - Tautas padomes pārstāvji F. Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis N. Fogelmanis un inženieris K. Ozols) izbrauca uz Maskavu. Galvenais delegācijas uzdevums bija sākt slepenas pamiera sarunas.

Maskavā delegācija ieradās 6.janvārī.

Kamēr delegācija vēl atradās ceļā, 3.janvārī sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums Latgalē. Ofensīvas sekmīgā attīstība, lai gan sākotnēji sarežģīja sarunu gaitu, turpmāk bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja to sekmīgu noslēgumu.

13.janvāra sēdē Krievijas puse bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai.

1920.gada 30.janvārī pulksten 3 naktī tika parakstīts līgums par slepenu pamieru.

Līgumā tika noteikts, ka karadarbība starp abām pusēm tiks izbeigta 1920.gada 1.februārī pulksten 12 dienā. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai.

Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču notika intensīvas izlūkvienību sadursmes.

1920.gada 2.februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu. Kad 7.februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Igaunijas-Krievijas līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi - kā iespējamais precedents paredzamo sarunu laikā - Latviju neapmierināja - līguma 8.pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses; 11.pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā; 16.pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības.

Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā. Beidzot 26.martā Z.Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai.