Nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome

Pirmajā konferences dienā piedalījās 26 delegāti no 13 organizācijām un partijām, nākamajā dienā jau 17 organizāciju pārstāvji (nelatviešu partijas un organizācijas konferencē pielaistas netika). 

Latviešu "kreisie"- Krievijas armijā dienējošo izveidotais Iskolastrels un LSD lielinieku frakcija, kā arī Kurzemes zemes padome, Latgales tautas komiteja konferencē nepiedalījās, bet mazinieki atsūtīja novērotājus.

Prezidijā ievēlēja Ā. Klīvi, Z. Meijerovicu, V. Rubuli un J. Palcmani.

Pēc K. Bahmaņa un K. Skalbes iniciatīvas P. Zālīte piekrasīja tūlītēju Latvijas neatkarības proklamēšanu, taču šo lēmumu noraidīja Zemnieku savienības pārstāvji (K. Ulmanis, Z. Meijerovics).

Pēc bezpartejiskā V. Zāmuēla iniciatīvas vienojās, ka Satversmes Sapulce vai vispārēja tautas nobalsošana noteiks Latvijas politiski tiesisko stāvokli, vai nu pasludinot neatkarību, vai pieslejoties Vācijai vai Krievijai. Pieņēma deklarāciju, ka "Latvija ir autonoma valsts vienība".

1917. gada 2. decembrī LPNP deklarēja, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas domu un uzskatu paudēja.

***

Pirms Krievija anektēja un okupēja latviešu apdzīvotās teritorijas 1700.-1795.g., šo teritoriju starptautiski atzīts valstiskums bija pastāvējis vairāk kā 500 gadus- vismaz no Livonijas konfederācijas izveides 1230.g. līdz pēdējās latviešu apdzīvotās teritorijas- Kurzemes - Zemgales hercogistes inkorporācijai Krievijas sastāvā 1795. gadā.

Pašu baltu un Latvijas somugru (līvu) tautu valstiski veidojumi pastāvēja arī pirms Livonijas konfederācijas izveides, ko apliecina baltu, piemēram, līvu un kuršu valdnieku slēgtie līgumi ar Romas pāvestu (piemēram 28.12.1230. gada Kursas līgums).

Atšķirībā no iepriekš latviešu apdzīvotajās teritorijās pastāvējušām, neatkarīgajām feodālajām ordeņa valstīm un hercogistēm, LNP paredzēja nacionālas, demokrātiskas republikas izveidi. Republikā, atšķirībā no feodālas iekārtas balstiesības būtu visiem neatkarīgi no kārtas un tautības (ne tikai muižniekiem, vai tikai atsevišķu tautību pārstāvjiem).

Pēc 1918. gada janvāra LPNP iestājās par pilnībā neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku un no jūlija izdotajos dokumentos dēvējās par "topošās Latvijas augstāko valsts iestādi".

Paralēli latviešu neatkarības centieniem, lai atjaunotu Baltijas neatkarību, aktīvi darbojās arī baltiešu (pārsvarā baltvācu un pārvācotu latviešu) aristokrātija- 1918. gada 8. martā Vācijas okupētās Kurzemes - Zemgales teritorijās tika deklarēta neatkarīgas feodālas valsts - Kurzemes hercogistes izveidošana (jeb atjaunošana, paredzot gan tās atkarību no Vācijas, kura tobrīd bija Kurzemi okupējusi)

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

1918. gada 8. aprīlī LPNP nosūtīja oficiālu vēstuli Vācijas impērijas kancleram fon Hertlingam, paziņojot savu 30. janvāra lēmumu Latvijas neatkarības jautājumā, un prasīja sev Kurzemes, Latgales un Vidzemes latviešu daļas pārvaldību līdz pagaidu valdības un nacionālās armijas nodibināšanai.

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā - plašākā (ietverot arī bijušās Livonijas ziemeļu daļu- mūsdienu Igauniju) "Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome" (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Gada sākumā nodibinātā Kurzemes hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju. 

