Maiga Grīnberga

Aktrise mirusi "Gaiļezera" slimnīcā 94 gadu vecumā no sirds mazspējas, informēja Grīnbergas tuvinieki. Apglabāta Ludmilas Špīlbergas kapa vietā, ko Maiga vēl dzīva esot sev nokārtojusi un uzlikusi piemineklīti ar meitenes seju, kas, domājams, ir Ieviņas seja no Skroderdienām. Ar Špīlbergu bija cieši saistīta viņas dzīve, viņa arī dzīvojusi pie Špīlbergas laikā, kad viņas tēvs, nespēdams pieņemt, ka meita ir aktrise, licis viņai aiziet no mājām.

Maiga Grīnberga dzimusi 1924.gada 11. novembrī. Viņu dēvēja par Nacionālā teātra "dzīvo leģendu", proti, aktrisei bija jau pāri deviņdesmit un viņa bijusi laikabiedrs daudziem leģendāriem aktieriem un režisoriem. 

Maiga Grīnberga zināma ne tikai pēc lomām teātrī, bet arī kā filmu aktrise. Viņas radošajā kontā ir lomas filmās "Sieviete ar mežakuili" (1987), "Svešs gadījums" (1985).  Nacionālaja teātrī no 1947.gada viņa nospēlējusi pārsimt lomu.

1956.gadā apprecējās ar Rolandu Krauzi. Viņiem ir meita Ieva (angļu filologe) un dēls Indulis (jurists), mazmeita Anna Roze un mazdēls Gustavs Krauze.

NOZĪMĪGĀKĀS IZRĀDES

• Mašeņka (1952) Maša
• Skroderdienas Silmačos(1955) Ieviņa
• Zītaru dzimta (1958) Mīcīte
• Aijā žūžū, bērns kā lācis(1968) Direktore
• Henrijs IV (1970) misis Kviklija
• Ar Dievu pie zemes (1991) Mildiņa
• Pieklīdušais kaķēns (1991) Matilde 
• Jautrās vindzorietes(1947) Robins

• Leļļu nams(1950) Istabene pie Helmeriem
• Komponists Iļja Golovins (1950) Maija
• Zaļā zeme(1950) Tāle
• Gudra cilvēka nelaime (1950) Meitas
• Irbenāju birztala (1950) Varvara
• Kramā ir uguns (1950) Dzidra
• Arī gudrinieks pārskatās (1950) Mašeņka
• Zaudētā māja (1951) Oļa
• Dedzīgās sirdis (1951) Milda
• Mēnesis uz laukiem (1951) Koļa
• Zem zelta ērgļa (Nepabeigtā dziesma) (1952) Villijs
• Labā pilsēta (1952) Svetlana
• Otello (1952) Pāži
• Dzīvais mironis (1952) Saša
• Ļaunais gars(1953) Janka
• Nenosaucot uzvārdus (1953) Sanitāre
• Avārija (1954) Ausma
• Indrāni(1954) Edžiņš
• Sapnis vasaras naktī (1954) Lauma
• Balss un atbalss (1954) Līna
• Klejojumu gadi (1954) Kuzja
• Dibenā (1955) Meitene
• Ministrienes kundze (1956) Raka
• Kaut kur pie Gaujas (1957) Pirmrindniece
• Tālais ceļš (1960) Topsiks
• Amerikāņu traģēdija(1960) Esta Grifitsa
• Kā tev klājas, zēn? (1962) Meitene rūpnīcas pagalmā
• Septiņi brāļi (1963) Ķestera meita
• Skroderdienas Silmačos (atjaunojums) (1965) Ieviņa
• Pirms tiesas sprieduma (1966) Tiesas sēdes sekretāre
• Runga, iz maisa (1968) 1. kaimiņiene
• Putni bez spārniem(1971) Kaivas kundze
• Šekspīrs mazgā traukus (1971) Meldermeitiņas
• Krīt klaudzot durvis (1973) Māte
• Brīnumainā kurpniece(1974) Zaļā kaimiņiene
• Lielo cerību stunda (1977) Kalniņa
• Emīls un Berlīnes zēni(1979) Jakoba kundze
• Ar būdu uz baznīcu(1987) Kolhozniece
• Mirabo(1987) Francijas pilsones
• Bernardas Albas māja (1995) Ubadze
• Zaļā zeme(1996) Vecā māte
• Orfejs nokāpj ellē (1996) Sistera Templa
• Līnis murdā (1998) Minna
• Visiem zināmais lācis un viņa Dr. (2008) Pēka

