Pastāsti par vietu
lv

Nacionālais teātris

Tu arī vari pievienot bildi!
Datums no :
14.09.1902
Adrese:
Nacionālais teātris, Kronvalda bulvāris, Centrs, Rīga, Vidzeme, LV-1010, Latvija
Politiskā teritorija:
null
Koordinātas:
56.953743073911,24.104767650625

Teātra ēka celta 1902. gadā kā Rīgas 2. pilsētas teātris par Rīgas pilsētas valdes līdzekļiem.

Latvijas Nacionālais teātris ir teātris (organizācija) Rīgā, Latvijā, un ir viens no vadošajiem teātriem valstī. Ar šādu nosaukumu tas darbojas kopš 1919. gada 30. novembra. Latvijas Nacionālā teātra uzturēšanā piedalās Latvijas valsts, Latvijas Kultūras fonds un Rīgas pilsēta.

Teātra ēka uzcelta eklektisma stilā un ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis.

Vēsture

Teātra ēkas būve

1897. gadā Rīgas pilsētas valde nolēma, ka pilsētai nepieciešams otrs pilsētas teātris (pirmais bija t.s. Vācu teātris), sarīkojot atklātu skiču konkursu, kurā 1. vietas ieguvējs būs arī projekta realizētājs un būvdarbu vadītājs. Konkursā piedalījās seši projekti, kurus galvenokārt bija iesūtījuši Krievijas Impērijas arhitekti. Uzvaru guva projekts ar devīzi “Dum spiro, spero” (“Kamēr elpoju, es ceru!” Ovīdijs), ko bija iesniedzis Augusts Reinbergs (Rīgas Arhitektu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs un vēlāk - pilsētas domes loceklis).

Ieceri atbalstīja Vidzemes gubernators V. Surovcevs un pilsētas dome, kas ziedoja 10 000 rubļu dekorāciju un skatuves mēbeļu iegādei. Teātra celšanai ierādīja vietu Puškina bulvārī otrpus pilsētas aizsarggrāvim. Galveno būvdarbu konkursā uzvarēja tolaik pazīstamais uzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Mākslinieciskās dekorēšanas darbus vadīja Berlīnes arhitekts V. Henšels, konstruktīvo daļu uzraudzīja T. Tīfs. Namdara darbus vadīja Mazās ģildes amata vecākais K. Šteinerts, fasādes tēlniecisko un ornamentālo darbu izpildi pasūtīja A. Folca darbnīcai. Stiklinieka darbus veica amatmeistara A. Švolkovska darbnīca, galdniecības — M. Pagasta uzņēmums. Mākslinieciskos kalumus pasūtīja K.J. Bergmaņa darbnīcai (kas savulaik darināja durvju elementus Doma baznīcai).

1899. gada jūnijā sākās ēkas būvdarbi. Nepateicīgs bija gruntsgabala novietojums ar Nikolaja ielas kraso slīpumu uz leju, tikai 30 metru attālumā no Nikolaja tilta pāri pilsētas kanālam (kas bija 61 cm augstāka par trotuāru teātra priekšpusē). Grunts izpēte liecināja, ka ēkas galvenā daļa atrodas virs vecās nocietinājuma bedres, uz smiltīm. Pāri visam kā pildījums uzbērta zeme, zāģskaidas u.c. materiāli. Zem projektējamās skatuves daļas atradās bijušā Citadeles bastiona smaile. Rokot būvbedri, atrada bruģētu ceļu un pārpalikumus no telegrāfa vadiem, kas 1852. gadā savienoja biržu ar Bolderāju. Lai neitralizētu plūstošās smiltis, ēkas pamatos tiek guldīti 1493 pāļi.

