Miķelis Goppers

Miķelis Goppers bija grāmatu izdevniecības "Zelta ābele" izveidotājs un īpašnieks.

Dzimis Varšavā vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa Kārļa Goppera un polietes Veras Pajevskas ģimenē.

1929. gadā pabeidza Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju. Pēc tam studēja Latvijas Universitātes  Tautsaimniecības fakultātē. Strādāja vairākas bankās, tai skaitā Latvijas Bankā. Kopš bērnības interesējās par grāmatām.

1935. gadā nodibināja savu grāmatu izdevniecību "Zelta ābele". No citām grāmatu izdevniecībām tā atšķīrās ar to, ka tā izdeva literatūru augstvērtīgā poligrāfiskā iesējumā un ar augstvērtīgu apdari.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā izdevniecība tika slēgta, bet 1941. gadā padomju varas iestādes notiesāja viņa tēvu Kārli Gopperu. Nedaudz vēlāk viņš tika nošauts Ulbrokā (mežā netālu no Juglas papīra fabrikas; daudzus gadus pilsētā mutvārdos klīda ziņa par to, kā viņš tika mocīts čekā pirms nošaušanas).

Pēc vāciešu ienākšanas Latvijas teritorijā Miķelis Goppers atjaunoja izdevniecības darbību un 1942. gadā nāca klajā darbs "Baigais gads", kurā bija dokumentētas padomju varas zvērības okupācijas laikā.

1944. gadā parakstījis Latvijas Centrālās Padomes memorandu.

Ienākot Sarkanajai armijai Latvijā, 1945. gadā Miķelis pameta dzimteni un devas trimdā uz  Zviedriju, kur apmetās uz visu atlikušo dzīvi Stokholmā.

Neilgi pēc ierašanās savā jaunajā mītnes zemē viņš atjaunoja savas izdevniecības darbību. Izdevniecība turpināja savu darbību līdz 1985. gadam. Kopumā savas pastāvēšanas laikā tā laida klajā 116 grāmatu izdevumus. Tā izdeva oriģinālliteratūru, gan tulkojumus, memuārus, kartogrāfiskus izdevumus utt. 1996. gadā, 84 gadu vecumā, viņš nomira Stokholmā.

***

Viena no gaišākajām lappusēm latviešu grāmatniecības vēsturē ir apgāds «Zelta ābele» ar savām izcili skaistajām neliela formāta grāmatām. Apgādu dibinājis un gandrīz 50 gadus vadījis Miķelis Goppers. 

Pēc rakstura Miķelis Goppers bija savdabīga personība. Ārkārtīgi enerģisks, nesavtīgs, bezgala iemīļojis grāmatas. Ne visas — tikai tās, kuras darinātas ar rūpību un prasmi, kuras pauž gaumi un kultūru. Satiksmē ar cilvēkiem ārēji raupjš un mazrunīgs, pat skarbs, viņš atplaukst draugu vidū, un tad dzirkstin dzirkst viņa valoda, lido fantāzija un dzimst idejas, kas jārealizē grāmatu pasaulē. Miķelim Gopperam ir sava vieta Latvijas kultūras vēsturē. Ne tikai «Zelta ābeles» izdotās grāmatas, arī M. Goppera atmiņu raksti un viņa spriedumi par skaistu grāmatu veidošanas principiem ir daļa no mūsu kultūras. „Zelta Ābele” atšķīrās no citām tālaika izdevniecībām. Vairākums no tām bija orientētas uz visplašākajām lasītāju aprindām, bet ne „Zelta Ābele”. Tās augstvērtīgā poligrāfiskā un mākslinieciskā apdare prasīja lielāku laiku un ari līdzekļus. Bet tam bija arī rezultāts-tolaik ikviens grāmatu draugs ar milzīgu sajūsmu saņēma katru jauno „Zelta Ābeles” izdevumu. Vienmēr bija gaidīšanas prieks, saistīts ar pārsteigumu, jo neviena grāmata nelīdzinājās citām.

Miķelis Goppers dzimis Varšavā 1908. gada 13.jūnijā Kārļa Goppera ģimenē.

1929.gadā beidzis Rīgas 1.pilsētas ģimnāziju.(tagadējo Rīgas Valsts 1.ģimnāziju.) Pēc tam mācījies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Izdevēja darbam pievērsies 30.gadu sākumā. Ģenerālis Kārlis Goppers bija uzrakstījis vēsturisku apcerējumu par latviešu strēlniekiem, un 1930.—1931. gada mijā dēls to izdeva grāmatā.

