Komunistiskā Krievija cenšas veikt valsts apvērsumu Igaunijā

Valsts apvērsumu Igaunijā komunisti un vairāki boļševiku izlūkdienestu pārstāvji sāka plānot ilgi pirms 1924. gada.

Igaunijas armijā bija iefiltrēti 39 marksistu idejas atbalstītāji. Militārajām darbībām padomju pusē bija sagatavoti aptuveni 1000 karavīru, tostarp 200 latviešu izcelsmes Krievijas Sarkanajā armijā dienošu strēlnieku Maskavā.

Izšķirošajā dienā – 1. decembrī – Tallinā pučistiem izdevās ieņemt premjerministra un parlamenta ēku, dzelzceļa stacijas, pastu un citus kritiskās infrastruktūras objektus.

Apvērsumā Tallinā piedalījās apmēram 250-400 labi apbruņoti komunistu kaujinieku, kuriem izdevās nogalināt vairākus Igaunijas politiķus (kopā 21 cilvēku), tai skaitā Igaunijas Satiksmes ministru Karlu Karku. Sazvērniekiem izdevās sagrābt 12 tankus un uzspridzināt vairākus dzelzceļa tiltus, lai nodrošinātos pret bruņuvilcienu neizmantošanu.

Apvērsumu komunisti mēģināja vienlaikus uzsākt arī citās Igaunijas pilsētās tai skaitā Rakverē, Narvā (lai nodrošinātu vieglāku Krievijas spēku ievešanu), Pērnavā, Tartu u.c, kopumā iesaistot vairāk kā 1000 prokrievisko kaujinieku.

Valstī tika izsludināts kara stāvoklis. Krievijas apvērsuma mēģinājumu kopā ar Igaunijas kolaborantiem- komunistiem izdevās izbeigt pateicoties armijas izšķirošai rīcībai. Sadursmju laikā tika likvidēti 26 Krievijas pusē karojošie komunisti. Vairākus simtus pēc tam arestēja.

Pēc prokrievisko "vēsturnieku" datiem kopā sadursmēs bojā gāja vairāk kā 100 cilvēku. Sazvērnieku vadītāji, tai skaitā Jans Avelts bēga uz PSRS.

Starptautiskā aizsardzības un drošības centra eksperts Ivo Jūrvē Tallinas puču dēvē par pirmo hibrīdkara piemēru, kurš turklāt tika izmēģināts ne vien Igaunijā, bet arī citās padomju komunistus interesējošās valstīs.

„Ja mēs atskatāmies uz Igaunijas situāciju 1924. gadā, tad mēs redzam, ka pret Igauniju izmantoja dažādas sviras – diplomātijas, informācijas, ekonomikas un militārajā jomā,”

norāda Jūrvē.

Tomēr politiskais atbalsts komunistiem Igaunijā bija pārāk zems, un pučs izgāzās.
 „Iemesli bija dažādi, taču galvenais – nepareizs aprēķins. Sagatavoto karavīru skaits nebija pārāk liels, jo paļāvās uz plašu iedzīvotāju atbalstu, kura nebija. Nebija nevienas karaspēka vienības, kas pieslietos nemierniekiem, nebija arī sacelšanās,” 
stāsta eksperts.

Igauņu sabiedrība neatbalstīja komunistus.

 „Jā, tas atspoguļo arī izlūkdienesta izgāšanos un nepietiekamo iepriekšējo analīzi. Viņi paļāvās uz vēlmju domāšanu un uzskatu, ka viņi ir daudz populārāki, nekā patiesībā ir bijuši,”

skaidro Jūrvē.