Lai izvairītos no iespējamā gruntsūdeņu mitruma, ar tolaik populāro portlandcementu noklāja pagraba sienas. Sienas mūrēja no ķieģeļiem kaļķu javā, pagraba griesti bija velvēti. Jumta konstrukcija sastāvēja no sešām dzelzs stiegrām, pie kurām bija piekārti pēc angļu sistēmas veidoti koka griesti. Griestos bija trīs lieli atvērumi garuma asī un 12 mazāki — svaiga gaisa padevei. Tos nosedza ar U veida dzelzs turētājos iespiestām koka līstītēm. Apmetumu uzlika uz divkārša niedru slāņa, kam sekoja korķa pildījums, ko pārklāja ar 2,5 cm bieziem dēļiem. 

Jumtu nosedza ar cinkotu dzelzs skārdu, kuru nokrāsoja zaļā krāsā, kas ziemā efektīgi kontrastēja ar apkārtni, bet vasarā pieskaņojās apkārtnes koku lapotnei. Būvniecības laikā arhitektu kritizēja par celtnes zemajiem apjomiem un neviendabīgām jumta formām, nespējot iztēloties, cik gleznieciski vides ainavā iederēsies ēkas barokālie apjomi, plastiskais mansarda jumta liekums un būvmasu kārtojums.

Ēka bija elektrificēta: 4 kroņlukturi foajē, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismota skatuves daļa — 2879 baltas, 180 sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Teātra ēka bija uzcelta arī tehniski augstā līmenī, jo tolaik asprātīgi izveidotā vēdināšanas un gaisa kondicionēšanas sistēma darbojās vēl XX gs. otrajā pusē. Dzelzs priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā “R.H.Mantels” un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai XXI gs. sākumā. Visas ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas bija 344 964 rubļi un 21 kapeika. Skatuves iekārtas tika pasūtītas Minhenē.

Rīgas pilsētas Otrais teātris (1902-1918)

Rīgas pilsētas Otrais teātris jeb Rīgas Krievu teātris tika atvērts 1902. gada 14. septembrī, bet darbu uzsāka 15. septembrī ar A.Ostrovska lugas "Sniegbaltīte" pirmizrādi. Teātra ēkā norita gan teātra, gan operas izrādes.

Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties, lielākā daļa Rīgas krievu iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada vasarā Latviešu skatuves biedrība, kas notikumu laikā apvienoja 34 latviešu teātru organizācijas, ierosināja Rīgas domei teātra namu atdot latviešu aktieru rīcībā. Iniciatīva sastapa asus Rīgas domes krievu deputātu iebildumus. "Palkavnieks Englers aizrādīja, ka 2. teātrs celts tieši priekš krievu teātra mākslas un tāpēc izdzīt no tā krievu mākslu esot nepielaižams, kur latviešiem jau esot divi teātri Puškina bulvārī un Romanova ielā. Arī Bogačovs noteikti izsakās pret krievu teātra nodošanu latviešiem, jo ar to iznīcinot krievu kultūras darbu; latviešiem neesot šis teātrs vajadzīgs, jo viņiem esot telpas mītiņiem, kas pietiekošas arī viņu teātra izrādēm,” no izšķirošās domes sēdes ziņoja “Baltijas Vēstnesis”.

Ķīvēšanās bija arī latviešu deputātu starpā. Rīgas Latviešu biedrībai (RLB) tuvais Aurēlijs Zēbergs uzstāja, ka tukšais teātris atdodams nevis “pilnīgi svešajai” Strādnieku teātra padomei, bet gan tradīcijām bagātajam RLB teātrim. Tomēr Gustava Zemgala vadītā Rīgas pilsētas dome ar 24 balsīm par un 14 pret pieņēma lēmumu nodot 2. pilsētas (krievu) teātra ēku Rīgas Strādnieku teātra padomei.

Kad Vācijas karaspēks 1917. gada rudenī ieņēma Rīgu, teātri noīrēja Rīgas Latviešu biedrības teātra komisija.
1918. gadā daļa aktieru atgriezās no bēgļu gaitām un 15. oktobrī ar Rīgas pilsētas priekšnieka Paula Hopfa gādību notika Latvju operas izrāde Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis" (orķestri diriģēja Teodors Reiters).

