Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošana

Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vēsture 

Komiteja dibināta 1922. gada 23. aprīlī. Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās Kr. Valdemāra 65, Rīgā (tagad Rīgas 49. ģimnāzijas teritorija). 
Atjaunota Latvijā - 1988. gada 19. novembrī, atjaunota SOK - 1991. gada 18. septembrī.

Olimpiskā kustība Latvijas teritorijā pamazām iesakņojās XIX gadsimta otrajā pusē, kad Latvijā vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. Veidojās sporta biedrības, pieauga interese par starptautiskajām sporta norisēm, t.sk. 1900 gada olimpiādes spēlēm Parīzē, kurās pirmo reizi piedalījās Krievijas pārstāvji.
1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas olimpisko komiteju, kas juridiski atradās Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā. Krievijas komandas sastāvā Latvijas teritorijā dzīvojošie sportisti 1912.gadā piedalījās V olimpiādes spēlēs Stokholmā.
Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī sākās neatkarīgās valsts sporta dzīves iekārtošana.

Latvijas Olimpiskā komiteja tika izveidota 1922. gada 23. aprīlī.

Latvijas sporta organizāciju sanāksmē Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 65 (tagad tur atrodas Rīgas 49. ģimnāzijas ēka). Tolaik 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās, piedaloties 21 Latvijas sporta organizācijai, izveidojot Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA), tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas Olimpisko komiteju (LOK). Vēsturiskajos dokumentos tika norādīts, ka LOK atradīsies valsts prezidenta protekcijā un nodrošinās sadarbību ar Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK) un citu valstu nacionālajām olimpiskajām komitejām.
Dibinātāji par galveno uzdevumu izvirzīja: „pārraudzīt Latvijas sportistu sagatavošanu un komandēt tos uz vispasaules olimpiādēm”.
Par LOK pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Dikmanis.
Sporta veidu savienības pamazām izgāja starptautiskajā arēnā. 1923.gadā starptautiskajās savienībās jau bija uzņemtas futbola, vieglatlētikas, smagatlētikas un ziemas sporta savienības.
Latvijā tika izrādīta aizvien lielāka interese par olimpiskajām spēlēm.

Jau 1922. gada nogalē Francijas sūtnis Rīgā grāfs de Martels piedāvāja Latvijas sporta organizācijām visu iespējamo informāciju par 1924. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē.
1923. gadā LOK saņēma Starptautiskās Olimpiskās komitejas ielūgumu piedalīties VIII Olimpiādes spēlēs Parīzē, 1924.gadā.

Latvijas debija Olimpiskajās spēlēs notika 1924. gadā Šamonī (Francija).

Latvija bija to 16 valstu skaitā, kas atklāja 1. Ziemas olimpiskās spēles. No Latvijas turp devās tikai 2 sportisti - ātrslidotājs Alberts Rumba un distanču slēpotājs Roberts Plūme.

LOK prezidents Jānis Dikmanis ļoti aktīvi darbojās starptautiskajā sporta dzīvē, apmeklējot svarīgākos SOK forumus.
1926. gads gada maijā Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis 24 SOK sesijā Lisabonā tika ievēlēts par SOK locekli.
Līdz ar to sākās Latvijas līdzdalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Latvija pilntiesīgi iesaistījās Eiropas un pasaules apritē. Aizvien biežāk tai tika uzticēts organizēt starptautiskas sacensības:

• 1926. gadā - Eiropas meistarsacīkstes cīņas sportā;

• 1937. gadā - Eiropas meistarsacīkstes basketbolā;

• 1939. gadā - Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā un ledus burāšanā;

• 1939. gada septembrī Rīgā tika paredzētas pasaules meistarsacīkstes svarcelšanā, taču tās nenotika, jo sākās Otrais pasaules karš.

  Laikā starp diviem pasaules kariem Latvijas sportisti piedalījās:

• 1924., 1928., 1932. un 1936. gada Olimpiādes spēlēs, izcīnot 2 sudraba (Jānis Daliņš, soļošana, 1932.g.; Edvīns Bietags , grieķu-romiešu cīņa, 1936.g.) un 1 bronzas (Adalberts Bubenko, soļošana, 1936.g.) medaļu.
• 1924., 1928., 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

1932. gadā LOK prezidents Jānis Dikmanis bija viens no trim Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem Losandželosas olimpiskajās spēlēs, kurās pildīja gan delegācijas pārstāvja pienākumus, piedalījās SOK sēdēs, kā arī darbojās vieglatlētikas tiesnešu kolēģijā.

