Nacionālais teātris uzsāk savu darbību

Latvijas Nacionālais teātris ir teātris Rīgā, Latvijā, kas dibināts 1902. gada 14. septembrī, bet 1919. gada 30. novembrī uzsāka savu darbību ar Rudolfa Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi (no Krievijas atbraukušā Alekša Mierlauka režijā) izrādi.

Latvijas Nacionālā teātra uzturēšanā piedalās Latvijas valsts, Latvijas Kultūras fonds un Rīgas pilsēta. Teātra ēka uzcelta 1902. gadā eklektisma stilā un ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis.

1897. gadā Rīgas pilsētas valde nolēma, ka pilsētai nepieciešams otrs pilsētas teātris (pirmais bija t.s. Vācu teātris), sarīkojot atklātu skiču konkursu, kurā 1. vietas ieguvējs būs arī projekta realizētājs un būvdarbu vadītājs. Konkursā piedalījās seši projekti, kurus galvenokārt bija iesūtījuši Krievijas impērijas arhitekti.

Uzvaru guva projekts ar devīzi “Dum spiro, spero” (“Kamēr elpoju, es ceru!” Ovīdijs), ko bija iesniedzis Augusts Reinbergs (Rīgas Arhitektu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs un vēlāk - pilsētas Domes loceklis). Ieceri atbalstīja Vidzemes gubernators V. Suvorovcevs un pilsētas dome, kas ziedoja 10 000 rubļu dekorāciju un skatuves mēbeļu iegādei.

Teātra celšanai ierādīja vietu Puškina bulvārī otrpus pilsētas aizsarggrāvim.

Galveno būvdarbu konkursā uzvarēja tolaik pazīstamais uzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Mākslinieciskās dekorēšanas darbus vadīja Berlīnes arhitekts V. Henšels, konstruktīvo daļu uzraudzīja T. Tīfs. Namdara darbus vadīja Mazās ģildes amata vecākais K. Šteinerts, fasādes tēlniecisko un ornamentālo darbu izpildi pasūtīja A. Folca darbnīcai. Stiklinieka darbus veica amatmeistara A. Švolkovska darbnīca, galdniecības — M. Pagasta uzņēmums.

Mākslinieciskos kalumus pasūtīja K.J. Bergmaņa darbnīcai (kas savulaik darināja durvju elementus Doma baznīcai).

1899. gada jūnijā sākās ēkas būvdarbi. Nepateicīgs bija gruntsgabala novietojums ar Nikolaja ielas kraso slīpumu uz leju, tikai 30 metru attālumā no Nikolaja tilta pāri pilsētas kanālam (kas bija 61 cm augstāka par trotuāru teātra priekšpusē). Grunts izpēte liecināja, ka ēkas galvenā daļa atrodas virs vecās nocietinājuma bedres, uz smiltīm. Pāri visam kā pildījums uzbērta zeme, zāģskaidas u.c. materiāli. Zem projektējamās skatuves daļas atradās bijušā Citadeles bastiona smaile. Rokot būvbedri, atrada bruģētu ceļu un pārpalikumus no telegrāfa vadiem, kas 1852. gadā savienoja biržu ar Bolderāju. Lai neitralizētu plūstošās smiltis, ēkas pamatos tiek guldīti 1493 pāļi. Lai izvairītos no iespējamā gruntsūdeņu mitruma, ar tolaik populāro portlandcementu noklāja pagraba sienas. Sienas mūrēja no ķieģeļiem kaļķu javā, pagraba griesti bija velvēti. Jumta konstrukcija sastāvēja no sešām dzelzs stiegrām, pie kurām bija piekārti pēc angļu sistēmas veidoti koka griesti. Griestos bija trīs lieli atvērumi garuma asī un 12 mazāki — svaiga gaisa padevei. Tos nosedza ar U veida dzelzs turētājos iespiestām koka līstītēm.

Apmetumu uzlika uz divkārša niedru slāņa, kam sekoja korķa pildījums, ko pārklāja ar 2,5 cm bieziem dēļiem.

