Soļi Latvijas neatkarības ceļā. Latvija un Igaunija pasludina savu neatkarību no Padomju Krievijas

Pirmā pasaules kara sākumā, kad Latvijas rietumdaļu okupēja Vācijas karaspēks, latvieši patriotisma uzplūdos pieteicās jaunizveidoto Latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā. Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 5. jūlijā piešķīra autonomijas tiesības Vidzemes un Kurzemes guberņām, kuru pašpārvaldi veica jau agrāk ievēlētās Vidzemes un Kurzemes Zemes padomes.

Sākoties karam, no Latvijas uz Krieviju izveda vairāk nekā 500 Latvijas fabrikas ar visu tehnisko aprīkojumu, kā arī tūkstošiem cilvēku devās tām līdzi kā strādnieki, vai vienkārši, kā begļi.

Neveiksmīgo cara armijas militāro kampaņu no vienas puses, un marksistu no otras puses, dēļ pēc Oktobra apvērsuma 1917. gadā pieauga Krievijā palikušo latviešu  strēlnieku atbalsts boļševikiem, cerot uz "brīvu Latviju brīvā Krievijā". 

Tas noveda pie autonomas padomju Iskolata Latvijas izveidošanās Krievijas kontrolētajā Vidzemes un Latgales teritorijā.

1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu

1917. gada 8. novembrī  apvērsuma rezultātā varu ieguvusī Padomju Krievijas boļševiku valdība izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 

1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju. 

1917. gada 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī.

Turpmākajām miera sarunām boļševiku delegācija piedāvāja šādus principus:

atteikšanās no aneksijām,

• okupēto teritoriju ātra atbrīvošana,
• tautu pašnoteikšanās,
• atteikšanās no reparācijām.

Uz to vācu puse ieteica

"ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".

1918. gada 7. janvārī Ļevs Trockis atbrīvoja Brestļitovskas miera sarunu vadītāju Ādolfu Joffi un pats pārņēma sarunu vadīšanu ar mērķi novilcināt sarunas līdz "pasaules revolūcijas" sākumam karojošajās valstīs. Savukārt Vācijas delegācija izvirzīja šādus nosacījumus: Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšana.

1918. gada 18. janvārī Trockis lūdza uz laiku pārtraukt sarunas un devās uz Petrogradu.

1918. gada 25. janvārī Ukrainas Centrālā Rada Kijevā proklamēja Ukrainas neatkarību un tās valdība nosūtīja miera sarunu delegāciju uz Brestļitovsku. 

1918. gada 30. janvārī LNP deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

1918.gada 8. februārī Krievijas Sarkanā gvarde ieņēma Ukrainas galvaspilsētu Kijevu. 

1918. gada 9. februārī Ukraina parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm, kurā apņēmās samaksāt kontribūcijas ar pārtiku, izejvielām, bet pretī saņēma atzīšanu un militāro palīdzību.

1918. gada 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts, jo Krievijas Sarkanā armija atsākusi uzbrukumus.

1918. gada 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts.

1918. gada 24. februārī, īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta, Baltkrievijā) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā. Līguma rezultātā, pēc Centrālo valstu prasības Padomju Krievijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritorijām, kuras Krievija bija iekarojusi vai citos veidos anektējusi 18. gadsimtā.

1918. gada 8. martā Jelgavā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste.

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".