Ludvigs Vīks

30. novembrī savās mājās ar sirdstrieku miris 81 g. vecumu sasniegušais valodnieks un pedagogs L.Vīks. Vairāk nekā 50 gadus sava mūža viņš bija veltījis latviešu skolām un jaunatnes audzināšanai, turpinot darbu arī trimdā Rietumvācijā, ASV un kopš 1967. g. — pēc pirmās dzīvesbiedres nāves Kanādā. Nelaiķim Toronto paliek sieva Lidija un audžu meita Berta Grundmane. Aizgājēju 3. dec. izvadīja uz Toronto latviešu kapiem.

Dzimis rīdzinieks. Jau 9 g.vecumā zaudējis tēvu, viņš piedzīvoja grūtu bērnību. Izglītību
viņš ieguva ar radu atbalstu un pelnoties ar privātstundām, 1914.g. bei dzot N.Mironova komercskolu Rīgā ar zelta medaļu. Pēc Pirmā pasaules kara atgriezies dzimtenē, L.Vīks 1922.g. sāka LU studēt filozofiju, līdztekus strādājot par skolotāju Gaujienas ģimnāzijā, vēlāk Rīgas valsts tehnikumā, Valsts komercskolā un pēc filozofijas maģistra grāda iegūšanas Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. Vēlāk L.Vīks ieguva arī baltu filoloģijas maģistra grādu un tika iecelts par 2. ģimnāzijas inspektoru. Viņš darbojās arī izglītības ministrijas eksaminācijas un programmu izstrādāšanas komisijā, skolotāju kursos, piedalījās ar referātiem skolotāju konferencēs un publicēja virkni pedagoģiska satura rakstu. Bēgļu gados L.Vīks strādājis par skolotāju un inspektoru Hanavas ģimnāzija Vācijā, pēc izceļošanas uz ASV 1947.g. sāka studijas Kalifornijas universitātē, lai iegūtu doktora grādu, bet materiālu apstākļu dēļ bija spiests tās pārtraukt un strādāt elektrotehniskā fabrikā. Tai pašā laikā viņš mācīja papildskolā un vienu gadu vadīja Dienvidkalifornijas latviešu biedrību. Pēc dzīvesbiedres nāves L.Vīks 1967.g. pārcēlās uz Toronto pie audžumeitas (viņš bija adoptējis lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes meitu Bertu) un tūlīt sāka strādāt latviešu ģimnāzijā, vadīja skolotāju praktisko semināru un citādi rosīgi piedalījās sabiedriskā darbā. Kultūras fonds 1972.g. piešķīra L.Vīkam goda balvu pedagoģijā par viņa mūža darbu latviešu jaunatnes audzināšanā, it sevišķi par veikumiem trimdas skolās — jaunu skolotāju sagatavošanu, semināru vadīšanu un rakstiem presē. Gadu vēlāk konkordija Zelmenis viņu ievēlēja par goda filistru.