Diženajo Bernhards

[īst. v. Bernhards Dižs]

Diženajo Bernhards (īstajā vārdā Bernhards Dižs; 1864–1933) – dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs.

Sava izskata dēļ laikabiedru iedēvēts par Cēsu Tolstoju.

Dzimis Elkšņu skolas skolotāja Jura Dižā ģimenē.

Māsa Auguste Duborga, precējusies, vīrs Aleksandrs, bērni Agnese, Andrejs, Aleksejs, dzīvojusi Naujenes pagasta Gustiņu mājās.

Mācījies Ikšķiles draudzes skolā un Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā (1881-1885).

Strādājis par skolotāju Mazsalacā (1885-1887), pēc tam par mājskolotāju.

19. gadsimta beigās dzīvojis Baku.

Beidzis Jāņa Cimzes skolotāju semināru Valkā, strādājis par skolotāju Mazsalacas draudzes skolā, pēc tam par mājskolotāju. Vairāku svešvalodu – angļu, franču, vācu, itāļu, latīņu – pratējs.

Lielākoties bijis bez patstāvīgas dzīvesvietas.

Sarakstījis dzejoļu krājumus "Trimpulas" (1906), "Malduguņi un prauli", "Pandaimons" (abi 1907) u. c., vairākus stāstus. Lielāka nozīme ir Dižā tulkojumiem, to vidū Heinriha Heines, Emila Zolā, Maksima Gorkija darbiem. No franču valodas tulkojis Korānu, bijis pirmais, kurš latviešu valodā no oriģinālvalodas tulkojis Džovanni Bokačo "Dekameronu".

Pirmos atdzejojumus publicējis žurnālā "Austrums" (1887), arī pirmo oriģināldzejoli – "Manas dzīves tumšā naktī" (1892, 10).

Literārā darbība

Dzeja
1906: "Trimpulas"
1907: "Malduguņi un prauli"
1907: "Pandaimonions.."

Vēlējumu dzeja
1922: "Panti dzimumdienu laimes vēlējumu kartēm", "Panti jaunekļu un jaunavu iesvētīšanas dienā", "Panti Jaungada laimes vēlējumu kartēm", "Vārddienu panti (akrostihi)"

Mākslinieciskā vērtība Diženā dzejoļiem maza, taču palaikam sastopama asprātīga satīra, individuālista protests.

Proza
Labākie stāsti – "Āksts" (žurnālā "Austrums" 1904. gadā) un "Kā mani par cilvēku taisīja" (1905).
b.g.: Dzelzspiere Briesmīgais un viņa varoņa darbi (ilustrēts oriģinālromāns)

Cittautu autoru darbu tulkojumi

Lielāka nozīme bija Diženā tulkojumiem.
1904: Heinrihs Heine "Sapņu tēli, dziesmas un romances"
1909: Vilhelms Bušs "Anis Tupukāja. Sestdienas vakara vanna"
1909: "Grieķu un romiešu teikas"
1911: Leontīne Beka "Varas upuri jeb Giselas ērkšķu ceļš" (atkārtoti izdots 1994. gadā)
1913: Lidija Aleksejevna Čarkaja "Augstā balva"
1913: Valters Šteins "Četrdesmitkārt salaulājies jeb Ņujorkas bīstami pazīstamā sievieša mednieka upuri"
1913: V. Mihailovs "Asiņainais sultāns"
1913: Morics fon Kraselts "Napoleons, viņa slava un bojā iešana"
1913: Emils Zolā "Sapnis" (periodikā 1913, grāmatā 1914)
1913: Oktavs Mirabo "Vilhelms Otrais"
1915: Arturs Konans Doils "Velna pēdas"
1916: Heinrihs Heine "Vāczeme" (laikrakstā "Līdums")
1918: Maksims Gorkijs "Cilvēks"
1918: Maksims Gorkijs "Dzelzceļa vagonā"
1921: M. Telešovs "Dziesma par trīs jaunekļiem"
1922: Renē Monlors "Klaudijas Prokla (Pilātus sievas) sapnis"
1923: Moriss Meterlinks "Dvēseles pamošanās"
1924: Frederiks Marjats "Skrejošais holandietis un viņa dēls"
1924–1925: Džovanni Bokačo "Dekamerons" (atkārtoti 1927)
1926: Frederiks Arnolds Kummers, romāns "Sāļais elks"
1927: Klods Farers "Ilga mūža noslēpums"
u.c.

Tulkojis arābu tautas pasakas, arī piedzīvojumu romānus un kriminālromānus.
Iztulkojis Fridriha Nīčes darbu "Tā runāja Zaratustra", kas gan publicēts netika, – ar sava tulkojuma iesniegšanu pirmais pasteidzies Vilis Plūdons, kura tulkojumā darbs izdots 1908. gadā.

Avots šeit