*****

Brīnumaina dzīve

Svensonu kalpones Līnas aplamās matemātikas zināšanas būs ievērojis ikviens Astridas Lindgrēnes grāmatas un Vara Braslas kinofilmas „Emīla nedarbi” lasītājs un skatītājs – „Kad man būs piecdesmit, viņam būs simts”, teica Līna par Vārnu mājas saimnieku, kurš tirgū cienāja viņu ar karamelēm un grasījās precēt. Dīvainas ciparu un gadskaitļu sakritības mūža garumā pavada daudzus cilvēkus, kam matemātika šķiet brīnumaina zinātne, ne tikai grūts mācību priekšmets. Ar Nacionālā teātra ilggadējo aktrisi, šāgada jubilāri Maigu Grīnbergu, kolektīvā mīļi dēvētu par mazo Maigu jeb Maiguci, mani pirmām kārtām saista tieši cipari un savādais fakts, ka, rēķini, kā gribi, kad man būs 50, viņai būs 100, jo esam piedzimušas vienā dienā ar 50 gadu starpību, un katru dienu tādiem cilvēkiem satikties vis negadās, kur nu vēl strādāt vienā kolektīvā. Un ja vēl padomā, ka Maiga savu meitu nosaukusi par Ievu, protams, par godu „Skroderdienu” Ieviņai, ko pati azartiski spēlējusi daudzus gadus... Kā lai Maiguci nemīl? Bet Maigas pašas dzīve, pozitīvā attieksme pret pasauli, neparasti skaidrais un asais prāts raisa arī patiesu cieņu.

Mēs tikāmies pāris dienu pirms lielās jubilejas 25. martā un sarunā mēģinājām pieskarties viņas garajai dzīvei: viņa – stūrgalvīgi apgalvodama, ka interesantāk atcerēties izcilās personības, ar ko pavadījusi savu darba mūžu teātrī, es – tikpat stūrgalvīgi cenzdamās, lai šai portretintervijā starp Alfreda Jaunušana, Ludmilas Špīlbergas, Alfreda Amtmaņa-Briedīša, Antras Liedskalniņas un Astrīdas Kairišas vaibstiem pavīd arī viņas pašas dzirkstošie smiekli, dzimtas liktenis un teātrī padarītais, jo par uzticīgu kalpošanu teātrim Maiga Grīnberga pirms dažiem gadiem tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Maiga Grīnberga: Mans tēvs bija kaislīgs riteņbraucējs, čempions trekā, viņam bija desmitiem medaļu, un viņš tās deva mums, bērniem, spēlēties sētā, mēs visas izkaisījām, un nepalika nevienas. Viņš bija unikāla personība, tas nu tā ir.

Ieva Struka: Kas jums no tēva ir iedzimis?

Laikam jau karjerisms. (Smejas.) Katrā ziņā – tāda sportista izturība, bet Fredis (Alfreds Jaunušans – I. S.) vienmēr teica: mākslā sportisti neder, tie ir kaitnieki, jābūt atbrīvotam.

Es lasīju “Likteņstāstos”, ka īpaša personība bijis arī jūsu vectēvs?