1939. gada vasarā olimpiskajā kongresā Londonā J.Dikmanis ar SOK prezidentu Bajē-Latūru pārrunāja iespēju 1942. gadā Rīgā sarīkot olimpisko kongresu. Ideja principā tika akceptēta, diemžēl jau pēc mēneša sākās otrais pasaules karš, kurš uz sešiem gadiem apturēja gandrīz visas starptautiskās sporta aktivitātes. Sāka īstenoties dzīvē slepenie līgumi, Latvija zaudēja suverenitāti, izzuda arī jēdziens - Latvija olimpiskajā kustībā. Latvija tika okupēta.

Pēc kara sākās zināma rosība trimdas sporta dzīvē. Vācijā, kur bija apmetušies vairākums bēgļu, organizējās sporta dzīve. Izvirzījās jautājums par mūsu sportistu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Londonā 1948. gadā. Tās bija pirmās spēles pēc 1936.gada olimpiādes Berlīnē. Pēc SOK noteikumiem spēlēs varēja piedalīties tikai to valstu sportisti, kuros pastāvēja nacionālās olimpiskās komitejas. Mūsu pirmais prezidents J.Dikmanis savos memuāros grāmatā “60 sporta gadi” stāsta par to, ka

 ”Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padomes sanāksmē aprīlī 1947. gadā Getingenē uz ātru roku nodibināja “ Latviešu olimpisko komiteju emigrācijā… Par trimdas olimpiskās komitejas nodibināšanu un mūsu vēlēšanos piedalīties olimpiskās spēlēs Londonā paziņoju Starptautiskās olimpiskās komitejas toreizējam prezidentam Zigfrīdam Edstrēmam… Uz to saņēmu no viņa atbildi ka SOK nevar šādu trimdas olimpisko komiteju atzīt, jo nacionālajai olimpiskajai komitejai jāatrodas savas valsts etnogrāfiskās robežās. Uz otru manu rakstu, ka esmu nodomājis piedalīties Stokholmā olimpiskā kongresā, kas bija paredzēts 1947. gada jūnijā, saņēmu atbildi, ka SOK nevar mani aicināt uz kongresu aiz tā iemesla, ka Latviju, kas ietilpināta Padomju Savienības teritorijā, turpmāk pārstāvēs PSRS delegāti. Raksta beigās Edstrēms piezīmēja, ka dots rīkojums SOK ģenerālsekretāram Lozannā man piesūtīt oficiālos komitejas biļetenus, kas iznāk ik 3 mēnešos.”

1952. gada 15.septembra SOK oficiālais biļetens pauda domu, ka nav iespējams problēmu atrisināt trimdiniekiem labvēlīgi. Lai arī kā sports tika un tiek atdalīts no politikas, tomēr vēsture rādīja kaut ko citu. Politiskās izmaiņas bieži vien atstāja savu zīmogu arī sportā.

PSRS ignorēja faktu, ka Baltijas valstis jau ir SOK locekles.

No 1952. - 1988. gadam Latvijas sportisti startēja PSRS komandas sastāvā. 

1952. gadā PSRS debitēja Olimpiādes spēlēs Helsinkos, kur no 238 padomju sportistiem tikai 3 bija no Latvijas. Šajā laika periodā dažādos sporta veidos tika izcīnītas 18 zelta, 26 sudraba un 14 bronzas medaļas. Diemžēl olimpiešu rindās startēt daudziem latviešiem tika nepamatoti un negodīgi liegts. 

1956. gadā Melburnā šķēpa metēja Inese Jaunzeme kļuva par olimpisko čempioni.

Divās olimpiskajās spēlēs mums zelta medaļas izcīnīja Uļjana Semjonova ( basketbols,Monreāla, 1976 un Maskavā 1980.g. ) un Ivans Bugajenkovs ( volejbols, Tokija, 1964 un Mehiko 1968.g. ). Par triju olimpisko spēļu laureātu ar pilnu medaļu komplektu kļuva leģendārais Latvijas šķēpa metējs Jānis Lūsis ( bronza Tokijā, 1964; zelts Mehiko, 1968; sudrabs Minhenē, 1972 ).

