Elija Forsele-Rozentāle

Somu dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle (Elli Forssell), gleznotāja Jaņa Rozentāla sieva, ir nozīmīga personība Latvijas kultūras dzīvē 20. gadsimta sākumā.

Ellija Forsele beigusi Helsinku konservatoriju, pēc tam papildinājusi dziedātprasmi Milānā, Romā, Parīzē, daudz koncertējusi. Viņas skolotāji bija Abrahams Ojanpere (Aabraham Ojanperä), Žans Sibēliuss (Jean Sibelius) un Martins Vegeliuss (Martin Wegelius). Ellijas repertuārā bija Hendeļa, Gluka, Mocarta, Rosīni, Šūberta, Šūmaņa, Sibēliusa, Melartīna u.c. komponistu sacerējumi, kā arī somu tautas dziesmas.

Ģimene, kurā viņa augusi, pieder Somijas inteliģences aprindām. Tēvs Ādolfs Teodors Forsels bija ierēdnis lauksaimniecības pārvaldē Helsinkos. Ellijas māte Anna Vendla Augusta Forsele (dzim. Bonsdorfa) ieguvusi labu muzikālo izglītību un meitas dziedātājas karjeras sākumā dažkārt bijusi viņas koncertmeistare. Ellijas māsa Anna Helsinku konservatorijā studējusi vijoļspēli, pēc tam papildinājusies Minhenē.

1902. gada nogalē Ellija Forsele viesojas koncertturnejā Rīgā. Janis Rozentāls, kuru interesē ziemeļu kaimiņzemes kultūra, ir klausītāju vidū. Koncerts uz Rozentālu atstāj dziļu iespaidu, īpaši Sibēliusa komponētā dziesma "Melnās rozes".

Janis ar Elliju iepazinās viesībās, kuras viņai par godu pēc koncerta rīkoja Grosvaldu ģimene.

Jau pēc deviņām dienām Rozentāls rakstīja bildinājuma vēstuli Ellijas tēvam Teodoram Forselam, kurš savu svētību neliedza un 1903. gada 5. martā Helsinkos notika kāzas. Arī pēc kāzām Ellija nepārtrauc savu koncertdarbību, lai gan tā vairs nebija tik aktīva kā iepriekš – ģimenē piedzima trīs bērni: Laila Gedde (1903–1977), Irja Ausma (1906–1984) un Maris Miķelis (1907–1952).

Ellijas repertuāru papildināja Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa sacerējumi, latviešu tautas dziesmas u.c. Viņa uzstājas gan Latvijā, gan Igaunijā un nenoslēdzas šaurā ģimenes lokā, gluži pretēji – iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, iemantodama cieņu plašās aprindās.

Laulība ar Elliju un draudzība ar Forselu ģimenes tuvajiem cilvēkiem deva iespēju Janim Rozentālam dziļāk iepazīt somu kultūru. Vasaras Rozentāli bieži pavadīja Forselu vasaras mītnē Nummelā. Rozentāls iepazina Somijas kultūras dzīvi, satiekās ar daudziem izciliem somu māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, gūstot jaunus impulsus savai daiļradei.

Ellijai bija lemts nodzīvot krietni garāku mūžu nekā viņas dzīvesbiedram. Izstādē apskatāmi materiāli, kas vēsta par Elliju, viņas tuvinieku un draugu likteņiem Somijā 20. gadsimta sākumā un vēlāk – 20. gadsimta 20.-30.gados –, kad viņa pēc Latvijas Brīvības cīņu noslēguma kopā ar bērniem atgriezās Latvijā, bet nekad nepazaudēja saikni ar savu dzimteni.

***

Pēc garīgi bagāta, spraiga dzīves cēliena (71 g. v.) aizsaulē aizgājusi mūsu ievērojamā gleznotāja, nelaiķa Jāņa Rozentāla kundze — Ellija Rozentāle, dzimusi Foršele. Viņas dzīve pieder pie tām, kuras jāapzīmē par skaistām, kaut arī bijis jāpanes daudz grūtu un skumju brīžu. Prazdama uzupurēties kultūras lietu, un jo sevišķi sava mūža drauga Jāņa Rozentāla, labā, Ellija Rozentāle bija izcils paraugs.

Nelaiķe bija dzimusi somiete, un viņas personība izpauda nesalaužamu dzīves spēku, kas raksturo somu tautu vispār. Viņas tēls ieguvis gandrīz vai simbolisku nozīmi. Ellija Rozentāle bija dzīva saite starp somu un latviešu mākslas un kultūras dzīvi. Pati dziedātāja būdama, viņa loloja lielus sapņus un ir koncertējusi arī Latvijā. Ar Jāni Rozentalu nelaiķe iepazinās Grosvaldu ģimenē. Bieži tiekoties, abu starpā, pārrunās par mākslas dzīvi, radās ciešas saprašanās saites, un bedzot Ellija Forsele kļuva par mākslinieka mūža biedri. Divdesmitajos gados viņa vadīja Rozentāla mākslas salonu, vienu no retajiem šī rakstura pasākumiem tā laika Rīgā. Viņa čakli piedalījās arī sabiedriskā darbā, audzinājusi savus bērnus un dzīvi panesusi īsti varonīgi. Savā laikā Jānis Rozentāls daudz viņu gleznojis. Rozentāla kundze attēlota daudzās portrejās un kompozīcijās. Ellija Rozentāle izaudzinājusi divas meitas un dēlu Miķeli, kas, sekodams tēva tradīcijai, kļuvis par pazīstamu gleznotāju.

Avots: "Tēvija", 30.06.1943