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās ka Vācija neatbalstīs Padomju Krievijai naidīgos spēkus, savukārt Krievija atteiksies "no suverēna tiesībām pār Igaunijas un Livonijas provincēm, kā arī no jebkādas iejaukšanās to iekšējās lietās", faktiski vēlreiz nostiprinot Vācijas prasības jau noslēgtajā Brestļitovskas līgumā. Respektīvi, nevis "Ļeņins deva Baltijai brīvību", bet pēc boļševiku veiktā apvērsuma Krievijā, nespēdami turēties pretī Vācijas pārspēkam, boļševistiskā Krievija piekrita Vācijas prasībām atzīt Baltijas tautu un zemju suverenitāti.

1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II atzina arī Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti.

1918. gada 23. oktobrī LNP pilnvarotais Z.Meierovics tikās ar Lielbritānijas ārlietu ministru. Lords Balfūrs viņa Majestātes vārdā atzina Nacionālo padomi par Latvijas valdību

1918. gada 5. novembrī Rīgā tika proklamēta "Baltijas valsts", jeb federatīva "Baltenlande"

1918. gada 8. novembrī Baltenlandes Reģentu padome vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

• indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
• pārvietošanās brīvība,
• personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
• nacionālo īpatnību neaizskaramība un
• visu tautību vienlīdzība.

1918. gada 9. novembrī Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā uz Nīderlandi.

1918. gada 11. novembrī Vācija bija sakauta Rietumu frontē un noslēdza ar Sabiedrotajiem Kompjeņas pamiera līgumu. LNP šajā dienā vienlaicīgi saņēma tā saukto "Balfūra notu", kurā tika atzīta LNP un Latvijas Republikas neatkarība. 

Līdz ar Vācijas sagrāvi, radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākās sarunas starp LNP un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Demokrātiskajā blokā ietilpstošie sociāldemokrāti vēlējās dibināt sociālistisku iekārtu, bet šāda nedemokrātiska un pilsoņu pamattiesības neievērojoša iekārta nebija pieņemama citām partijām. 

Tajā pašā laikā boļševiku vadītā Krievija nolēma lauzt vienošanos par Baltijas valstu, Polijas, Ukrainas, Somijas tautu suverenitātes ievērošanu un uzsākt iebrukumu, lai atjaunotu krievu pārvaldību pār šīm zemēm. 

1918. gada 17. novembrī notika sanāksme, kurā piedalījās abās organizācijās pārstāvētās partijas. Pēc ilgiem strīdiem sanāksme nolēma dibināt pagaidu parlamentu Tautas padomi. Līdz ar to Latviešu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. 

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts.

1918. gada 17. decembrī pretēji tam, ka boļševiku vadīta Krievija no Baltijas bija atteikusies, tā jau bija izstrādājusi "hibrīdkara" plānu, Maskavā proklamējot "Latvijas savienoto komūnu" ar Stučku priekšgalā un ar Krievijas Sarkanās armijas (tajā iekļaujot vairākus latviešu izcelsmes strēlnieku pulkus) palīdzību cenšoties okupēt Latvijas teritoriju. Ļeņina vadītā Krievija, pretēji noslēgtajiem līgumiem, centās atkārtoti iekļaut Baltiju Krievijas sastāvā, kas pateicoties Latvijas jaunās valsts militārajam vājumam arī sākotnēji izdevās.

Tikai 1919. gada decembrī Latvijas armijai ar sabiedroto- sākotnēji vācu zemessargu (Landesvēra), vēlāk igauņu, angļu, franču, poļu spēkiem izdevās atbrīvot Latvijas teritoriju gan no Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas (kura bija izveidojusies lielā mērā uz Landesvēra "bāzes"un kuras sastāvā bez krieviem bija daudz vāciešu), gan Sarkanarmijas iebrucējiem.

Pēc Latvijas atkārtotas okupācijas, Otrā pasaules kara beigās Vācijā esošie bēgļi un viņu sabiedriskās organizācijas atjaunoja Latviešu Nacionālo Padomi (1948-1951) ar mērķi organizēti iestāties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas nerealizējās tālaika starptautiskās politiskās situācijas dēļ.