Jānis Akuraters

Jānis Akuraters bija latviešu dzejnieks, rakstnieks un politiķis. Viens no neatkarīgās Latvijas dibināšanas iniciatoriem, Tautas padomes dibināšanas sēdes 1918. gada 17. novembrī un Latvijas valsts dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī dalībniekiem. 

Dzimis Dignājas pagasta "Jaunzemjos" (tagad dzimtā vieta atrodas Ābeļu pagastā), mežsarga ģimenē (Akurateru dzimtas aizsācējs ir kāds Napoleona armijas karavīrs, kurš dezertējis un palicis dzīvot Salas muižā pie Jēkabpils.

Mācījās Biržu pamatskolā, pēc tam Jēkabmiesta pilsētas skolā

Nokārtoja skolotāja eksāmenus

1899-1901.g. strādāja par skolotāju Elkšņos, Iršos, Jumurdā (1899 - 1901) un pēc tam Rīgā (Iļģuciemā)

Pirmā publikācija - dzejolis "Ziema" 1895. gadā žurnālā "Austrums". Darbojies dzejā, prozā, dramaturģijā, publicistikā, nodarbojies ar tulkošanu. Dzejā dominē romantisms, tēlojuma manierē - ekspresionisms, pielieto brīvās panta formas.

1903. gadā devās uz Maskavu, lai studētu medicīnu, taču tas neizdevās, tāpēc sāka klausīties lekcijas par tieslietām un iedziļinājies krievu literatūrā.

1904. gadā atgriezās Latvijā un pievērsās dzejai. 

1905.g. Piektā gada revolūcijas traģiskajiem notikumiem veltījis savu pazīstamāko dzejoli "Ar kaujas saucieniem uz lūpām". Pēc revolūcijas apspiešanas Akuraters tika arestēts, pēc atbrīvošanas izdeva mākslas žurnālu "Pret sauli".

1907. gadā viņš atkal tika arestēts un izsūtīts uz Pleskavu, taču no turienes bēga un caur Somiju un Zviedriju nonāca Norvēģijā. Trimdā uzrakstīja bērnības atmiņu grāmatu "Kalpa zēna vasara".

1908. gadā atgriezās Latvijā. 

1914.-1917.g. Pirmajā Pasaules karā bija latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Ziemassvētku kaujās.

1918. gadā ievēlētsTautas padomē. Vēlāk bija Mākslas departamenta direktors, Radiofona direktors.

Ar Jāņa Akuratera kā Latvijas izglītības ministrijas rakstniecības un teātra nodaļas vadītāja rīkojumu 1919. gada 23. septembrī dibināts Latvijas Nacionālais teātris.

  Dzejas 

• "Zvaigžņu naktis" (1905)
• "Ziemeļos" (1906)
• "Bez svētnīcas" (1907)
• "Astras" (1909)
• "Sirds varā" (1911)
• "Saules valgos" (1920)
• "Dienu prieks" (1921)
• "Latvijas balādes" (1922)
• "Rožains vējš" (1922)
• "Eleģiski momenti" (1925)

Lugas 

• "Taisnības meklētāji" (1902)
• "Lāču bērni" (1910)
• "Ķēniņa meita" (1910)
• "Saules gredzens" (1911)
• "Kurzemē" (1914)
• "Šis un tas Itnekas" (1920)
• "Kaupo, līvu virsaitis" (teātrī 1913)
• "Pieci vēji" (1922)
• "Viesturs" (teātrī 1920)
• "Tautas darbinieki" (1924)
• "Sidraba birze" (1924)
• "Apvienosimies" (1926)
• "Bezdarbnieki" (1934)
• "Vecie un jaunie" (1934)

Stāsti un tēlojumi

• "Cilvēks" (1905)
• "Kalpa zēna vasara" (1911)
• "Degošā sala" (1912)
• "Iz bijušām dienām" (1913)
• "Puķes ziemeļos" (1914)
• "Parādības" (1914)
• "Sapņi un likteņi" (1919)
• "Draugu sejas" (1920)

Romāni [izmainīt šo sadaļu]

• "Pēters Danga" (1921)
• "Klusums un gaisma" (1921)
• Ugunīgie ziedi" (1925)

***

 

Jānis Veselis: „Pirmais iespaids no Akuratera: atturība, vēsums, distance. Kaut gan viņš bija laipns un pa reizei arī runīgs, tak tā sauktā sirsnība un pārliecīga atklātība, kas bieži ir tikai sadzīves formu trūkums, viņam bija sveša. (..) Bāls, gluds, bez priekškara kuplās bārdas, vienmēr labi ģērbies, – tādu es ieraudzīju Akurateru. Viņa ātrās, trauksmainās, tomēr apvaldītās kustības rādīja vieglu, iejūtīgu un nervozu dabu. Un, viņa runā klausoties, šķita, it kā viņš kaut kur steigtos, it kā viņam būtu maz vaļas.”