Ziemas olimpiskajās spēlēs kamaniņu braucēja Vera Zozuļa izcīnīja olimpisko zeltu Leikplesidā 1980. gadā.

Vairāki latviešu izcelsmes sportisti pārstāvējuši savas emigrācijas mītnes zemes (ASV, Austrāliju, Kanādu, Zviedriju) 

Pēc 50 okupācijas gadiem līdz ar “pavasara” brīvības vēsmām, sākoties “ perestroikas periodam “, Latvijas Olimpiskā komiteja uzsāka jaunu cīņu par neatkarību un atjaunatni, kas gala rezultātā vainagojās panākumiem.

1988. gada 17. septembrī Seulā tika atklātas XXIV Olimpiādes spēles. Tai pat dienā Latvijas laikrakstos tika publicēts “Aicinājums “ atjaunot LOK, ko bija parakstījuši 25 sabiedrībā pazīstami cilvēki - treneri, rakstnieki, žurnālisti, bijušie un esošie sportisti. Arī divi olimpiskie čempioni - Jānis Ķipurs un Dainis Kūla. 

Pēc mēneša 21. oktobrī sanāca pirmā LOK atjaunošanas darba grupas sanāksme, bet dažas dienas vēlāk - 25. oktobrī tika pieņemts vēsturiskais lēmums - 19. novembrī sasaukt Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas republikānisko fizkultūras un sporta aktīva konferenci.

1988. gada 19. novembrī Daugavas sporta namā sanāca 483 delegāti no visām Latvijas sporta organizācijām (turpat skatītāju skaits pārsniedza 1000 interesentu un viesu) un plaša kopsapulce pasludināja Latvijas Olimpiskās komitejas darbību par atjaunotu. 

Par LOK prezidentutika ievēlēts kustības iniciators, pasaules eksčempions airēšanā Vilnis Baltiņš.

Laika posms no 1988. - 1991. gadam noritēja politiskās cīņas par Baltijas valstu atjaunošanu Starptautiskajā olimpiskajā komitejā.

1989. gada 13. maijā Rīgā tika sarīkota pirmā Olimpiskā diena, Olimpisko uguni Daugavas stadionā Rīgā iededza olimpiskais čempions Jānis Ķipurs. Pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā aktiera Harija Liepiņa teiktajā ieklausījās ar radio translācijas palīdzību visu piecu kontinentu latvieši.

Apvienojot visu trīs Baltijas valstu olimpiešu centienus 1989. gada 11.oktobrī Viļņā tika parakstīts līgums par Baltijas valstu olimpisko komiteju asociācijas izveidošanu, aicinot tam pievienoties arī citu Baltijas jūras reģiona zemju olimpiskās komitejas.

1990. gada 15.februārī Lozannā SOK mītnē notika pirmā organizētā Starptautiskās Olimpiskās komitejas un Baltijas republiku tikšanās ar SOK ģenerāldirektoru Fransois Karrars. Latviju pārstāvēja Vilnis Baltiņš, Daina Šveica un Ansis Reinhards. Šī paša gada 30.augustā Lozannā risinājās pirmā Baltijas NOK pārstāvju tikšanās ar SOK prezidentu H.A.Samaranču. Pēc šīs tikšanās SOK izpildkomiteja 1990. gada 16. Septembrī pieņēma lēmumu izveidot “Baltijas valstu Olimpiskās kustības informācijas komisiju”. 

1991. gada augustā Latvijas Republika atgriezās pasaules valstu saimē. Tūlīt pēc tam 1991. gada 18. Septembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja sesijā Berlīnē nolēma atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas tiesības Olimpiskajā saimē.