Grospaps bija divu banku direktors. Pirms ulmaņlaika viņa draugi un kompanjoni bija Iņķis, ko Jūlijs Lācis romānā „Mūža meža maldi” izmantoja kā prototipu Puntūzim, kurš aizbrauca uz Brazīliju, un Eihmanis. Viņi visi bija baptisti, un viņi uzbūvēja Rīgā vairākas baptistu baznīcas: Mateja draudzes namu, kur viņš izvēlējās sev dzīvoklīti, „Pestīšanas Tempļa” draudzes namu, Golgātas baptistu draudzes namu un vēl Semināra draudzes namu tur, kur vēlāk atradās Jaunatnes teātris. Tas arī ir grospapiņa celts. Par šīm celtnēm viņš dabūja Triju Zvaigžņu ordeni. Tad, kad viņš bija uztaisījis Semināru līdz spāru svētkiem, viņš paņēma mani līdzi un lika pa trepītēm uzkāpt augšā, kur bija uzlikts vaiņags. Tas bija ļoti bailīgs kāpiens, bet varēja redzēt visu Rīgu – pāri Daugavai. Un nepagāja ne divi trīs mēneši, kad viņš, vezdams materiālus baznīcai, dabūja slapjo pleirītu, turklāt, braucot pēc naudas uz krājkasi, kāds to atpakaļceļā viņam tramvajā izzaga no kabatas, un par to viņš šausmīgi sakreņķējās, un tas viss kopā viņu noveda līdz kapam. Kad atveda šķirstu, grosmamma man teica (man tolaik bija desmit gadi): „Bērniņ, iegulies, pārbaudi, kāda papiņam būs gulēšana...” Un es paklausīju.

Kad es jau Nacionālajā teātrī biju nostrādājusi desmit gadus, režisore un pedagoģe Vera Baļuna, labu gribēdama, teica: „Mazais, es tevi aizsūtīšu uz Jaunatnes teātri pie Praudiņa, lai pieņem tur – tur tev būs lielas lomas...” Es aizgāju, bet, jau kabinetā runājot, sapratu, ka nespēšu – te ir mana vectētiņa baznīca, te slēpos kara laikā, es te nevarēšu strādāt... Un es intuitīvi nospēlēju viņa priekšā samaitātu sievieti, un viņš mani noraidīja, Baļunai vēstulē rakstot, ka šī aktrise nav piemērota bērnu teātrim. Re, kā veidojas tā dzīve. Tā es paliku Nacionālajā teātrī.

Man ir milzīgs gandarījums par savu mūžu teātrī. Nav jau tā, ka būtu bijušas tikai bērnu lomas, – man tomēr Jaunušans iedeva Skolas direktori Harija Gulbja „Aijā, žūžū, bērns kā lācis” un Mihails Kublinskis Māti „Krīt klaudzot durvis”.

Es pati esmu tik paškritiska, ka saprotu sava auguma trūkumus. Jau jaunībā, kad kopā ar māsu teātrī satikām aktrisi Vilmu Lasmani un viņa draudzīgi izteicās, ka es arī laikam domāju par teātri, skaļi iekliedzos „Nē!”... Jau tolaik sapratu, ka mans augums ir mana nelaime. Mans liktenis. Iekšā sirdī es jutu daudz ko vairāk, bet augums to neļāva. Tomēr es uzskatu, ka jāmāk dzīvē saskaņot to, ko tu gribi, ar to, ko vari. Bet, par spīti tam, esmu sajutusi mīlestību no režisoru puses. Jau Alfreds Amtmanis-Briedītis mani ļoti ieredzēja un teica: tu strādā nopietni un pamatīgi. Un galu galā par savām bērnu lomām es teātru skatēs vienmēr dabūju atzinību. Gan par Janku „Ļaunajā garā”, gan par Ošu Tāli „Zaļajā zemē”. Turklāt interesanti, ka visas izrādes, kurās es piedalījos, tika spēlētas 200 un vairāk reižu – gan „Aijā, žūžu, bērns kā lācis”, gan „Skroderdienas”, kad es biju Ieviņa, arī „Krīt klaudzot durvis”. Un tad vēl mūža beigās Daiga Gaismiņa mani uzaicināja piedalīties ansamblī „Kukū”, kas bija gan jautri, gan veselīgi – būt kopā ar kolēģiem Daigu, Zani Jančevsku, Ausmu Ziemeli un Uldi Norenbergu. Tā ka es nevaru sūdzēties.