***

Kārlis Skalbe: „Toreiz viņš bija jauns cilvēks, slaida auguma, mazu, gaišu bārdiņu, augstu pieri. Es nezinu, kā es tur nonācu, bet es biju Akuratera dzimtenē, viņa lauku mājās Beitānos. Viņš meklēja, tāpat kā es, ceļu uz literatūru un ieveda mani savā svētākā vietā – mazā lauku klētiņā. Tur gultas galā bija mazs galdiņš un uz tā bieza klade. Tā bija pierakstīta dzejām. Uzšķīru šo burtnīcu, ieskatījos tanī un biju pārsteigts, cik daudz tur bija vārdu. Es biju uzrakstījis tikai dažas dzejas, bet viņš pierakstījis jau veselu lielu burtnīcu. Netiku tās visas izlasījis, jo daudz tuvāk un dzīvāk mani saistīja Akuratera paša personība, viņa dzīvā, tēlojošā valoda. Tā saistīja mani no pirmā acumirkļa un vilka sev līdzi. Kur vien gājām un staigājām, Akuraters runāja un stāstīja, un es klusēju un klausījos. Laikam uz šī pamata nodibinājās mūsu draudzība.”

***

Zenta Mauriņa: „Kādā pēcpusdienā klauvēja pie manām durvīm. Istabā ienāca skaists, ļoti iznesīgs vīrietis. Vēlākajos gados es pārliecinājos, ka Akuraters ir viens no nedaudziem, kas bija dzejnieks un arī izskatījās kā dzejnieks (..). Par spīti kara jūklim, Akuraters toreiz, kā arī vēlākajos gados bija eleganti ģērbies. Neaizmirstami atmiņā iespiedusies viņa lielā, melnā velūra platmale.”

 

Ar kaujas saucieniem

Ar kaujas saucieniem uz lūpām,

  Ar karstām sirdīm kritāt jūs,

  Bet jūsu nāve, svēta, brīva, 

Kā talismans mums dārga būs.

Un asinis, kas nevainīgas, 

Uz balta sniega kvēloja, 

Tās neizkvelos gadu gadiem,

  Tās kvēlos mūsu karogā.

Miers jums, un jūsu lūpas mēmas, 

Bet viņu mēmums skaļi sauks.

  Un cīņai tūkstoš ļaunu pulku 

No kalpinātas tautas augs.

Bet tev, tu varmāka uz troņa,

  Priekš tevis mums jau zobens trīts.

  Priekš taviem slepkavām un bendēm

  Aust atmaksas un soda rīts.

Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju,

  Un pilis kritīs, troņi grūs.

  Jums, kritušiem, lai mūžam slava!

  Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!

Jānis Akuraters  (1905)

*******

"...Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis.

Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties noteiktas un skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā. Par valsts valodas nicināšanu, neievērošanu, par publikas apvainošanu veikalos, iestādēs – ja šī publika neprot vāciski vai krieviski, tas lasāms ik dienas laikrakstu sūdzībās. Latvijas valsts ir bijusi iecietīga un atļāvusi runāt cittautiešiem valdības iestādēs viņu valodās – vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības. Iznāk, ka vāciešiem un krieviem nav vajadzīgs praktiski mācities un saprast valsts valodu, jo katram latvju ierēdnim jāprot viņu valodas.

Ceļas jautājums: kas ir valstiski – vai tas, ka visas šīs minoritātes prot vienu valsts valodu, vai ierēdņiem ir jāprot visas šīs valodas? (..) Un viss tas notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu visdemokrātiskākā zemē. (..)