Būtiskākie nosacījumi, kas sekmēja lēmuma pieņemšanu SOK izpildkomitejas sēdē Berlīnē: 

• Latvijas sportisti kā neatkarīgas valsts pārstāvji piedalījušies olimpiskās spēlēs 1924., 1928., 1932. un 1936. gadā;
• SOK atzinusi LOK, kas dibināta 1922. gadā;
• No 1926. - 1947. gadam J. Dikmaņa kungs bija SOK pārstāvis Latvijā;
• Latvija regulāri piedalījās olimpiskajā kustībā līdz 1940. gadam, kad Latviju aneksēja PSRS;
• Latvija nevarēja pēc kara pildīt savu uzdevumu atbilstoši Olimpiskajai hartai;
• Nebija neviena dokumenta, kas teiktu, ka SOK jebkad būtu pārstājusi atzīt LOK;
• Latvija ir suverēna un neatkarīga valsts.

Līdz ar Latviju Olimpiskajā saimē atgriezās Lietuva un Igaunija. Visas trīs Baltijas zemes saņēma uzaicinājumus piedalīties 1992. gada ziemas OS Albērvilā un 1992. gada Olimpiādes spēlēs Barselonā.

Ilgi gaidītais brīdis bija pienācis. Latvija atgriezās olimpiskajā saimē. Ļoti īsā laikā tika sagatavots komandas starts ziemas olimpiskajās spēlēs un Olimpiādes spēlēs. Pirmajā olimpisko spēļu gadā pēc ilgiem nebrīves gadiem Latvijas sportisti izcīnīja tikpat medaļu, cik pirmajā neatkarības periodā - 2 sudraba ( Ivans Klementjevs un Afanasijs Kuzmins ) un 1 bronzas (Dainis Ozols).

Drīz pēc tam sekoja Latvijas komandas  starts ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerā 1994. gadā un Nagano 1998. gadā.

1996. gada Olimpiādes spēlēs Atlantā Latvijas medaļu pūram pievienojās Ivana Klementjeva izcīnītais sudrabs kanoe airēšanā.

Nagano ziemas olimpiskās spēles 1998. gada  februārī bija piektās olimpiskās spēles pēc mūsu atjaunošanas  starptautiskajā olimpiskajā kustībā. Pasaulei šīs bija pēdējās spēles šajā gadsimtā, taču tās nebija pēdējās Latvijas sporta vēsturē. Japāna palīdzēja mums sevi apzināt – kā valsti, komandu, indivīdu. Un tāpēc Nagano olimpiādes sakarā daudzkārt vajadzēja lietot vārdu “pirmoreiz!"

Pirmoreiz Latvijas Olimpiskā komanda patiešām attaisnoja šo kopības apzīmējumu - KOMANDA. Sportisti bija atraisīti, radoši, atklāti - viņi simbolizēja mūsu tautas etnisko pašapliecināšanos. Pirmoreiz ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas atlēti cīnījās par medaļām šā vārda tiešajā nozīmē. Turklāt vislielākās iespējas tikt pie godalgām mums bija komandu sporta veidos, kas prasa sevišķi labu sagatavotību.

Pirmoreiz pēc spēlēm varējām atzīt, ka esam pratuši savā zemē un par savu naudu izaudzināt pasaules klases sportistus. Viņi negrieza ceļu pat lielvalstīm, kam ir nesalīdzināmi vairāk priekšrocību gan sportistu atlases, gan sagatavotības ziņā. Bija liela cerība uz to, ka turpmāk noteikti ir jābūt aizvien labāk.

XXVII Olimpiādes spēles Sidnejā kļuva par visu laiku izcilākajām Olimpiādes spēlēm Latvijai. 

Tās atnesa Latvijai trīs olimpiskās medaļas, turklāt arī pirmo olimpisko zelta godalgu neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē, par ko mums jāpasakās vingrotājam Igoram Vihrovam, kas bija labākais brīvo kustību vingrojumā. Aigars Fadejevs 50 km soļošanā izcīnīja sudraba medaļu, bet  Vsevolods Zeļonijs džudo - bronzu.

Otrs svarīgākais aspekts - Latvijas atlēti Sidnejā vairākkārt bija ļoti tuvu pirmajam sešiniekam, iekļūstot desmit spēcīgāko sportistu vidū, kas ir daudz vairāk nekā iepriekšējās olimpiskajās spēlēs - kopumā 13.