Jaunībā, kad mēģināju pāžu Jāņa Oša Falstafam Šekspīra „Jautrajās vindzorietēs”, Špīlberģīte – izcilā aktrise Ludmila Špīlberga – ienāca zālē un deva man padomu visam mūžam: tas nekas, ka tu esi maza auguma, nenoniecini sevi, tev pašai garīgi ir jābūt tik spēcīgai, lai tu būtu lielāka par tiem lielajiem.

To es visu mūžu esmu atcerējusies.

Rūdis un Fredis

Alfredam Jaunušanam šogad palika 95 gadi, uz kapiem es vairs netieku, bet pieminēt viņu varu – jo abi kopā mēs esam izēduši pudu sāls. Caur milzīgām nepatikšanām, grūtībām, bet tas viss vienmēr vedis uz labu. Un to es tikai tagad redzu.

1954. gadā tālaika teātra galvenais režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis cīnījās, lai dabūtu „Silmačus” uz mūsu skatuves; visi Latvijas teātrī cīnījās par šo iespēju, un nevienam neļāva, jo tur bija trīs padomju režīmam nepieņemamas lietas – bagāta saimniece, žīdi un Jāņi. Briedītis ietiepās, ka viņš to panāks. Man viņš iedeva Ieviņu, Strāderam – Kārlēnu, Jaunušanam – Rūdi. Tā kā Fredis bija rūcējs, viņš dziedāšanas skolotāju lūdza strādāt tikai ar viņu, kamēr viņš varēs dziedāt tikpat labi kā mēs. Tad, kad dziedāšanas mēģinājumi bija beigušies, – tikai tad sākās pārējais mēģinājumu process. Briedītis, kurš mani labi ieredzēja, mierināja: „Ieviņ, neuztraucies, ka tev teksta mazāk nekā puikām, jūs vienalga visur iesiet kopā, visu darīsiet kopā, būsiet kā viens kulaks, ko zinās viens, to zinās pārējie.” Rezultātā mēs arī savas lomas veidojām kopā un pēc mēģinājumiem apspriedām visu, ko režisors bija teicis. Fredim ļoti patika, ka kolēģi seko līdzi tam, ko viņš dara. Fredis bija izcils improvizētājs, un Jāņu skatā mēs kopā taisījām dieva zīmes. Starp citu, Fredis stāstīja, ka viņš esot redzējis 1940. gada „Skroderdienas”, ko taisīja Maskavas dekādei, bet kara sākuma dēļ uz Maskavu neaizveda, un viņam tik ļoti esot paticis Uršteina Rūdis, ka viņš esot sapņojis, kaut varētu nospēlēt tā kā Uršteins, bet sapratis – viņš taču nedzied, tātad nevarēs. Un, re, kā tas dzīvē ir – sākas karš, viņš tiek ievainots, bet pārnāk mājās, un tiek atvērta Drāmas otrā studija, un viņš pabeidz to, un, kā beidz studiju, tā Briedītis saka: es tev dodu Rūdi, – un viņa sapnis piepildās, vai tas nav interesanti? Kad pieņemšanas izrādes laikā pēc viņa dziesmas zālē skanēja aplausi, viņš noskrēja kulisēs un, galvu saķēris, kliedza: nu, tu redzi, es nevaru, es nevaru tā kā Uršteins... Tāds bija Fredis. Bet izrāde gāja uz urrā, un pat no Repertuāra pārvaldes, manuprāt, Fricis Rokpelnis atzina – šo  var rādīt, jo te parādās latviešu budžu traģēdija: viņi ir necilvēki, jo izdzen savus kalpus. Un Briedītis, lai izrāde „ietu cauri”, Olgas Lejaskalnes Antoniju tiešām bija uztaisījis gandrīz kā raganu – ar lieko degunu, sapinkātiem matiem; skatā ar Elīnu, kur Antonija saka: „Tu man esi tāda laba,” – un grib dāvināt balto šalli, izskatījās, ka Antonija gatava viņai iekost... Kad izrādi ļāva aizvest uz Maskavu, Briedītis to visu nolēma mīkstināt. Un Maskavā vislielākie panākumi bija Jaunušanam, viņu burtiski nēsāja uz rokām. Toties man viesizrādes beidzās bēdīgi, jo „Zaļās krūzes” skatā viņš tādā eiforijā lēca aizvien augstāk un augstāk, ka ar zaļo māla krūzi trāpīja man pa žokli, noskanēja vien... Puikas tik smēja, zāle aplaudēja un smēja, bet man bija viena doma – vai mutē vēl ir zobi vai nav... Mēs noskrējām no skatuves, bet publika aplaudēja tā, ka direktors Vilis Bergmanis mūs burtiski izgrūda no kulisēm – ejiet un dejojiet vēl!

