Viktors Eglītis

Bija latviešu rakstnieks un mākslas teorētiķis.

Rakstnieka Anšlava Eglīša  un skolotāja Vidvuda Eglīša tēvs.

Dzimis Sarkaņu pagastā "Lejas Kauperos".

Pirmo izglītību ieguvis Lazdonas draudzes skolā.

Atšķirībā no daudziem savas paaudzes rakstniekiem Eglītim kultūras pamatu apgūšana, ceļš uz rakstniecību saistās ar ļoti īpatnēju vidi.

1889- 1899.g. - desmit gadus - no 12 līdz 22 gadu vecumam - viņš pavada garīgās pareizticīgās skolas un semināra sienās Vitebskā, bet pēc to pamešanas meklē ceļu uz māksliniecisko izglītību Penzas zīmēšanas skolā un tolaik slavenajā M.Teniševas mākslas darbnīcā Pēterburgā.

Liktenis viņam deva iespēju iepazīties un satuvināties ar tādām personībām kā A.Remizovs, V.Brjusovs, Vjačeslavs Ivanovs, J.Baltrušaitis, M.Jakovļevs, Z.Lauserī (Serebrjanova) un daudziem citiem krievu modernisma veidotājiem. V. Eglītis kļūst ne vien par krievu mākslas sudraba laikmeta aculiecinieku, bet arī par šī procesa līdzdalībnieku. Krievu simbolisma idejas viņš pārnes Latvijas augsnē, kur tās gūst sajūsminātu atsaucību to jauno dzejnieku un rakstnieku vidū, kuri asi izjūt jaunu māksliniecisku meklējumu nepieciešamību, bet vēl nezina, kā to īstenot.

Sapulcinot ap sevi plejādi jauno iesācēju - E.Virzu, V.Dambergu, A.Austriņu, K.Štrālu u.c., V.Eglītis ar visu savas temperamentīgās dabas sparu metās pārveidot latviešu mākslu gan saturā, gan formās.

Strādājis par skolotāju un vēlāk bijis literārās daļas redaktors "Latvijas Kareivi" un "Latvijas Sargā".

Pirmais Eglīša stāsts "Grūtā nakts" tika iespiests laikrakstā "Austrums" 1899.gadā. Pēc tam Eglītis publicēja vairākas latviešu rakstnieku kritikas. Viņam pieder arī vairāki romi, dzejoļu krājumi.

Pirmie V.Eglīša soļi, ienākot latviešu rakstniecībā, bija izcili veiksmīgi. Viņam bija tikai 21 gads, kad žurnāls „Austrums” publicēja viņa pirmo dzejoli, kuram sekoja daudzi citi.

Stāsti, kas radušies no 1899.- 1901.gadam, pamatā pieder reālismam ar spēcīgām impresionisma iezīmēm un turpina latviešu literatūrā izkopto zemnieku dzīves tēlojuma līniju. V.Eglīša varoņi lielākoties nav apmierināti ar savu pelēko dzīvi, sapņo par izglītību, meklē augstāku dzīves mērķi, tomēr īsti šo mērķi neapjauš. Viņi dzīvo saspringtā, nervozā gaisotnē, viņu tagadējā dzīve tiem šķiet kā pagaidu eksistence, sagatavošanās kaut kam nākotnē. Eglītis savus varoņus aizved prom no tēva sētas, ieved lielpilsētas Pēterburgas un Maskavas vidē, bet arī tur turpinās viņu nervozie, nenoteiktie meklējumi.

Gadsimtu mijā sākas V.Eglīša meklējumi jaunas literatūras virzienā, un 1903.gadā viņš publicē vienu no visvairāk uzmanības piesaistījušiem darbiem- literāro apceri „Poruks”. Te viņš formulē savus jaunos literāros principus, kuri saistās ar viņa piesliešanos dekadencei un simbolismam.

1903.g. laižot klajā apceri par Poruku, ko var uzskatīt par vienu no agrīnajiem latviešu modernisma manifestiem, viņš demonstratīvi pieņem jaunās rakstniecības apzīmējumu „dekadence”, kas tai laikā ir izplatīts krievu simbolistu nosaukums. Viktora Eglīša nodomi pārveidot latviešu mākslu ir vērienīgi un ambiciozi.

20.gs sākums bija pats spožākais laiks V.Eglīša dzīvē. Viņam sekoja vesela plejāde jauno literatūras censoņu, kas ieklausījās viņa teorijās, atbalstīja tās un centās īstenot rakstniecības praksē. Arī daiļradē šis posms ir auglīgs- Eglītis izdod:

• dzejoļu krājumus „Elēģijas” (1907), kas lielā mērā koncentrē sevī latviešu simbolisma raksturīgās iezīmes,
• saraksta virkni prozas darbu, ko apkopo krājumā „Vērtības pārvērtējot”(1911),
• uzraksta drāmu „Galmā”, kura, šodienas acīm lūkojoties, diez vai spēj saistīt kāda teātra interesi, bet kas iezīmē latviešu modernās drāmas sākumu.

V. Eglīša teorētisko tēžu un jauno atziņu apliecinājums ir viņa pirmais dzejoļu krājums „Elēģijas”. Krājumā atrodams daudz tā laika simbolisma paraugu. Prozas krājums „Vērtības pārvērtējot” ir viens no interesantākajiem simbolisma paraugiem. Krājuma varoņi ignorē reālo īstenību, dzīvo iedomu pasaulē.

V. Eglītim īpaši tuvs izrādās "pārcilvēka motīvs". Domājot par „visdekadentiskajiem” V. Eglīša darbiem „Elēģija” un „Vērtības pārveidojot”, jāņem vērā, ka tajos ierosmi un idejas smēla vesela paaudze jauno rakstnieku.

1909.g jau var runāt par dekadences galu. Iesākusies daudz vēlāk nekā līdzīgas parādības Rietumeiropā un Krievijā, tā neizveidojās par izteiktu virzienu un eksistēja ne vien blakus citiem laikmeta strāvojumiem.

Pēc 1920.g. viņa darbos, no kuriem daudzi tēloja latviešu senvēsturi, sāk dominēt sakāpināts nacionālisms, kas saistās ar Baltijas tautu pretstatīšanu citiem, īpaši vāciešiem, krieviem un ebrejiem.

Viņa darbos ienāk ksenofobija un antisemītisms, kas galu galā noveda pie Hitlera un viņa ideoloģijas slavināšanas. Pat, ja viskrasākie šīs ievirzes darbi nebija publicēti, tie rokrakstā nonāca čekas izmeklētāju rokās.

Pēc 1944.gada atkārtotas padomju okupācijas kritis nežēlastībā, jo savos darbos bija paudis antisemītiskus un nacistiem simpatizējošus uzskatus.

1944.gada 8.oktobrī notiek kratīšana un rakstnieku apcietina.  Tiek konfiscēti rokraksti, kabatas pulkstenis, maciņš ar naudu, brilles, personas apliecība. Pēc daudzām pratināšanām 24.oktobrī rakstnieks atzīst sevi par vainīgu. Kara tribunāls piespriež 10 gadus labošanas darbu nometnē.

Miris 1945.gadā padomju cietumā. Reabilitēts 1990.gadā.

Avots: wikipedia.org, news.lv (Vera Vāvere Dienai)