XIX Soltleiksitijas Ziemas olimpiskās spēles 2002.gadā bija īpašas ar to, ka tajās piedalījās Latvijas sporta līdzjutēju elki – hokejisti. Hokeja komandas līdzdalība krasi palielināja Latvijas delegāciju, kas Soltleiksitijas spēlēs bija vislielākā olimpiskajā vēsturē. Oficiālajā Latvijas delegācijā bija iekļauts 51 sportists, valsts bija pārstāvēta sacensībās astoņos sporta veidos.

Soltleiksitijā pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas karogu ziemas spēļu atklāšanas ceremonijā nenesa bobslejists, tas tika uzticēts valsts hokeja izlases kapteinim Harijam Vītoliņam.

Šo spēļu pirmajās dienās Amerikas masu saziņas līdzekļu uzmanības centrā bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas klātbūtne skatītāju tribīnēs un kuluāros neoficiāli tiekoties ar ASV prezidentu Džordžu Bušu.

Šie panākumi nedeva olimpiskās medaļas šajās spēlēs, bet tie nebija mazāk vērtīgi

XXVIII Olimpiādes spēles notika Grieķijas pilsētā Atēnās 2004.gada augustā – tieši tur 1896.gadā aizsākās modernā olimpiskā kustība. Latvija uz Atēnām bija atvedusi 32 sportistus, 11 sporta veidos. Valsts karogu parādē nesa šķēpa metējs Vadims Vasiļevskis, kuram tā bija olimpiskā debija.

Tobrīd ne viņš, ne līdzjutēji vēl nenojauta, ka tieši karognesējs Atēnu olimpiādē sagādās vislielāko pārsteigumu un mājās atvedīs sudraba medaļu.

Labākie panākumi XXVIII Olimpiādes spēlēs bija vingrotājam Jevgeņijam Saproņenko, svarcēlājam virs 105 kg Viktoram Ščerbatiham, modernās pieccīņas sportistei Jeļenai Rubļevskai un šķēpa metējam Vadimam Vasiļevskim, kuri izcīnīja sudraba godalgas un kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem.

Latvijas Olimpiskajai komitejai 2004.gads bija vēsturiski nozīmīgs arī ar to, ka rudenī LOK beidzās „Baltiņa ēra”. Vilnis Baltiņš LOK prezidenta amatā godam nostrādāja 16 gadus. Ar viņu cilvēki saistīja un vēl ilgi saistīs LOK vārdu. Tagad Baltiņš ir LOK goda prezidents un sniedz padomus LOK darba pilnveidošanā prezidentam Aldonim Vrubļevskim, kurš pirms tam 16 gadus pildīja LOK ģenerālsekretāra pienākumus.

XX ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā no 2006.gada 10. līdz 26.februārim piedalījās valstu rekordskaits – 80, kuras izcīnīja 84 medaļu komplektus.

Arī Latvijai bija lielākā delegācija olimpiskajās spēlēs – 58 sportisti, kas startēja 8 sporta veidos. Startēja godam. Neatkarīgās Latvijas pārstāvis pirmo reizi kāpa uz olimpiskā pjedestāla Mārtiņam Rubenim izcīnīja bronzas medaļu kamaniņu sportā. Labāko sešiniekā vēl iekļuva biatlonists Ilmārs Bricis (4. vieta iedzīšanā) un bobslejisti Jānis Miņins/Daumants Dreiškens (6. vieta). 

XXIX Olimpiādes spēles Pekinā 2008. gadā par pirmo olimpisko čempionu riteņbraukšanas disciplīnā BMX vēsturē kļuva valmierietis Māris Štrombergs, kurš uzvarēja sešos braucienos no septiņiem. Latvijas šķēpa metēju tradīcijas turpināja Ainārs Kovals, pēdējā metienā izcīnīdams sudraba medaļu. Svarcelšanas smagsvaru sacensībās Viktors Ščerbatihs ieguva bronzas medaļu. Olimpiskajā arēnā debitēja Latvijas basketbolistes un pludmales volejbolisti. 