Un kā ar jūsu sapņiem?

Vai, man ir daudz sapņu, kas piepildījušies, bet vienalga es brīnos par to, ka tas, kas mums pirmajā brīdī ir licies slikts, vēlāk devis daudz laba. Vai nav savādi? „Skroderdienu” izbraukuma izrādē Siguldā pēc Lilijas Dzenes aizrādījuma, ka Ieviņa ir par vecu, Fredis momentā pieņēma lēmumu noņemt mani no lomas. Es lūdzu iespēju no lomas vēl atvadīties, bet viņš nepiekāpās, toties paziņoja: par to es tev došu Direktores lomu Harija Gulbja lugā „Aijā, žūžu, bērns kā lācis”. Pirmajā brīdī es kategoriski iebildu: vai tev prāts, es ar savu augumu. Bet viņš to nostādīja pavisam vienkārši – tas būs tavs “būt vai nebūt” teātrī. Vai tu pierādīsi vai nepierādīsi, ka vari nospēlēt ko vairāk par meitenēm... Viņš gribēja mani pārbaudīt, bet tas izvērtās par manu laimi – viņš parādīja ceļu, pa kuru iet, iedeva lomai pamatu, taču nekur nemaisījās iekšā, un tā kļuva par mūža lomu, kaut arī es spēlēju otrajā sastāvā, bet Harijs Gulbis man atsūtīja ziedus un vēstuli un augstu novērtēja manu Direktori. Es tā pie viņa centos, to nevar izstāstīt, jo apzinājos – būt vai nebūt. Mēs nospēlējām 250 izrādes, un pēdējā izrādē es viņam no sirds pateicos... Vai tas nav jauki?

Īstā māte

Nacionālā teātra goda locekle bija Anna Brigadere, viņa uz pirmizrādēm nereti nāca tautastērpā un dažas lomas pat speciāli rakstīja Nacionālā teātra aktrisēm: Sūrmi „Lolitas brīnumputnā” Antai Klintij un Ilgu – Ludmilai Špīlbergai. Špīlbergai uz „Ilgas” pirmizrādi Brigadere bija atnesusi bērnības laimes akmeni – mazu melnu akmentiņu, ko pēc Niklāva Strunkes meta bija lūgusi iestrādāt dzintara kaklarotā. Pirmizrādē viņa to pasniedza Špīlbergai ar vārdiem, lai nodod to tālāk tām aktrisēm, kas veiksmīgi spēlē viņas lugās. Kad Špīlberga bija slimnīcā un es pie viņas gāju, viņa to ar tieši šiem pašiem vārdiem atdeva man. Bet, kā par brīnumu, Brigaderes lugas iet ļoti reti, un tad, kad Fredis uztaisīja „Maiju un Paiju” ar Maigu Siku un Gitu Vāgenheimu, man Paija iepatikās tik ļoti, ka es nolēmu, ka rota pienākas viņai. Tai brīdī izrādījās, ka viņa aizbrauc uz Ameriku, turklāt pavisam, un es šo rotu viņai neiedevu... Un tā es ar šo rotiņu nospēlēju visas „Aijā, žūžū” izrādes, varbūt tas man deva ticību sev un spēku.

Kur tagad tā rota?