Jumtu nosedza ar cinkotu dzelzs skārdu, kuru nokrāsoja zaļā krāsā, kas ziemā efektīgi kontrastēja ar apkārtni, bet vasarā pieskaņojās apkārtnes koku lapotnei. Būvniecības laikā arhitektu kritizēja par celtnes zemajiem apjomiem un neviendabīgām jumta formām, nespējot iztēloties, cik gleznieciski vides ainavā iederēsies ēkas barokālie apjomi, plastiskais mansarda jumta liekums un būvmasu kārtojums. Ēka bija elektrificēta: 4 kroņlukturi foajē, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismota skatuves daļa — 2879 baltas, 180 sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem.

Teātra ēka bija uzcelta arī tehniski augstā līmenī, jo tolaik asprātīgi izveidotā vēdināšanas un gaisa kondicionēšanas sistēma darbojās vēl XX gs. otrajā pusē. Dzelzs priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā “R.H.Mantels” un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai XXI gs. sākumā. Visas ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas bija 344 964 rubļi un 21 kapeika. Skatuves iekārtas tika pasūtītas Minhenē

Rīgas pilsētas Otrais (Krievu) teātris (1902-1918)

Rīgas pilsētas Otrais teātris jeb Rīgas Krievu teātris tika atvērts 1902. gada 14. septembrī, bet darbu uzsāka 15. septembrī ar A.Ostrovska lugas "Sniegbaltīte" pirmizrādi. Teātra ēkā norita gan teātra, gan operas izrādes. 1917. gada rudenī ēkā jau notika izrādes latviešu valodā, jo Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai izdevās noīrēt šīs telpas latviešu teātra izrādēm. 1. Pasaules kara frontei tuvojoties, lielākā daļa Rīgas aktieru tika evakuēti, taču jau 1918. gadā daļa atgriezās un 15. oktobrī ar Rīgas pilsētas priekšnieka Paula Hopfa gādību[3] notika Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis" izrāde (orķestri diriģēja Teodors Reiters).

1918. gada 18. novembrī teātra ēkā tika proklamēta Latvijas Republika.

Strādnieku teātris (1919)

LSPR Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar 1919. gada 8. februāra dekrētu par teātru nacionalizāciju šo ēku piešķīra latviešu Strādnieku teātrim (Strādnieku teātra statūti pieņemti, t.i. tas dibināts 1917. gada 17. jūlijā), tā vadību uzticot Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājam rakstniekam Andrejam Upītim un nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta. 23. februārī ar Leona Paegles lugu "Augšāmcelšanās" (Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā) tas uzsāka savu darbību.

Teātra trupu veidoja no padomju Krievijas atbraukušie pieredzējušie bijušā Jaunā Rīgas teātra mākslinieki - Alfreds Amtmanis-Briedītis, Berta Rūmniece, Aleksis Mierlauks u.c., - kā arī virkne aktieru, kas 1918. gada jūlijā Valkā, dzejnieka Jāņa Akuratera rosināti, nodibināja Pagaidu Nacionālo teātri. 22. maijā LSPR valdībai un armijai nācās evakuēties no Rīgas, bet 15. augustā Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja abus pilsētas teātrus - Strādnieku teātris savu darbu pārtrauca.

Latvijas Nacionālais teātris (1919-1940)

1919. gada 23. septembrī tika izdots Latvijas izglītības ministrijas rakstniecības un teātra nodaļas vadītāja Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālā teātra kā valsts teātra dibināšanu. Izglītības ministrijā tika izveidota īpaša komisija, kuras uzdevums bija reorganizēt Strādnieku teātri un tiek mainīts arī teātra nosaukums uz "Latvijas Nacionālais teātris". Notikumus aizkavēja Bermontiāde, taču 1919. gada 30. novembrī ar R.Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi (no Krievijas atbraukušā Alekša Mierlauka režijā) tiek atklāts Latvijas Nacionālais teātris.

1921. gada rudenī par Nacionālā teātra direktoru uz četriem gadiem kļuva Rainis. Teātrī strādā tādi ievērojami režisori kā, piemēram, Biruta Skujeniece, Ernests Feldmanis, Aleksis Mierlauks, Alfreds Amtmanis-Briedītis u.c.

