Tautas padome 3. lasījumā pieņem “Likumu par Latvijas izglītības iestādēm”. Latviešu valoda skolās kļūst par obligātu

Likums tobrīd bija akūti nepieciešams, jo Krievijas impērijas sastāvā jau kopš 19. gadsimta beigām latviešus centās rusificēt,- skolās mācību valoda bija krievu, bet pat par sarunāšanos starpbrīžos latviski, varēja saņemt sodu. Okupētajā un Krievijas sastāvā iekļautajā Latgalē 40 gadus (līdz 1904. gadam) vispār bija aizliegta latīņu rakstība, līdz ar to grāmatas nereti pārrakstīja ar roku. Izglītības līmenis dažādās latviešu zemēs bija atšķirīgs.

Nelatviešu skolās latviešu valoda bija ievedama no pamatskolas otrā gada.

Lai gan latviešu valoda Latvijas Republikā kā pamatvaloda pastāvēja tikai 20 gadus, līdz  1940. gadam, kad to atkārtoti okupēja Krievija (PSRS), tā ielika būtiskus pamatus latviešu nācijas veidošanā, par spīti "raibajam" nacionālajam sastāvam. 

Diemžēl, 1991. gadā atgūstot neatkarību, apzināti vai neapzināti, ignorējot milzīgo Krievijas iebraucēju skaitu, Latvijas Republika neatjaunoja obligāto apmācību latviski. Līdz ar to "neatkarīgā Latvija" izaudzināja veselu paaudzi, kurā daļa joprojām nepārzina valsts valodu un turpina dzīvot "impērijas"- Krievijas infotelpā. Tikai 2020. gadā paredzēts šo kļūdu labot, taču joprojām ne visos līmeņos. Piemēram, bērnudārzos joprojām tiek mākslīgi "kultivēta" krievu valoda, tādējādi apgrūtinot krievu bērniem iespēju asimilēties vēlāk skolās, savukārt latviešu bērnu vecākiem Rīgā- iespēju pat elementāri atrast savam bērnam vietu bērnudārzā. Ne mazāka problēma ir prokrievisko Latvijas politisko spēku vēlme tikai sev zināmās interesēs saglabāt šķeltu, divvalodīgu mediju telpu, mākslīgi to sadalot. Latvijā apzināti ne tikai privāti, bet ar valsts finansējumu tiek uzturēti krieviem paredzēti mediji, kuru saturs radikāli atšķiras no latviešu auditorijai paredzētā satura. Ļoti bieži arī latviski runājošos medijios trūkst valodu zināšanas un medijpratības, kā rezultātā visbiežāk tiek nekritiski atreferētas / tulkotas Krievijas mediju ziņas (pretstatā ES vai draudzīgo kaimiņvalstu ziņām).

Postkomunistu un Krievijas imperiālistiskajiem centieniem joprojām lojālo valdošo politiķu nespēja domāt valstiski tikai aktivizē bijušo "Impērijas kolonistu" nekaunību. Iebraucēji nevis cenšas iekļauties Latvijas sabiedrībā, bet atļaujas nesodīti rīkot daudzskaitlīgus krievu imperiālistu maršus, nesot impērijas karogus un citus simbolus, kā arī plakātus, kurās okupanti Latviju dēvē par krievu zemi.

Krievu imperiālistu un rusifikācijas piekritēju gājiens Rīgā, 2019. gada 5. decembrī

***

Bez pamatskolām 1919./20. m. g. pirmajā pusē Latvijā darbojās 35 latvju vispārizglītojošas vidusskolas. Kas zīmējas uz meiteņu, zēnu un kopmācibas skolu skaitu, tad jāaizrāda, ka kopmācibas skolu skaitā ievestas ari tādas, kur zēniem un meitenēm atsevišķas klases pat ar dažādu programu zēnuun meiteņu klasēm (Biržu, Alūksnes, Valka un Rigas II). Skolu uzturēšanā vienādi redzamu vietu ieņēmušas pilsētu pašvaldibas -13 un privātpersonas (ari 13 skolas), dažādas hiedribas uzturējušas 7 skolas, bet valsts un pagasti uzturējuši pa vienai vidusskolai (Jēkabmiestā —valsts un Lubānā — pagasts).

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 01.02.1921

***

Lielākās diskusijas deputātu vidū izcēlās par to, vai skolās kā mācību priekšmets nosakāma ticības mācība. Sociāldemokrāti bija kategoriski pret, bet Tautas padome nobalsoja par normu, ka priekšmets mācāms vien tiem, kuru vecāki to vēlas.

Dienu pirms likuma pieņemšanas Rīga notika Latvijas Skolotāju padomes sēde, kurā konstatēja skolu grūto stāvokli. Algas skolotājiem valsts maksāja tikai no 1919. gada oktobra un tās nebūt nebija lielas, tomēr skolotājiem, piemēram, Mīlgrāvja skolā, vēl pienācās dzīvoklis un malka par brīvu, kā arī pusstops petrolejas nedēļā apgaismošanai.

Pašu skolotāju akūti trūka.

Tajā pašā Mīlgrāvī uz aptuveni 300 audzēkņiem bija pieci skolotāji, Līgatnes papīrfabrikas skolā divi uz 120 skolēniem.

50–60 bērni uz vienu skolotāju tolaik bija izplatīta lieta (pēc jaunā likuma klasē nedrīkstēja būt vairāk par 40). Lauku skolās bieži trūka krīta un petrolejas apgaismojumam. Tāpat pagasti nemaz nesteidzās pabalstīt savas skolas un mācībspēkus.

    Fragmenti no: Viesturs Sprūde