Nebija nekādas pieredzes grāmatniecībā, un nezināja, kā grāmatu «Strēlnieku laiks» izplatīt. Salīga eksprešus, lai tie piedāvā grāmatu. Jā, tā veicās, metienu pārdeva īsā laikā. Panākumu iedrošināts, Miķelis Goppers iespieda otrreiz lielāku metienu, bet nu negāja. Iegāzās. Tomēr neatlaidās. Maizes darbs bija Latvijas Bankā, bet tur nebija izredzes avansēties, tādēļ gribēja kļūt patstāvīgs. Kopā ar kādu kompanjonu nodibināja importa firmu, bet panākumu nebija. Tad vēlreiz izdeva grāmatu. Laikraksts «Ceroдня» publicēja garāku tēva rakstu krievu valodā, un no tā paša salikuma iespieda grāmatu.

Kopš 1945 Goppers dzīvojis Zviedrijā, kur Stokholmā atjaunojis izdevniecības darbību. Pavisam izdevniecība "Zelta ābele" izdevusi 116 grāmatas, daudzas mākslinieciski augstvērtīgā apdarē ar latviešu mākslinieku oriģinālliteratūru lielos metienos. Gopers izdevis latviešu oriģinālliteratūru un tulkojumus, grāmatas par Latvijas vēsturi un kartogrāfisku izdevumu par Baltijas jūru senajās kartēs, memuāru literatūru (A. Spekes "Atmiņu brīži", 1967; atmiņu krājums par ģenerāli K. Gopperu), fotouzņēmumu krājumu "Baigais gads" (1941), ilustrētas grāmatas par latviešu kultūru. Nozīmīgu izdevumu vidū K. Skalbes pasakas (arī angļu, vācu, franču val.,), E. Virzas "Straumēni" (1942), rakstu krājums mākslinieka O. Norīša piemiņai (1952).

Anšlavs Eglīša teiktais par Miķeli Gopperu „Mani mulsināja ciemiņa savādais paņēmiens - nosviest savas mantas uz grīdas. Arī ar to viņš vēlējās pasvītrot, ka ienācis tik nabadzīgā mājā, kurā nebija ne sēdekļu, ne pakaramo? Tiešām, es nebiju papūlējies iznest uz lieveņa vēl kādu citu mēbeles gabalu, jo pagaidām dzīvoju Inciemā gluži viens, kā dažkārt vasaras sākumā. No sava ļodzīgā krēsla es nedrīkstēju celties augšā, baidīdamies, ka tas var zem manis sabrukt un sagādāt man lielu kaunu. Es mēģināju neuzkrītoši atspiest plaukstas pret grīdu, izbalansēt svaru, lai vārīgi celtos no sēdekļa un dotos meklēt kādu cienastu. Bet man iešāvās prātā, ka tad atklāsies nolietotais, ieplīsušais audekls, un es atslīgtu atpakaļ vēl pārdomāt, kā izturēties. Kamēr es tā svārsitjos, Goppers ar asu kustību, drīzāk nokrizdams nekā apsēzdamies, nometās uz grīdas blakus savām mantām un aptvēra ceļus.- Vai viņš to atkal darīja, lai uzsvērtu mana mājokļa nabadzību?-

Tikai vēlāk es atklāju, ka manas bažas bijušas veltīgas, tā bija Goopera mode lietus mēteli nekad nekārt vadzī, bet nevērīgi nomest zemē un viņš labprāt un bieži sēdēja uz grīdas; savās mājās gan uz paklāja. Par spīti manām šaubām un bažām, saprasties ar negaidīto ciemiņu izrādījās viegli. Viņš netērēja nevienu lieku vārdu ievadam un uzreiz ķērās pie lietas. Viņš pulcināja līdzstrādniekus. Viņam bija lieli plāni, daudz lielāki, nekā man jelkad bija ienācis prātā, jo mazas grāmatiņas kaut kā saistīja tikai ar maziem plāniem. Neviens jau arī nebija ticējis, ka viņa pasākums sekmēsies un, ka praktiskie latvieši šķiedīs naudu grezni iespiestajām „Kaķīša dzirnavām”, kad šī pati pasaka gulēja jau viņu plaktos, ietverta Kārļa Skalbes Kopotos rakstos. Bet jau pēc mēneša neatkārtojamais metiens bija izpārdots un sējumiņš kļuvis biogrāfisks retums.

Toreiz Latvijas grāmatniecībā īstenojās visādi brīnumi. Panākumu iejūsminātais Goopers nostatīja desmitiem titulu, ko no latviešu rakstiem un arī tulkojumus no sveštautu literatūras bija nodomājis pasniegt izsmalcinātā un neatdarināmā ietērpā, kārdinoši mazos metienos, numurētos un pēc iespējas autoru parakstītos eksemplāros”

gudrinieks.lv