Es biju vieglprātīga, atdāvināju Špīlbergas brāļameitai Dacei Amerikā, jo viņa neko no Špīlberģītes nebija saņēmusi, un tad es pēkšņi izdomāju, ka jāatdod vismaz šī rotaslieta. Tagad man ļoti žēl, jo tā ir prom no Latvijas un ārpus tās rotai faktiski nav vērtības. Es neesmu pratusi godam nodot tālāk man uzticēto Brigaderes mantojumu.

Špīlbergas draugu lokā bija Zenta Mauriņa, teātra zinātniece Paula Jēgere-Freimane, dramaturgs Jūlijs Pētersons, Olga Resnēvica-Sinjorelli, kas vēlāk uzrakstīja grāmatu par Eleonoru Duzi , arī dzejnieks Andrejs Eglītis. Viņi bieži tikās tādos kā salona vakaros, kur runāja par garīgām lietām.

Kā jūs ar Ludmilu Špīlbergu satuvinājāties?

Ludmila Špīlberga man bija gandrīz vairāk nekā īstā māte. Es pat nevaru pateikt, kas mūs satuvināja. Sākumā es no viņas bēgu, jo viņa izrādēs bija mans sapņu elks – gan „Raudupietē”, gan citās. Es biju pilnīgā sajūsmā par viņu.

Un tad notika neiespējamais – režisors un pedagogs Rūdolfs Baltaisvilks mani paņēma Mašeņkas lomā Arodbiedrību Centrālās padomes Strādnieku teātrī, avīzē pēc tam parādījās pozitīva kritika ar visu manu bildi. Avīžnieks, paķēris avīzi, ieskrēja ar to pie papa veikalā Matīsa ielā 8 ar vārdiem „Jūsu meitiņa ir pagalam, nu viņa ir izvazāta pa avīzēm” – ar domu, ka meitas gods nu gan ir zaudēts. Paps domāja, ka es studēju filoloģiju trešajā kursā, ko es patiešām arī darīju līdz brīdim, kamēr mani paņēma uz lomu. Paps teātri nemīlēja, jo mana vecākā māsa Irēna jau cīnījās pa teātri – viņa mācījās kopā ar Kārli Sebri –, un pēc tās avīzes ieraudzīšanas viņš klusā, bet noteiktā balsī paziņoja man, kas turpat trauku veikalā grozījos: „Bērns, ja tu tā esi izdarījusi, tad paņem savas mantas un atstāj manu māju...” Es aizgāju pie Ludmilas Špīlbergas pēc padoma, ko darīt – spēlēt vai pamest teātri un atgriezties mājās. Špīlberģīte paņēma nēģu paciņu, aizgāja uz papa veikalu un, kā man pastāstīja brālis, uzlika viņam uz rokas savu roku un teica: „Grīnberga kungs, ļaujiet savam bērnam brīvu gribu, viņa dzīvos savu dzīvi, jūs – savu... Paldies jums, un uz redzēšanos,” – tad pagriezusies un aizgājusi. Paps vērsās pie brāļa ar jautājumu: „Kas tas bija, vai tas bija Svētais gars, kas man uzlika savu roku? Tas nu gan bija viens garīgs cilvēks...” Brālis atbildējis: „Tā bija tā lielā māksliniece...” Paps: „Nē, tas bija Dieva cilvēks. Tu tūlīt paņem Kuzņecova servīzi un aiznes viņai. Un pasaki paldies.” Tā viņi kļuva lielākie draugi, un man vairs netika liegts spēlēt teātri. Viņa bija ļoti garīgs cilvēks. Man ir vesela paka Špīlberģītes vēstuļu. Varbūt jāliek zārkā?

Labāk tomēr atstāt cilvēkiem. Tā taču tautas bagātība.

Viņas pēdējā loma bija jau pēc smagas operācijas. Filmā „Mājup ar uzvaru” viņai uzticēja mātes lomu, kas pavada karā savus dēlus. Un simboliski to varēja uztvert kā Māti Latviju, kaut arī tas bija padomju laikā.

