Pāvuls Jurjāns
- Dzimšanas datums:
- 22.02.1866
- Miršanas datums:
- 06.01.1948
- Tēva vārds:
- Andrievs
- Pirmslaulību (cits) uzvārds:
- Pāvuls (Pauls) Jurjāns
- Kategorijas:
- Komponists, Muzikants, mūziķis, Pedagogs, skolotājs, Profesors, TZO, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Rīgas Meža kapi
***
Pāvuls Jurjāns bija latviešu komponists, diriģents, pedagogs, mūzikas kritiķis un tautas dziesmu vācējs.
Komponista vārdā nosaukta mūzikas skola Pārdaugavā.
Pāvuls Jurjāns dzimis Ērgļos, muzikāli izglītojies Harkovas mūzikas skolā, kur par skolotājiem strādāja viņa brāļi Andrejs un Juris, kā arī studējis dziedāšanas un kormeistaru klasēs Sanktpēterburgas konservatorijā. Pēc mācībām strādāja Rīgā, pasniedza dziedāšanu, koncertē kā mežraga virtuozs un kā solodziedātājs, vadīja korus. Jurjāns ir 5. vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents.
No 1904. līdz 1915. gadam strādāja par Rīgas Ķeizariskās mūzikas skolas dziedāšanas skolotāju un operas klases vadītāju. Pāvuls Jurjāns ir dibinājis un vadījis Latviešu operu, kas ir latviešu profesionālās opermākslas un operteātra pirmsākumi.
No 1919. gada vadīja dziedāšanas klasi Latvijas Konservatorijā.
Viņa veikums ir 12 simfoniskie darbi, 5 vokāla instrumenta darbi, 3 kameransambļi, 11 solo dziesmas, 2 tautas dziesmu apdares solo balsij, 14 oriģināldziesmas jauktajam korim un 15 oriģināldziesmas vīru korim.
Pāvuls Jurjāns kā mūzikas kritiķis, parakstoties ar pseidonīmu aktīvi un asi vērsās pret Emilu Dārziņu un viņa daiļradi. apvainoja plaģiātismā.
Lūk, fragments no Imanta Saksa pētījuma par šo jautājumu, kas parāda, ka kolektīvas akcijas pret kādu personu ar negodīgu mediju pārstāvju līdzdalību, nav nekāds jaunums latviešu sabiedrības publiskajā dzīvē:
1908. g. kādā koncertā atskaņoja Emīla Dārziņa orķestŗa darbus: „Vientuļā priede” un „Melancholiskais valsis”. Rīgas Avīzes 31. janvāŗa numurā parādījās kāda E.P. (Ērgļu Pāvuls − red.) iznīcinoša kritika, kas „Vientuļā priedē” saskatīja plaģiātu no somu komponista Sibeliusa leģendas „Tuonelas gulbis” (Der Schwan von Tuonela). Tanī pašā laikā „Melancholisko valsi” apzīmēja par paviršu mūziku, kas atgādinot vienu no Čaikovska kompozicijām. Tā paša laikraksta 4. februārī ievietots Dārziņa atspēkojums, saskatot E.P. kritikā „ļaunprātības augli”. Raksta beigās Dārziņš domā, ka aiz E.P. pseudonima slēpjas kāds viņa kolēģis...
Pēc dažiem mēnešiem Dzimtenes vēstneša 7. aprīļa numurā Emīls Dārziņš paskaidro, ka griežas pie profesoriem Glazunova un Vītola Pēterpils konservatorijā ar lūgumu izspriest un atklātībai paziņot vai E.P. apgalvojumi ir patiesi. Vītols eksperta lomu apņēmās uzņemties tikai tādā gadījumā, ja viņu izvēlētu abas pretinieku puses. E.P. klusēja, un tikai pēc kāda laika Pāvuls Jurjāns publiski atzinās, ka E.P. esot viņa pseudonims. 1908. g. aprīļa beigās Dzimtenes vēstnesī publicēja Glazunova atsauksmi:
Izspēlējis cauri Johana Sibeliusa un Emīla Dārziņa partitūras vienu pēc otras, nācu pie slēdziena, ka „Priedes” autors, komponēdams savu gabalu, varēja arī nezināt par „Tuonelas gulbja” eksistēšanu − tik maz līdzības ir abos gabalos, kā formas un iekšēja satura ziņā, tā arī instrumentācijas ziņā. Nevar skaitīt par līdzību, vai pat par patapinājumu, gabala vienas sugas tempu vienādo ilgumu, vai toņu kārtu (dur’u vai moll’u), vispār pazīstamus faktūras paņēmienus, kā akordu vai intervālu pieaugšanu pa oktāvām, viļņveidīgas figūrācijas izlietošanu, englišhorna izvēli priekš sēra rakstura melodijas utt. 1908. g. 19. aprīlī.
