Emīls Dārziņš

Emīls Dārziņš bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Viens no latviešu kora un solo dziesmas klasiķiem. Sarakstījis arī vairākus skaņdarbus orķestrim, no kuriem ir saglabājies vienīgi viņa drauga Jāņa Poruka iedvesmotais Melanholiskais valsis.

Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņā tēvs bija skolotājs. Tēva vadībā sāka apgūt klavierspēli, mācījās Rupsalas un Vecpiebalgas skolās.

1891. gadā pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie mātes brāļa un jau 1892. gadā komponēja savu pirmo dziesmu "Jūs, kalni, un jūs, lejas", kas tika iespiesta žurnālā "Austrums".

1889. gadā iestājās Pēterburgas konservatorijas Luisa Homiliusa ērģeļklasē, bet 1889. gadā tika uzņemts Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasē.

1901. gadā viņš finansiālo grūtību dēļ atstāja konservatoriju un atgriezās Rīgā, kur vadīja igauņu biedrības kori "Imanta" un rakstīja recenzijas.

No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Ata Ķeniņa meiteņu skolā.

1903. gadā viņš apprecējās ar Mariju Deideri.

1906. gadā viņiem piedzima dēls Volfgangs.

1908. gadā piedzima meita Laima — Tatjana.

Pēc ģimenes nodibināšanas viņš pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas un rakstot recenzijas laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Balss", žurnālos "Mūzikas Druva" un "Zalktis", vēlāk "Dzimtenes Vēstnesī" un "Latvijā".

Šajā laikā pasliktinājās viņa attiecības ar citiem latviešu mūziķiem, īpaši ar Andreju Jurjānu, kurš sauca viņu par diletantu un apvainoja plaģiātismā. Dārziņu aizstāvēja krievu komponists Aleksandrs Glazunovs, bet negatīvu atsauksmi par viņa orķestra mūziku atsūtīja somu komponists Jans Sibeliuss.

Emīls Dārziņš iznīcināja visus savus simfoniskos darbus, naktī no 17. uz 18. augustu (1910. gada 31. augustā pēc jaunā stila) viņš pakrita zem vilciena Zasulauka stacijā un tika apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos. Par to rakstīts presē: "Aiz Zasulauka piestātnes, tur, kur Tebeļa dārza stūris, dzelzceļa sliedes iet ar mazu līkumu. Dārziņš, braucot no jūrmalas pārpildītā vilcienā, bij gribējis vai nu pāriet otrā vāģī, vai ieelpot skaidru gaisu pie ārdurvīm. Vilcienam raujoties sāņus, neuzmanīgo, īsredzīgo, mūžam domās grimušo Emīlu Dārziņu nepiekāpīgā inerce izmeta uz akmeņainā bruģa, ielaužot vienu deniņpusi. Varbūt vēl īsu brīdi viņš ir gulējis nesamaņā, dzīvs, bet nākošais vilciens, kādu ceturksni stundas vēlāk, ir nogriezis roku līdz plecam, par vēlu pamanot drausmīgo šķērsli savā ceļā."

Emīla Dārziņa pazīstamākais darbs "Melanholiskais valsis" tika atjaunots pēc viņa nāves, bet nepabeigta palika opera „Rožainās dienas”. Nerealizēta palika iecere komponēt operas “Pērļu zvejnieks” un „Ivanovs”.