XXI ziemas olimpiskās spēles Vankūvera 2010. gadā Latviju pārstāvēja 58 sportisti, piedalījās sacensībās 9 sporta veidos. Skeletonā Latviju pārstāvēja brāļi Martins un Tomass Dukuri. Mūsu Martins Dukurs sīvā cīņā, zaudējot tikai 7 simtdaļas sekundes kanādietim Džonam Montgomerijam, izcīnīja sudraba medaļu, bet Tomass Dukurs ieņēma ceturto cietu. No 10 Latvijas kamaniņu braucējiem visus pārsteidza brāļi Šici. Andris un Juris Šici abus braucienus veica ļoti stabili un rezultātā otrā vieta. Pirmo reizi Olimpisko spēļu vēsturē viens sportists vienā dienā startē divos dažādos sporta veidos. To paveica Haralds Silovs. Dienas pirmajā pusē H.Silovs piedalījās ātrslidošanā 5000m distancē, izcīnot 20. vietu, bet vakarā - šorttreka sacensībās. 

 XXX Olimpiādes spēles Londonā 2012. gadā pulcēja 204 dalibvalstu sportistus. Olimpiādes spilgtākais mirklis bija Māra Štromberga starts, parādot sportisko raksturu un varonību Māris Štrombergs prata izcīnīt savu otro zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Otrs lielākais latviešu panākums bija pludmales volejbolistu Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa uzvaras spēlēs pret Vācijas, Venecuēlas, Norvēģijas, ASV un divās spēlēs pret Nīderlandes pludmales volejbolistiem, izcīnot Olimpiskās bronzas godalgas. Devīto reizi olimpiādes spēlēs startēja šāvējs Afanasijs Kuzmins). 

 XXII ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos 2014. 88 valstu vidū bija arī Latvijas komanda, kurā 58 mūsu sportisti startēja deviņos sporta veidos. Sīvā cīņā mūsu labākais skeletonists Martins Dukurs zaudēja astoņas desmitdaļas sekundes majiniekam krievam Aleksandram Tretjakovam. Martina brālis Tomass Dukurs, ne mazāk sīvā cīņā spēja ierindoties ceturtajā vietā. Latvijas komandas cerība bobsleja četrinieks - Oskars Melbārdis ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti, Jāni Strengu sagādāja pārsteigumu - sudrabs olimpiskajās spēlēs Sočos* - pēc 2019. gada 27. marta SOK lēmuma, kad 1. vieta tika anulēta Krievijas A Zubkova pilotētajai bobsleja četrinieka ekipāžai, mūsu bobsleja kvartetam tika pieškirta 1. vieta - Olimpiskais zelts. Bobsleja divnieku sacensībās 3.vieta tika anulēta Krievijas pilota A.Kasjanova ekipāžai tādejādi O.Melbārdis kopā ar D.Dreižskenu kļuva par bronzas medaļas īpašniekiem. Latvijas kamaniņu braucēju divnieku sacensībās brāļu Andra un Jura Šicu nevainojamais otrais brauciens ļāva mūsu divniekam izcīnīt trešo vietu. Cerības attaisnoja Latvijas kamaniņu stafetes komanda - Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics un Juris Šics, izcīnot godpilno trešo vietu. Latvijas hokeja izlasei 8. vieta, bet biatlonistam Andrejam Rastorgujevam 12,5km iedzīšanas sacensībās 9. vieta. 

XXXI Olimpiādes spēles Riodežaneiro 2016. gadā. Latvijas komandā 34 sportisti piedalījās 12 sporta veidos piecas reizes iekļūstot labāko astotniekā, tomēr pirmo reizi kopš valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas Olimpiskā delegācija vasaras olimpiskajās spēlēs palika bez godalgām. Tikai 18 gadus vecā svarcēlājā Rebeka Koha svara kategorijā līdz 53 kilogramiem palika tūlīt aiz goda pjedestāla, līdz bronzas medaļai pietrūka vien divi kilogrami. Daudzcīņnieci Lauru Ikaunieci pēc septiņcīņas maratona no trešās vietas šķīra 36 punkti. Līdzjutējus iepriecināja smaiļotāja Aleksandra Rumjanceva starts 200m distancē izcīnot 5. vietu, no pjedestāla atpaliekot par 0,229 sekundēm, izcīnot trešo augstāko vietu Latvijas komandā. Tikmēr astotās vietas ieguva cīkstone Anastasija Grigorjeva  un svarcēlājs Artūrs Plēsnieks, taču no abiem sportistiem šajā olimpiādē tika gaidīts vairāk, un arī abi sportisti pēc saviem startiem pauda nožēlu, ka nav izdevies piepildīt savus mērķus. Labāko desmitnieku noslēdza šķēpmetēja Madara Palameika. 