Divdesmito gadu sākumā visvairāk spēlētās izrādes, tātad skatītāju vispieprasītākās, bija brāļu Kaudzīšu romāna dramatizējums "Mērnieku laiki Slātavā", ko 1922. gadā izrādīja vairāk nekā 30 reižu; Raiņa "Spēlēju, dancoju" un "Jāzeps un viņa brāļi" 1922. gadā — attiecīgi 25 un 17 reizes. 1923. gadā A. Brigaderes "Maija un Paija" tika izrādīta 26 reizes, bet Aspazijas "Aspazija" — 21 reizi.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdzās vietējiem izrādes iestudēja Fjodors Komisarževskis, Aleksandrs Zelverovičs un Mihails Čehovs, kuri aktualizēja arī aktieru spēles tehnikas jautājumus. Tāpat kā Krievijā un Vācijā profesionālo izglītību un pieredzi ieguvušie latviešu režisori un aktieri: Ernests Feldmanis, Jānis Zariņš, Marija Leiko, Lilija Štengele un Teodors Lācis. Šī režisoru plejāde iedibināja nu jau tradicionālo Nacionālā teātra stilu - nacionālpatriotiskie ideāli lielos inscenējumos ar psiholoģisko reālismu spēles stilā, individualizētiem masu skatiem, augstu dialogu kultūru, aktieriem - personībām un gleznotām dekorācijām dibenplānā.

Līdzās Jānim Kugam izrāžu scenogrāfiju veidoja 1919. gadā izveidotās Rīgas Ekspresionistu grupas mākslinieki: Voldemārs Tone, Oto Skulme un Niklāvs Strunke, Eduards Brencēns, bet no 1920. gada līdz pat 1938. gadam par Nacionālā teātra mākslinieku kļuva kādreizējais Jāņa Kugas palīgs Jaunajā Rīgas teātrī, profesionālais dekorators Artūrs Cimmermanis.

Drāmas teātris (1940-1988)

Pēc Latvijas padomju okupācijas 1940. gada 7. augustā teātris tika pārdēvēts par LPSR Valsts Drāmas teātri, bet par tā direktoru tika iecelts aktieris Žanis Katlaps (sākumā Emīls Mačs, taču tas atteicās no amata).

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā teātra darbība tika apturēta. Ostlandes varas iestādes sākumā teātri slēdza kā tādu, taču 1942. gadā tomēr atļāva trupai atsākt darbību esot okupācijas pārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu pārvaldes pakļautībā un pārraudzībā - gan aizliedza lietot teātra nosaukumu "Nacionālais teātris" un to pārdēvēja par "Rīgas Dramatisko teātri", kura spēlēja L.Bērziņa, J.Osis, E.Zīle, A.Mitrēvics, K.Veics, Ž.Katlaps u.c. aktieri.

Drāmas teātra izrādes atsākās jau nedēļu pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 20. oktobrī.

1946. gadā no fasādes izkala Rīgas pilsētas ģerboni un vietā izveidoja LPSR ģerboni. Teātris atradās LPSR Mākslas lietu pārvaldes pārziņā un darbojas kā patstāvīga juridiska persona uz saimnieciskā aprēķina un teātra statūtu pamata. Par galveno režisoru tika iecelts Alfreds Amtmanis-Briedītis (1944-1966). Balkonu daļā kā “lieku greznību” iznīcināja 12 dekoratīvās vāzes un virs ieejām likvidēja barokālos ornamentus.

1949. gadā 5. septembrī ar LPSR MP lēmumu Nr. 974 teātrim tika piešķirts "LPSR Valsts akadēmiskā drāmas teātra" nosaukums un ar 1953. gadu teātris bija pakļauts LPSR Kultūras ministrijai.

1950. gados uzbūvēja skatuvi ar grozāmu ripu.