1918. gada 18. novembrī teātra ēkā tika proklamēta Latvijas Republika.

Strādnieku teātris (1919)

LSPR Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar 1919. gada 8. februāra dekrētu par teātru nacionalizāciju šo ēku piešķīra latviešu Strādnieku teātrim (Strādnieku teātra statūti pieņemti, t.i. tas dibināts 1917. gada 17. jūlijā), tā vadību uzticot Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājam rakstniekam Andrejam Upītim un nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta. 1919.gada 23. februārī ar Leona Paegles lugu "Augšāmcelšanās" (Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā) tas uzsāka savu darbību.

Teātra trupu veidoja no padomju Krievijas atbraukušie pieredzējušie bijušā Jaunā Rīgas teātra mākslinieki - Alfreds Amtmanis-Briedītis, Berta Rūmniece, Aleksis Mierlauks u.c., - kā arī virkne aktieru, kas 1918. gada jūlijā Valkā, dzejnieka Jāņa Akuratera rosināti, nodibināja Pagaidu Nacionālo teātri. 1919.gada 22. maijā LSPR valdībai un armijai nācās evakuēties no Rīgas, bet 15. augustā Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja abus pilsētas teātrus - Strādnieku teātris savu darbu pārtrauca.

Latvijas Nacionālais teātris (1919-1940)

1919. gada 23. septembrī tika izdots Latvijas izglītības ministrijas rakstniecības un teātra nodaļas vadītāja Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālā teātra kā valsts teātra dibināšanu. Izglītības ministrijā tika izveidota īpaša komisija, kuras uzdevums bija reorganizēt Strādnieku teātri un tiek mainīts arī teātra nosaukums uz "Latvijas Nacionālais teātris". Notikumus aizkavēja Bermontiāde, taču 1919. gada 30. novembrī ar R.Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi (no Krievijas atbraukušā Alekša Mierlauka režijā) tiek atklāts Latvijas Nacionālais teātris. 1921. gada rudenī par Nacionālā teātra direktoru uz četriem gadiem kļuva Rainis. Teātrī strādā tādi ievērojami režisori kā, piemēram, Biruta Skujeniece, Ernests Feldmanis, Aleksis Mierlauks, Alfreds Amtmanis-Briedītis u.c.

Divdesmito gadu sākumā visvairāk spēlētās izrādes, tātad skatītāju vispieprasītākās, bija brāļu Kaudzīšu romāna dramatizējums "Mērnieku laiki Slātavā", ko 1922. gadā izrādīja vairāk nekā 30 reižu; Raiņa "Spēlēju, dancoju" un "Jāzeps un viņa brāļi" 1922. gadā — attiecīgi 25 un 17 reizes. 1923. gadā A. Brigaderes "Maija un Paija" tika izrādīta 26 reizes, bet Aspazijas "Aspazija" — 21 reizi. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdzās vietējiem izrādes iestudēja Fjodors Komisarževskis, Aleksandrs Zelverovičs un Mihails Čehovs, kuri aktualizēja arī aktieru spēles tehnikas jautājumus. Tāpat kā Krievijā un Vācijā profesionālo izglītību un pieredzi ieguvušie latviešu režisori un aktieri: Ernests Feldmanis, Jānis Zariņš, Marija Leiko, Lilija Štengele un Teodors Lācis. Šī režisoru plejāde iedibināja nu jau tradicionālo Nacionālā teātra stilu - nacionālpatriotiskie ideāli lielos inscenējumos ar psiholoģisko reālismu spēles stilā, individualizētiem masu skatiem, augstu dialogu kultūru, aktieriem - personībām un gleznotām dekorācijām dibenplānā.

