Mariss Vētra

Dziedātājs un rakstnieks Vētra Mariss (līdz 1922.gadam īstajā vārdā Morics Blumbergs) dzimis 1901.gada 19.jūlijā Tirzas pagasta Dārtas muižā lauksaimnieka ģimenē.

Mācījies Rīgas 2.pilsētas ģimnāzijā.

1918.g. piedalījies Brīvības cīņās.

Studējis LU filozofiju, Frankfurtes un Berlīnes universitātēs tautsaimniecību.

Beidzis Latvijas konservatoriju, papildinājies Itālijā.

Bijis Liepājas un Nacionālās operas solists. Dažas sezonas un viesizrādes dziedājis Vācijas un citu valstu operās.

1944.g. emigrējis uz Zviedriju, 1946.g. izceļojis uz Halifeksu Kanādā, kur strādājis par konservatorijas pedagogu.

1953.g. nodibinājis savu studiju Toronto. Bijis Jaunskotijas opersabiedrības dibinātājs un diriģents, Kanādas latviešu nacionālās apvienības pirmais priekšnieks.

Darbojies arī žurnālistikā.

No 20.gadiem Latvijas presē publicējis mūzikas dzīves apskatus.

Pirmā literārā publikācija -

ceļojuma apraksts "Pompejās" laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (1925.g.).

Sarakstījis autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas

• "Div' dūjiņas",
• "Mans baltais nams",
• "Karaļa viesi",
• "Rīga toreiz…" un
• "Sestā kolonna".

Tajās vērtīgs kultūrvēsturisks izziņas materiāls, kas pasniegts vieglā, asprātīgā stāstījumā.

Miris 1965.gada 24.decembrī Toronto, Kanādā, apbedīts Toronto latviešu kapos. 

Avots :LNB, Gulbenes bibliotēka

Mariss Vētra miris pēc tam, kad jau trīsarpus gadu fiziski un vēl vairāk garīgi bija pārcietis 1962.g. piedzīvotās smadzeņu triekas sekas. Viņš mira 24. decembra agrā rītā Toronto St. Maikela slimnīcā, kur bija ievietots 21. decembrī. Aizgājēju pēc sēru dievkalpojuma no Sv. Andreja baznīcas izvadīja pēdējā gaitā 27. decembrī. Jau 1960. g. dziedonis māc. A. Čopam nodotā slēgtā, tikai pēc nāves atveramā vēstulē bija noteicis vēlmes savai izvadīšanai.
Ar Marisu Vētru no latviešu mākslas un kultūras skatuves aizgājis kādreiz starptautiskas klases operu un koncertdziedonis, vēlāk mūzikas pedagogs, interesantu atmiņu grāmatu un neskaitāmu mūzikas, teātra un citu rakstu autors, arī ļoti izdarīgs sabiedrisks darbinieks. Lai kurā laukā kuro reizi izvērsās viņa darbība, visur Mariss Vētra parādījās kā noteiktu un ļoti atklāti izpaustu uzskatu cilvēks.  Arī pēc 1946. g., kad M. Vētra ar ģimeni pārcēlās no Zviedrijas uz Kanādu, viņš atstājis savas pēdas ne tikai latviešu, bet arī Kanādas mākslas dzīvē, Halifaksā 1950. g. nodibinot pirmo Kanādas operu. Vēlāk Toronto viņš turpināja mūzikas pedagoga darbu savā dziedāšanas studijā. Kad 1962.gadā Klīvlendas mūzikas institūta vadību pārņēma agrākais rīdzinieks, Latvijas konservatoriju beigušais pianists Viktors Babins, jaunais direktors uzaicināja M. Vētru uzņemties vadīt jaundibināmo institūta operas skolu. Šiem plāniem svītru pārvilka nelaimes gadījums: tikai kādu mēnesi pirms plānotā operas skolas darbības sākuma, 15. maijā M. Vētru, sēžot pie sava auto stūres Toronto piemeklēja smadzeņu trieka, kas uz laiku tikpat kā pilnīgi laupīja kreisās ķermeņa puses kustības spējas. Sekoja apmēram pusgads Toronto slimnīcās — Eastern General un pēc tam Riverdale slimnīcā. Vēlāk M. Vētra sāka strādāt pie memuāru grāmatas manuskripta, Grāmata bija izplānota par mākslinieka Kanādas posmu, ar atgājieniem atpakaļ uz pirmskara gadiem Rīgā un dažādās Eiropas pilsētās, arī uz kara gadiem un uz laiku tieši pirms pārcelšanās uz Kanādu. Uzrakstītas bija jau sešas vai septiņas nodaļas. Slimnieka veselības stāvoklis vienu laiku diezgan vienmērīgi uzlabojās, viņš daļēji atguva kustības iespējas, tā ka palēnām atkal sāka darboties savā studijā, dažkārt ieradās latviešu sarīkojumos un viesībās. Tomēr ilgu laiku nosēdēt koncertā vai teātra izrādē viņam bija par grūtu, un arī ar iecerēto pilnīgi regulāra darba atjaunošanu dziedāšanas studijā neiznāca, kā domāts. Sava impulsīvā un spara pilnā rakstura dēļ mākslinieks cieta no ilgstošā kustības brīvības ierobežojuma un ārstu priekšrakstiem par dzīves veidu. Tas viss viņu reizēm ļoti smagi nospieda. Viņš bija paradis visur iet un visu izdarīt pats, allaž būt notikumu serdē, un piespiestais miers viņu kremta. Tā arī pie nobeiguma netika aizsāktā grāmata "Svešā pasaulē." Dziedāšanas studijai pienāca gals, kad jaunbūves dēļ ēku, kurā studija ilgus gadus bija atradusies, noplēsa. Labs pulciņš Marisa Vētras agrāko audzēkņu viņu apciemoja ar svētku sveicieniem tieši vakarā pirms ievietošanas slimnīcā. Slimnieks vēl bija jautrs un runīgs, kaut pēkšņā kaite jau lika sevi manīt. Nākošā dienā viņš jau atradās slimnīcā iekšēja asiņu izplūduma dēļ, kura cēlonis bija kāda akūta vaina ķuņgī vai zarnās. Nepieciešamā operācija tomēr nebija iespējama, jo slimnieka temperatūra sasniedza 40 grādus. Bez dzīves biedres Irēnas un jaunākā dēla Andreja 23. decembrī pie slimnieka bija mācītājs A. Čops. Pēcpusdienā viņš ar apmeklētajiem vēl sarunājies.
Visus grūtos slimības gadus kopā ar dziedoni biia dzīves biedre Irēne; arī jaunākais dēls Andrejs, kas strādā Toronto ziemeļos par skolotāju, nebija tālu. Bet retāka iznāca tikšanās ar vecāko dēlu, Kanādas armijas kapteini Pēteri Vētru, vedeklu un mazbērniem. Māsa Maiga Vētra strādā par arhitekti Hamiltonā.

Avots: Laiks, 29.12.1965