Antra Liedskalniņa

Antra Liedskalniņa (1930. gada 22. oktobris — 2000. gada 20. aprīlis) bija viena no izcilākajām Latvijas aktrisēm un ilggadēja Latvijas Nacionālā teātra aktrise un prīma, kas ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.

Dzimusi Jaungulbenē, "Stūrās" skolotāja ģimenē. Mācījusies Siltāju skolā un Gulbenes vidusskolā, kur, spēlējot dramatiskajā pulciņā, jau pamanīts aktrises talants. Otrā Pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devusies uz Krieviju, kur apmetusies Čeļabinskas apgabala Petuhovas rajonā.

Atgriezusies Gulbenē. 1951. gadā uzsākusi studijas Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē. Latvijas Nacionālajā teātrī strādājusi no 1955. gada, bet četrus gadus vēlāk sākusi filmēties kino. 1973. gadā ieguvusi Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces titulu, 1987. gadā ir kļuvusi par Andreja Pumpura prēmijas laureāti. Bijusi aktiera Elmāra Ozola sieva.

Mirusi 69 gadu vecumā, apbedīta Mākslinieku kalniņā Rīgas 1.Meža kapos.

Biogrāfija

Mākslinieciskā darbība

Antra Liedskalniņa ir bijusi daudzkrāsaina un spilgta drāmas un komēdijas aktrise. Viņas veidotie skatuves tēli bija apveltīti ar sievišķu šarmu un spēles prieku, kā arī piesātināti ar pārdzīvojumā vibrējošu dvēseli un patiesu jūtu dzīvi. Viena no viņas izcilākajām lomām bija Blānša "Ilgu tramvajā", kas teātra repertuārā noturējās 12 gadus. Citas nozīmīgākās lomas bija lugās: Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušais dēls", Jāņa Raiņa "Pūt vējiņi", Viljama Šekspīra "Ričards III", Andreja Upīša "Žanna d'Arka", Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvajs", Īva Žamiaka "Hamilkāra kungs", Alekseja Arbuzova "Mans nabaga Marats" un Paula Putniņa "Paši pūta, paši dega", "Ar būdu uz baznīcu" un "Ar Dievu pie zemes". Pēdējā Antras Liedskalniņas loma teātrī bija Annas Manjani monologs A.Mefra "Grēksūdzes laiks".

 Nozīmīgākās kino lomas filmās: "Vētrā", "Pūt, vējiņi", "Šīs bīstamās balkona durvis", "Akmens un šķembas" un "Tarāns".