Līdzās Jānim Kugam izrāžu scenogrāfiju veidoja 1919. gadā izveidotās Rīgas Ekspresionistu grupas mākslinieki: Voldemārs Tone, Oto Skulme un Niklāvs Strunke, Eduards Brencēns, bet no 1920. gada līdz pat 1938. gadam par Nacionālā teātra mākslinieku kļuva kādreizējais Jāņa Kugas palīgs Jaunajā Rīgas teātrī, profesionālais dekorators Artūrs Cimmermanis.

Drāmas teātris (1940-1988)

Pēc Latvijas padomju okupācijas 1940. gada 7. augustā teātris tika pārdēvēts par LPSR Valsts Drāmas teātri, bet par tā direktoru tika iecelts aktieris Žanis Katlaps (sākumā Emīls Mačs, taču tas atteicās no amata).

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā teātra trupu atlaida no darba un ēkā notika Zaldātu teātra izrādes. Ostlandes varas iestādes 1942. gadā tomēr atļāva trupai atsākt darbību esot okupācijas pārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu pārvaldes pakļautībā un pārraudzībā - gan aizliedza lietot teātra nosaukumu "Nacionālais teātris" un to pārdēvēja par "Rīgas Dramatisko teātri", kurā spēlēja L.Bērziņa, J.Osis, E.Zīle, A.Mitrēvics, K.Veics, Ž.Katlaps u.c. aktieri.

Drāmas teātra izrādes atsākās jau nedēļu pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 20. oktobrī.

1946. gadā no fasādes izkala Rīgas pilsētas ģerboni un vietā izveidoja LPSR ģerboni. Teātris atradās LPSR Mākslas lietu pārvaldes pārziņā un darbojās kā patstāvīga juridiska persona uz saimnieciskā aprēķina un teātra statūtu pamata. Par galveno režisoru tika iecelts Alfreds Amtmanis-Briedītis (1944-1966). Balkonu daļā kā “lieku greznību” iznīcināja 12 dekoratīvās vāzes un virs ieejām likvidēja barokālos ornamentus. 1949. gadā 5. septembrī ar LPSR MP lēmumu Nr. 974 teātrim tika piešķirts "LPSR Valsts akadēmiskā drāmas teātra" nosaukums un ar 1953. gadu teātris bija pakļauts LPSR Kultūras ministrijai. 1950. gados uzbūvēja skatuvi ar grozāmu ripu.

1971. gadā teātrim piešķīra A.Upīša vārdu. 1970. gados pēc O. Dombrovska projekta ēkas pagrabstāvā iekārtoja mazo skatītāju zāli un kafejnīcu. Teātra galvenais režisors šajā laikā bija Alfreds Jaunušans (1966-1987). Lai celtu aktiermeistarības kvalitāti, darbojās ne tikai Mākslinieciskā padome, bet izrādes tika analizētas arī aktieru ceha ražošanas sapulcēs, kur obligāti bija jāpiedalās visai trupai un kur tika sadalītas apspriežamās tēmas - kurš par kura darbu runās un analizēs. Izrāžu kvalitāti ietekmēja arī apspriedes partijas (?) pirmorganizācijā, kas gadu no gada tapa par arvien svarīgāku teātra sastāvdaļu, kurai bija padomdevēja tiesības, kas dažkārt pārvērtās lēmējtiesībās. Vara no dramaturgiem prasīja izrādes, kurās tiktu cildināta padomju vara, bet skatītāji labprātāk apmeklēja latviešu klasiķu (Raiņa un R. Blaumaņa), kā arī cittautu ievērojamāko dramaturgu (V. Šekspīra, H. Ibsena, A. Čehova u. c.) lugu izrādes - NT izdevās panākt līdzsvaru starp abām šīm prasībām un zāle vienmēr bija pārpildīta, jo cilvēki meklēja patiesību, ko režisori un aktieri daudzkārt mēģināja "caur puķēm" pateikt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Kā uz svētkiem Drāmas teātrī vienmēr pulcējās simtiem ļaužu, lai noskatītos Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", kas izvērtās par ikgadēju tradīciju vasaras sākumā līdz pat mūsu dienām.