Bet ko dzirdam no vāciem un krieviem uz ārieni? Viņi zina dot tikai memorandumus un kliegt par minoritātu kultūru un valodas beztiesisko stāvokli Latvijā. Kaut gan tik labvēlīga stāvokļa tām nav nevienā citā Eiropas valstī. Kad pie mums ciemojās somu žurnālisti, viņi nevarēja apslēpt izbrīnīšanos, ka pie mums parlamentā pielaistas visas valodas. (..) Jāatrod izskaidrojums tādai nenormālai parādībai. Tā ir mūsu vadošo politiķu vienaldzība pret šī svarīgā jautājuma galīgu un valstisku nokārtošanu. Bet nokārtojams tas ir vairāk kā viegli. Vajadzīga tikai viena atziņa: nelikt mūsu ierēdņiem mācīties daudzas cittautiešu valodas, bet likt tiem mācīties vienu – valsts valodu. (..) Kā reiz katrs latvietis, iedams pilsētas vai valsts kancelejā, satikdamies uz ielas, iedams ar lūgumu pie administrācijas aizmirsa, ka viņš ir latvietis, tā tagad vāciem, krieviem, žīdiem oficiālās un publikas apmeklētās  vietās jārunā valsts valoda.(..)

No mūsu drosmes, izlietot valsts tiesības valodas jautājumā un piemērot tās dzīvē ar neatlaidīgu stingrību – no tās atkarājas tautas un valsts apziņa un latviskais stils.

  Rīgas jaunai domei jāpārcērt šis mezgls, ja vecā ar tūļīgiem pirkstiem to nav varējusi atraisīt. Latvija prasa paraugus no savas galvas pilsētas un ir noziedzīgi pret tautu un mūsu nākotni kavēties ar to. Tas jādara likumīgiem līdzekļiem un bez sentimentalitātes..."

„Jaunākās Ziņas” Nr. 66., 1922.gadā 

***

Ievas Akurateres stāsts:

Ievas vecvecvectēvs (pa tēva līniju) ir francūzis, kurš, krievufranču kara laikos iemīlējies muižas kalponē zemgalietē, paliek Zemgalē uz dzīvi, aizsākot Akurateru dzimtu. Ievas vecvectēvs Juris Akuraters piedzimst Dignājas Jaunzemos, pieaudzis noprec Spulgu māju brīvzemnieku meitu Dārtu un kopā ar viņu 1882. gadā pārceļas uz Beitānu mājām Biržos. Ģimenes galva strādā par mežsargu, dzimta veidojas stabila — divi dēli un meita -, un tai pieder lielas zemes platības. Toties Jura dēlu Pēteri — Ievas vectēvu — un viņa brāli Jāni (revolūcijas dziesminieku!) par mierīgiem nenosauksi. Pēteris strādā par skolotāju, spēlē orķestrī, bet sirdī un darbos ir riktīgs 1905. gada revolucionārs (mājas arhīvā glabājas lapiņa, kurā melns uz balta rakstīts, ka baznīcā kaismīgu runu pret caru turēs Pēteris Akuraters). Kad melnā sotņa viņam dzen pēdas, Pēteris bēg uz Jēkabpili, no turienes uz Poliju, kur tiek sagūstīts, bet nāves soda priekšvakarā izbēg. Liktenis viņu aizsviež uz Brazīliju, kur staltais latvietis ar falšu vārdu Ādams Verbickis iemīlas dižciltīgā un dzirkstīgā poļu muižniecē Marjā Kuharskā, atraitnē ar trim bērniem, kuras vīrs gājis bojā džungļos. Necik ilgi — bērnu bariņu papildina meita Vanda un divi dēli — Jānis un Voldemārs (Ievas tēvs). Pēteris strādā gadījuma darbus, dodas peļņā uz Urugvaju, Paragvaju un Argentīnu, muzicē un dibina orķestrus, līdz neatkarīgās Latvijas laikā ģimene atgriežas Latvijā, kur Pēteris strādā par skolotāju Daugavpilī, Krāslavā, Jēkabpilī, Biržos un Secē, bet 1934. gadā nodibina Daugavpils skolotāju orķestri. Bet Pētera brālis, dzejnieks revolucionārs Jānis Akuraters apprec mājskolotāju Mariju Annu Dišleri (viņu meita vēlāk kļūs par pazīstamu literāti) un pievēršas sabiedriskajai darbībai, 1918. gadā rosīgi līdzdarbojoties Latvijas brīvvalsts dibināšanā. Tieši Akurateru mājās visus padomju laikus glabājās pirmais Latvijas karogs — tas pats, kurš plīvoja pirmajās Atmodas laika demonstrācijās 1991. gadā. Vācieša ielā izveidots Jāņa Akuratera muzejs.

 

 

Avoti:

wikipedia.org, news.lv, nekropole.lv, memorialiemuzeji.lv