Mūsu ģērbtuve

Ceturtajā garderobē es esmu no tās dibināšanas brīža. Agrāk tur bija rekvizītu istaba, kurā Briedītis mēdza iedzer kafiju un kaut ko stiprāku arī. Lai tiktu ceturtajā ģērbtuvē, mēs lozējām lozes. Man tika vieta, kur no vienas puses man sēdēja Antra Liedskalniņa, pretī – Astrīda Kairiša, aiz muguras – Māra Zemdega. Man apkārt bija tāda talantu virkne, ka lielāku laimi nevar vēlēties. Man ļoti patika iet zālē un skatīties, kā, piemēram, Astrīda mēģina – īpaši „Zemes un saules vārdā”, tā vispār nebija izrāde, bet svētceļojums, jaunības svētceļojums mīlestībā, es teiktu. Cik Astrīda tur bija precīza, viņa nemaz nespēj būt sentimentāla, priekš tā viņa ir pārāk stipra un ar mugurkaulu. Bet īpaši man patika lomas, kur viņas dublējās ar Antru, – tad es garderobē klausījos, kā viņas viena otrai palīdz, kā iesaka, ko darīt citādāk. Viņas dublējās, viena otrai dodama, nevis atņemdama, bagātinādamas viena otru. Divas izcilas personības. Tas bija Bulgakova „Moljērā” pie Šapiro, kur viņas spēlēja Madlēnu Bežāru... Vai Antra „Ilgu tramvajā”. Es atceros pēdējo izrādi, kur dakteris Antras Blānšu veda cauri zālei un publika piecēlās kājās, lai godinātu cilvēku, kurš nenormālai dzīvei izgājis cauri, savā dvēselē palikdams tīrs. Publika bija kā novārīta, vīrieši raudāja, nerunājot par sievietēm. Un es šitā raudāju par Špīlberģītes Raudupieti, kad viņa nokrita pie Matīsiņa kapa un lūdzās: „Dod naktī mieru, dod sirdī mieru, dod, dod...” Vai cik tas bija šausmīgi... Kad viņa nonākusi no skatuves, nokritusi uz dīvāniņa un ilgu laiku bijusi kā paralizēta. Kādus nervus patērē izcili aktieri... Tā jau ir tā māksla. Ja tu sevi saudzē, nekas nenotiek. Bet tādi mākslinieki reti dzīvo ilgu mūžu. Redz, es sevi tā nepatērēju, un man ir jau 90... (Smejas.) Es esmu visu dzīvi meklējusi pārdzīvojuma lomas, tikai tie man ir aktieri, kas tā spēj spēlēt. Es jau pati tādām lomām neesmu radīta, tāpēc tad, kad man iedeva Direktori, es iekliedzos...

Vai tas profesionālā ziņā tiešām bija tik liels pārbaudījums?

Bija jau gan. Es uz katru mēģinājumu gāju kā uz pēdējo, likās, ka tūlīt kritīšu un miršu. Un vienlaikus es biju tik atbrīvota, ka visu no Freda uzsūcu kā ar švammi. Varbūt brīvības sajūtu deva arī tas, ka biju otrajā sastāvā un pirmajā mēģināja lielā Maiga (Maiga Mainiece – I. S.). Un, kad vēl Gulbis man izrādīja uzmanību, tas cēla manu ticību. Man paldies teica pat uz ielas – Žermēna Heine-Vāgnere, tas mani ļoti pagodināja.

Vai mūziku jums nekad nav bijis sapnis mācīties vairāk un tālāk? Zinu, ka esat ļoti muzikāla.

Tai Arodbiedrību centrālās padomes klubā, kur es spēlēju Mašeņku, pēc tam nospēlēju arī Stasiju operetē „Silva” un Jarinku „Kāzās Maļinovkā”, ko nāca skatīties pat Elfrīda Pakule ar Aleksandru Daškovu, bet viņi, kaut gan slavēja tēlojumu, uzsvēra, ka balss ir par klusu. Un tas man lika saprast, ka dziedātājas karjeras nebūs. Es savulaik mācījos pie Ņinas Gruznas.

Laiks ir cits

Ņemot vērā, ka mūsu dzimšanas diena iekrīt tautas sēru dienā, es gribu jautāt – vai jūs atceraties 1949. gada 25. martu Rīgā? Jūsu 25 gadu jubileju?