XXIII Ziemas olimpiskās spēles Phjončhana 2018. gadā. 

Latvijas komanda 34 sportisti. Visaugstākais rezultāts bobsleja divniekam Oskaram Melbārdim ar stūmēju Jāni Strengu bronzas godalga, četru braucienu summā čempioniem piekāpās par nieka piecām sekundes simtdaļām. Otrs bobsleja divnieks Oskars Ķibermanis ar stūmēju Matīsu Mikni ierindojās 9. vietā. Bobsleja četrinieku sacensībās Oskara Melbārža pilotētā ekipāža ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu paliek 5. vietā, savukārt Oskara Ķibermaņa komanda ar stūmējiem Jāni Jansonu, Helviju Lūsi un Matīsu Mikni ierindojās 10. vietā.

Planētas titulētākais skeletonists Martins Dukurs bija tuvu tam, lai izcīnītu savu trešo Olimpisko godalgu, jo pirms pēdējā brauciena bija otrais, bet  pēdējā braucienā pieļaujot rupjas kļūdas paliek ceturtajā vietā, kamēr brālis Tomass Dukurs sacensības noslēdz piektajā vietā.

Lielu sportisko un cīņas gribu parāda skeletoniste Lelde Priedulēna, visu sezonu startējot ar vasarā gūtu smagu traumu, izcīnot 7. vietu. Ātrslidotājs Haralds Silovs izcīnija 4. vietu 1500m distancē. Divas 6. vietas izcīnīja kamaniņu braucēji divniekos brāļi Andris Šics un Juris Šics un komandu stafetē Ulla Zirne, Kristers Aparjods, Andris Šics/Juris Šics. 

Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) irpatstāvīga un neatkarīga sporta biedrība. LOK ir juridiska persona. Tās jurisdikcijas zona ir visa Latvijas Republikas teritorija.

LOK sastāv no Latvijas Olimpisko sporta veidu federācijām un ievēlētajiem individuālajiem LOK locekļiem. Pašlaik Latvijā ir 34 Olimpisko sporta veidu federācijas.

LOK darbojas atbilstoši LOK Statūtu un "Sporta likuma" prasībām, tā atzīst Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK) un SOK Olimpiskās Hartas principus, un augstāko varu Starptautiskās Olimpiskās kustības jautājumos.

• LOK darbības mērķi: 
• - nodrošināt Latvijas pārstāvniecību Starptautiskajā Olimpiskajā kustībā un Latvijas sportistu un komandu piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs; 
• - ievērojot Olimpiskās kustības principus, attīstīt sportu, sporta izglītību un sporta nozari Latvijā kopumā;
• - panākt godīgas spēles (fair play) principu, sporta ētikas normu un antidopinga politikas ievērošanu sportā Latvijā; 

LOK uzdevumi: 