Tika iestudēti arī citu valstu dramaturgu darbi. Piemēram, pirmo reizi PSRS slavenās Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs" (Streetcar Named Desire) iestudējums notika Latvijas PSR Drāmas teātrī (rež. Alfrēds Jaunušans) ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā. Kā raksta teātra literāte Lilija Dzene: "A.Jaunušana un A.Liedskalniņas traģiskais lūgums pēc savstarpējas sapratnes un līdzcietības iekļāvās tā posma latviešu teātra labāko izrāžu kontekstā."

No 1967. līdz 1981. gadam režisors Alfrēds Jaunušans iestudēja H.Gulbja „Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968), Raiņa „Pūt, vējiņi” (1968), T.Viljamsa „Ilgu tramvajs” (1969), F.Molnāra „Lilioms” (1971), A.de Misē „Lorencačo” (1973), Dž. Fārkera „Kavalieru viltība” (1975), R.Blaumaņa „No saldenās pudeles” (1981). Režisors Mihails Kublinskis iestudēja J.Smūla „Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (1967), M.Friša „Santa Krusa”(1971), l.Ģurko „Elektra, mana mīla” (1977), Dž. Goldmena „Lauva ziemā” (1980). Valdis Lūriņš iestudēja A.Upīša „Spartaks” (1977), Ē.Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” (1979) 1970. gadi teātrī saistās tādiem slavienu aktieru vārdiem kā Anta Klints, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Velta Līne, Lidija Freimane, Astrīda Kairiša, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Lāsma Kugrēna u.c. Scenogrāfijā dominēja Gunārs Zemgals. 1980. gados teātrī ienāca jauno aktieru kurss: Dace Bonāte, Ilze Rudolfa, Ināra Slucka, Juris Lisners un Jānis Reinis. Kā lugu autori dominēja trīs - Gunārs Priede, Harijs Gulbis un Pauls Putniņš, uz šiem autoriem, kas savstarpēji konkurēja, līdz pat 90. gadu sākumam turējās nacionālās dramaturģijas līnija.

Latvijas Nacionālais teātris (no 1988)

1988. gada 17. novembrī atjaunoja Latvijas Nacionālā teātra nosaukumu, ko 1991. gada 8. martā apstiprināja ar Ministru Kabineta lēmumu).

Teātra galvenais režisors bija Mihails Kublinskis (1987-1989). Saimnieciski tas ir autonoms valsts uzņēmums "Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību Latvijas Nacionālais teātris", kas darbojas uz teātra statūtu pamata un bauda juridiskas personas tiesības.

Pēdējos gados teātrī izrādes iestudējuši režisori Indra Roga, Regnārs Vaivars, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Kirils Serebreņņikovs, Kārlis Krūmiņš, Ināra Slucka un citi. Lielajā zālē ir 850 skatītāju vietas, bet aktieru zālē - 100 vietas.

Galvenie režisori un mākslinieciskie vadītāji

  • Aleksis Mierlauks (1919—1921)
  • Alfreds Amtmanis-Briedītis (1944—1966)
  • Alfrēds Jaunušans (1966—1987)
  • Mihails Kublinskis (1987—1989)
  • Oļģerts Kroders (1989—1995)
  • Edmunds Freibergs (1995—2011)
  • Elmārs Seņkovs (2022—2023)

Teātra trupa (2023)

Trupā ir 40 aktieri un 2 štata režisori:

Štata aktieri

  • Ainārs Ančevskis
  • Ieva Aniņa
  • Kaspars Aniņš
  • Uldis Anže
  • Romāns Bargais
  • Marija Bērziņa
  • Dace Bonāte
  • Madara Botmane
  • Mārtiņš Brūveris
  • Agnese Budovska
  • Matīss Budovskis
  • Indra Burkovska
  • Raimonds Celms
  • Egons Dombrovskis
  • Maija Doveika
  • Daiga Gaismiņa-Šiliņa
  • Gundars Grasbergs
  • Juris Hiršs
  • Ģirts Jakovļevs
  • Daiga Kažociņa
  • Anna Klēvere
  • Ivars Kļavinskis
  • Evija Krūze
  • Lāsma Kugrēna
  • Normunds Laizāns
  • Juris Lisners
  • Dita Lūriņa
  • Jana Ļisova
  • Mārcis Maņjakovs
  • Egils Melbārdis
  • Sanita Paula
  • Madara Reijere
  • Kārlis Reijers
  • Liene Sebre
  • Laura Siliņa
  • Uldis Siliņš
  • Elizabete Skrastiņa
  • Igors Šelegovskis
  • Voldemārs Šoriņš
  • Līga Zeļģe

Ārštata aktieri

  • Lolita Cauka
  • Kaspars Dumburs
  • Uldis Dumpis
  • Rasma Garne
  • Baiba Indriksone
  • Zane Jančevska
  • Kristians Kareļins
  • Arturs Krūzkops
  • Ance Kukule-Sniķere
  • Līga Liepiņa
  • Zigurds Neimanis
  • Uldis Norenbergs
  • Ivars Puga
  • Jēkabs Reinis
  • Jānis Skanis
  • Ināra Slucka
  • Inta Tirole
  • Māra Zemdega
  • Ausma Ziemele

Štata režisori

  • Valters Sīlis
  • Ināra Slucka

Ārštata režisori

  • Edmunds Freibergs
  • Vladislavs Nastavševs
  • Indra Roga
  • Elmārs Seņkovs
  • Reinis Suhanovs
  • Toms Treinis
  • Inga Tropa
  • Regnārs Vaivars
  • Jānis Vimba
  • Jānis Znotiņš

Avoti: wikipedia.org, wikimapia.org, timenote.info

Piesaistītās personas

Vārds Dzimis Miris Langs
Nav norādīts, Nav norādītsEmma EzeriņaEmma Ezeriņa17.08.189813.06.1967lv
Nav norādītsVelga VīlipaVelga Vīlipa04.02.194002.04.2018lv, ru
Nav norādītsHerberts LīkumsHerberts Līkums29.03.190207.10.1980lt, lv, ru
Nav norādītsAlfrēds JaunušansAlfrēds Jaunušans24.03.191924.06.2008lt, lv, ru
Nav norādītsEleonora Dūda BurovaEleonora Dūda Burova22.02.192714.11.2007lv
Nav norādītsĒriks BrītiņšĒriks Brītiņš08.03.192317.02.2010lv
Nav norādītsOlga LejaskalneOlga Lejaskalne12.11.190401.07.1980lv, ru
Nav norādītsOļģerts ŠalkonisOļģerts Šalkonis20.05.193112.12.2018lv
Nav norādītsArno UpenieksArno Upenieks20.03.193328.11.2018lv
Nav norādīts, Nav norādītsKārlis TrencisKārlis Trencis01.07.192905.03.2003lv
Nav norādītsLidija FreimaneLidija Freimane06.03.192018.01.1992lt, lv, ru
Nav norādītsEgons BeserisEgons Beseris17.07.193201.02.1984lv, ru
Nav norādītsMihails KublinskisMihails Kublinskis12.04.193928.03.2020lv, ru
Nav norādītsHaralds TopsisHaralds Topsis24.09.191409.12.1989lv, ru
Nav norādītsLudvigs BārsLudvigs Bārs21.05.191102.02.1973lv
Nav norādītsKārlis StrādersKārlis Strāders00.00.191524.08.1978lv
Nav norādītsImants  AdermanisImants Adermanis10.08.193026.06.1996lv, ru
Nav norādītsKārlis TeihmanisKārlis Teihmanis17.09.192726.02.1991lv
Nav norādītsHarijs OzolsHarijs Ozols10.11.196325.05.2015lv
Nav norādītsEdgars GirgensonsEdgars Girgensons06.07.194324.03.1977lv, ru

Pievienot personu