Man vajadzēja būt sarakstos, jo manas tantes Mīce un Berta, kas dzīvoja Blaumaņa ielā, bija, viņas sētnieks bija brīdinājis, un viņas atnāca pie manis ciemos uz Špīlberģītes dzīvokli Teikā. Man bija viena vīna pudele, kafija un trīs tasītes uz galda. Mēs svinējām, un tantes teica, ka viņas uz mājām nakšņot neies. Es apsolīju izguldīt. Pulksten 2 naktī sit ar šauteni pie durvīm, es vienu tanti iestūmu dīvāna kastē un otru gultas sienmalī zem segas. Ienāk iekšā divi gabali: „Cik te ir cilvēku? Mēs jūs ņemam līdzi!” Es ar drebošām rokām sameklēju skapja atvilktnē apliecību, ka esmu beigusi Marksisma-ļeņinisma vakara universitāti. Viņš tā pagrūž manu roku nost, pieiet pie galda, iedzer vīnu un saka: te ir bijuši trīs cilvēki, kur tie ir? Es atbildu: bija un aizgāja, nosvinēja manu dzimšanas dienu un aizgāja. Bet es biju ļoti mierīga, biju pat gatava braukt līdzi. Viņi pārprasa: tad jūs esat viena, sagatavojieties, mēs nāksim jums pakaļ. Un aizgāja pie kaimiņiem. Tantes izlīda laukā, un mēs domājām, ko darīt, jo uz Biķernieku mežu mukt kā daudzi – to mēs pa logu redzējām – neuzdrīkstējāmies. Mēs gaidām, pulkstenis ir 3, 4, jau 6, bet neviens tā arī neatnāca man pakaļ. Es biju tik naiva, ka man īsti bail nebija, man likās, ka tas būtu ceļojums. Kroders arī esot šitā domājis.

Jā, bet viņam bija 15 gadu....

Un tomēr tā ar mani bija – ar mākslu pilna galva, un reālā dzīve likās nereāla.

Zini, nekas nav šausmīgāks par kapitālismu un mantas raušanu. Mantas vergs, naudas vergs. Tā ir visas mūsu ēras nāve. Nupat kādā sarunā mēs prātojām, kāpēc tādās zemēs kā Vjetnama ir labāki cilvēki, un es atbildēju: tāpēc, ka tur nav bagātības. Tur rīsus maisa ar kājām, tur ir pieticība. Te apskauž, rauš, dzenas pēc aizvien jaunākas mašīnas. Nauda atņem garīgumu, un tā mums tiešām vairs nav. Materiālisms valda arī politikā, skat, tagad no jauna ierodas Šlesers, un Sudraba spožām acīm sola nest mums ētiku.

Kaut kādā ziņā padomju laikā bija vieglāk, jo mums par katru vārdu bija jāpadomā un jāatskaitās. Sev, Dieva un sabiedrības priekšā. Mēs visu laiku turējām sevi korsetē, bet visu laiku gribējām pierādīt, ka bijām, esam un būsim NACIONĀLAIS teātris. Tas bija iekšā – neatlaidīsimies, būsim, mēs esam, mēs panāksim, mēs visu varam, tikai garīgo spēku vajag. Šitas mums bija iekšā. Mēs varbūt nebijām atklāti, bet bijām stipri. Mēs kaut ko turējām sevī. Un tas bija tas pozitīvais – mums daudz ko vajadzēja caursist ar čūskas viltību un izdarīt to interesanti. Un mēs to varējām un caur to arī augām. Un galvenais noturējām latvisko. Tagad mēs esam demokrātijā un esam kļuvuši nesavākti un vaļīgi – muldam, ko gribam, raudam, kā gribam. Tādi ļerkani. Tā demokrātija, man liekas, ir pārprasta. Divus trīs gadus es te tagad esmu ieslēgta mājās viena un daudz ko varu novērtēt citām acīm.

Materiāla oriģināls Nacionālā teātra mājas lapā