A. Glazunovs
Taču Ērgļu Pāvuls nelikās mierā. Viņš „Vientuļās priedes” partitūru ar pavadvēstuli nosūtīja Sibeliusam. Rezultātā 1908. g. 19. maijā Rīgas avīzēs parādījās Sibeliusa vēstule Jurjanam:
Järpenpää, Somijā, 1908. g. 10. maijā.
Ļoti godāts kgs!
Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu „Priedi” zem mana „Gulbja” iespaida. Mūziķi, kuŗi apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki.
Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds plaģiāts (literāriska zādzība − P.J.) būs gan drusku par skarbu. Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bij tā rakstīt, taisni tā kā Jūs esat rakstījuši.
Augstcienībā Jūsu padevīgais
Jean Sibelius
Pāvuls Jurjāns arī paskaidro, ka viņš no savas puses uzskata šo incidentu par izbeigtu. Ja arī Jurjanam šis incidents izskatījās izbeigts, tad tas tā nebija citiem, ieskaitot pašu Dārziņu. Viņš izmisumā iznīcināja ne vien „Vientuļo priedi”, bet arī „Melancholisko valsi”, „Lirisko fantāziju” un „Mazo svītu”. Kā par brīnumu „Melancholiskā valša” partitūra paglābās, jo bija vairākas kopijas. Un izbeigta šī lieta nav pat pēc 80 gadiem, jo beidzot ir atrasta arī P. Jurjāna Sibeliusam nosūtītās vēstules fotokopija, kas parāda P. Jurjānu kā patiesības manipulētāju.
Šajā vēstulē Dārziņš tiek raksturots kā diletants, kuŗš ļaunprātīgi apvainojis viņu, mūzikas kritiķi P. Jurjānu, par taisnīgu kritiku presē. Ne vārds nav minēts par Glazunova (Sibeliusa laba drauga) pozitīvo vērtējumu. Tāpēc Sibeliuss savā atbildē, nezinādams, kas slēpjas aiz „dažu mūziķu domām”, nosaucis tos (tātad arī Glazunovu) par „estētiski nekulturāliem cilvēkiem”. P. Jurjāns vēstulē sīki jo sīki izklāsta abu partitūru sakritīgos tempus un instrumentācijas paņēmienus, par katru cenu cenzdamies iegūt no Sibeliusa gribēto spriedumu. Arī Glazunovs savā atsauksmē skaŗ šos elementus, taču nekā grēcīga „Vientuļā priedē” neatrod. Gods godam, arī Sibeliuss noliedz plaģiātu, tikai atzīst, ka Dārziņš to darinājis zem mana „Gulbja” iespaida. Bet iespaidu nevar kvalificēt kā plaģiātu. Un tā šodien 1987. g. redzam, ka E.P. pilnīgi netaisni un ar iepriekšēju nodomu Dārziņu ir apvainojis plaģiātā.
Kādēļ gan izraisījās šis nejēdzīgais konflikts, kas uzskatāms kā melnākā lappuse latviešu mūzikas vēsturē. Abi taču bija redzami mūziķi. Pāvuls Jurjāns bija populārā 4 brāļu Jurjānu mežragu kvarteta agrīnais dalībnieks, mūziķis ar brīvmākslinieka gradu, vokālās mākslas speciālists, simfonisko koncertu un operas organizētājs un diriģents, vēlāk Latvijas valsts konservatorijas dziedāšanas klases profesors. Ļoti pašapzinīga rakstura cilvēks, kas līdzīgi Ringoldam Kalningam varēja teikt: „Es zin’ sav’ vērtīb’.” Ceļu nevienam negrieza. Dārziņš bija gluži pretēja rakstura cilvēks. Viņš nebija beidzis konservatoriju, bet tomēr nebijās kritizēt 10 gadus vecāko brīvmākslinieku par diriģēto Čaikovska „Sesto”. Raksturīgi, ka tas notika tikai dažas dienas pirms nelaimīgās „Priedes”. Dārziņš savās kritikās ļoti izcēla jaunatni, jaunos māksliniekus vispār, piem., diriģentu Bobkovicu. Jurjānu Pāvulam ar diriģēšanu sevišķi neveicās, tālāk par takts rādīšanu viņš daudz arī netika. Tāpat kompozicijā (resp. tautasdziesmu harmonizēšanā) Jurjāns nekādu talanta dzirksti nerādīja. Dārziņa dziesmas turpretī ātri iekaroja tautas mīlestību, par viņu jūsmoja tā laika jaunatne, tāpat intellektuālās aprindas, dzejnieki, gleznotāji, aktieŗi u.c. Tam pievienojās arī konservatīvā laikmeta Rīgas Avīzes pastāvīgā izrēķināšanās griba ar jaunatnes māksliniekiem un to idejām. Tālāk Darkēvics savā rakstā sniedz sekojošās rindas:
Un kopīgais naids sakontaktējās neķītrajā akcijā.
Jau zinām, cik smags Emīlam Dārziņam bija šis netaisnais uzbrukums.
Pilns raksta teksts publicēts Jaunajā Gaitā.
Avoti: wikipedia.org, Rīgas dome
Nav pesaistītu vietu
Nav norādīti notikumi