1971. gadā teātrim piešķīra A.Upīša vārdu. 1970. gados pēc O. Dombrovska projekta ēkas pagrabstāvā iekārtoja mazo skatītāju zāli un kafejnīcu. Teātra galvenais režisors šajā laikā bija Alfreds Jaunušans (1966-1987). Lai celtu aktiermeistarības kvalitāti, darbojas ne tikai Mākslinieciskā padome, bet izrādes tika analizētas arī aktieru ceha ražošanas sapulcēs, kur obligāti bija jāpiedalās visai trupai un kur tiek sadalītas apspriežamās tēmas - kurš par kura darbu runās un analizēs. Izrāžu kvalitāti ietekmēja arī apspriedes partijas pirmorganizācijā, kas gadu no gada tapa par arvien svarīgāku teātra sastāvdaļu, kurai bija padomdevēja tiesības, kas dažkārt pārvērtās lēmējtiesībās.

Vara no dramaturgiem prasīja izrādes, kurās tiktu cildināta padomju vara, bet skatītāji labprātāk apmeklēja latviešu klasiķu (Raiņa un R. Blaumaņa), kā arī cittautu ievērojamāko dramaturgu (V. Šekspīra, H. Ibsena, A. Čehova u. c.) lugu izrādes - NT izdevās panākt līdzsvaru starp abām šīm prasībām un zāle vienmēr bija pārpildīta, jo cilvēki meklēja patiesību, ko režisori un aktieri daudzkārt mēģināja "caur puķēm" pateikt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Kā uz svētkiem Drāmas teātrī vienmēr pulcējās simtiem ļaužu, lai noskatītos Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", kas izvērtās par ikgadēju tradīciju vasaras sākumā līdz pat mūsu dienām.

Tika iestudēti arī citu valstu dramaturgu darbi. Piemēram, pirmo reizi PSRS slavenās Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs" (Streetcar Named Desire) iestudējums notika Latvijas PSR Drāmas teātrī (rež. Alfrēds Jaunušans) ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā.

Kā raksta teātra literāte Lilija Dzene: "A.Jaunušana un A.Liedskalniņas traģiskais lūgums pēc savstarpējas sapratnes un līdzcietības iekļāvās tā posma latviešu teātra labāko izrāžu kontekstā."

No 1967. līdz 1981. gadam režisors Alfrēds Jaunušans iestudēja H.Gulbja „Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968), Raiņa „Pūt, vējiņi” (1968), T.Viljamsa „Ilgu tramvajs” (1969), F.Molnāra „Lilioms” (1971), A.de Misē „Lorencačo” (1973), Dž. Fārkera „Kavalieru viltība” (1975), R.Blaumaņa „No saldenās pudeles” (1981). Režisors Mihails Kublinskis iestudēja J.Smūla „Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (1967), M.Friša „Santa Krusa”(1971), l.Ģurko „Elektra, mana mīla” (1977), Dž. Goldmena „Lauva ziemā” (1980). Valdis Lūriņš iestudēja A.Upīša „Spartaks” (1977), Ē.Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” (1979) 1970. gadi teātrī saistās tādiem slavienu aktieru vārdiem kā Anta Klints, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Velta Līne, Lidija Freimane, Astrīda Kairiša, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Lāsma Kugrēna u.c. Scenogrāfijā dominēja Gunārs Zemgals. 1980. gados teātrī ienāca jauno aktieru kurss: Dace Bonāte, Ilze Rudolfa, Ināra Slucka, Juris Lisners un Jānis Reinis. Kā lugu autori dominēja trīs - Gunārs Priede, Harijs Gulbis un Pauls Putniņš, uz kuriem, kas savstarpēji konkurēja, līdz pat 90. gadu sākumam turējās nacionālās dramaturģijas līnija.

Latvijas Nacionālais teātris (no 1988)

1988. gada 17. novembrī atjaunoja Latvijas Nacionālā teātra nosaukumu, ko 1991. gada 8. martā apstiprināja ar Ministru Kabineta lēmumu). Teātra galvenais režisors bija Mihails Kublinskis (1987-1989). Saimnieciski tas ir autonoms valsts uzņēmums "Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību Latvijas Nacionālais teātris", kas darbojās uz teātra statūtu pamata un bauda juridiskas personas tiesības.

Lielajā zālē ir 850 skatītāju vietas, aktieru zāle - 100 vietas, trupā ir 44 aktieri, 21 ārštata aktieris, 14 režisori.