• vadīt Olimpisko kustību Latvijā un koordinēt to Latvijas sporta federāciju darbu, kuru pārziņā esošie sporta veidi un disciplīnas iekļauti Olimpisko spēļu programmā; 
• ievērot savā darbībā Olimpiskās Hartas principus un pārraudzīt to īstenošanu Latvijā, veicināt kultūras un mākslas attīstību sporta jomā; 
• sekmēt un atbalstīt Olimpiskās kustības un sporta attīstību un godīgas spēles (fair play) principu ievērošanu sportā, cīnīties pret izkropļojumiem, diskrimināciju un dopinga lietošanu sportā; 
• veicināt vienotas un demokrātiskas sporta nozares un sporta veidu organizēšanās un pārvaldes sistēmas izveidošanu un nostiprināšanos Latvijā un līdzdarboties tajā; 
• popularizēt Latvijas iedzīvotāju, jo īpaši jaunatnes vidū, sportisku garu un interesi par sportu, veicināt sporta aktivitātes cilvēkiem ar speciālām vajadzībām; 
• pieņemt un piemērot Pasaules antidopinga kodeksu, nodrošināt LOK antidopinga politikas un noteikumus, dalības un/vai finansiāla atbalsta nosacījumus un rezultātu pārbaudes procedūru atbilstību Pasaules Antidopinga kodeksam, kā arī apliecinot, ka LOK ievēro visus tos pienākumus un uzņemas atbildību, kas Nacionālajām Olimpiskajām komitejām noteikta Pasaules Antidopinga kodeksā; 
• veicināt Olimpisko izglītību, veidojot un realizējot ar Olimpisko kustību saistītas izglītības un kultūras programmas; 
• sadarboties ar Starptautisko Olimpisko akadēmiju, atbalstīt Latvijas Olimpiskās akadēmijas darbību, atbalstīt un izveidot Olimpiskā un sporta muzeju, veicināt un atbalstīt to attīstību un darbību; 
• sadarbojoties ar Latvijas sporta organizācijām un federācijām, organizēt un nodrošināt sportistu sagatavošanu, atlasi un Latvijas pārstāvniecību Olimpiskajās spēlēs, Pasaules spēlēs, reģionālajās spēlēs, pasaules un kontinentu meistarsacīkstēs, ka arī starpkontinentālajās sacensībās, kuras tiek rīkotas SOK pārraudzībā vai ir SOK atzītas; 
• saglabāt savu neatkarību jebkuru politisku, ekonomisku vai reliģiska rakstura spiediena apstāķlos, ja tie traucē rīkoties saskaņā ar Olimpisko Hartu;  
• sekmēt Olimpisko, Pasaules, Eiropas, reģionālo un citu starptautisko jaunatnes un pieaugušo komplekso sporta sacensību organizēšanu gadījumā, ja tās tiktu organizētas Latvijā; 
• formulēt priekšlikumus SOK, kuri skar Olimpiskās Hartas, Olimpiskās kustības, kā arī Olimpisko spēļu rīkošanas jautājumus; 
• sporta popularizācijas un attīstības nolūkos un labas gribas garā sadarboties ar citu zemju Olimpiskajām komitejām, kā arī ar Latvijas un citu zemju valsts un sabiedriskajām sporta, saimnieciskajām un citām organizācijām, kas saistītas ar sportu un Olimpisko kustību; 
• izmantojot savas ekskluzīvās Olimpiskajā Hartā noteiktās tiesības, izvēlēties un noteikt pilsētu, kura drīkst pieteikties organizēt Olimpiādes un Olimpiskās spēles Latvijā; 

LOK augstākā lēmējinstitūcija ir Ģenerālā Asambleja(LOK ĢA).

LOK ĢA darbs norit gadskārtējās vai ārkārtas sesijās, kurās ar balsstiesībām piedalās visi LOK locekļi - gan Olimpisko sporta veidu federāciju pārstāvji, gan individuālie LOK locekļi.

LOK Izpildkomiteja (LOK IK) vada LOK darbu LOK ĢA sesiju starplaikos. LOK IK reizi četros gados (olimpiskais cikls) ievēl speciāli sasauktā LOK ĢA pārskata - vēlēšanu sesijā.

LOK Izpildkomiteja (LOK IK) sastāv no LOK Prezidenta, Ģenerālsekretāra, 3 (trijiem) Viceprezidentiem un 16 (sešpadsmit) Izpildkomitejas locekļiem. 

LOK Ģenerālās Asamblejas pārskata vēlēšanas (2020. gada 10. jūlijs) 

• prezidents - Žoržs Tikmers;
• viceprezidenti: Einars Fogelis, Aigars Kalvītis, Vsevolods Zeļonijs
• ģenerālsekretārs - Kārlis Lejnieks

Izpildkomitejas locekļi: 

• LOK ikdienas darbu, vada un nodrošina izpildinstitūcija – LOK Valde, kas sastāv no 2 (diviem) valdes locekļiem - LOK Prezidenta un LOK Ģenerālsekretāra. 

• LOK prezidents vada LOK IK sēdes un LOK ĢA sesijas. Olimpisko programmu un citu LOK pasākumu izpildi nodrošināt viņam palīdz viceprezidenti, ģenerālsekretārs, sporta direktors, finanšu direktors un citi darbinieki.

LOK EMBLĒMA UN HIMNA

LOK emblēma reģistrēta 1989. gada 27. aprīlī, to izstrādāja mākslinieks Igors Sitnovs.  Emblēmu izmanto LOK rīkotajos un atbalstītajos pasākumos. 

Izmantoti LOK materiāli