Elita Krastiņa

Izcila latviešu teātra un kino aktrise.

aktiera Edgara Liepiņa bijusī sieva. Meita - Nora.

Filmas:

Lomās

• Maija un Paija (1990)
• Viņš, viņa un bērni (1986)
• Satikšanās (1979)
• Un rasas lāses rītausmā (1977)
• Dunduriņš (1974)
• Pūt, vējiņi! (1973)

Epizodiskās lomās

• Sižeta pagrieziens (1988)
• Salavecīša personiskā dzīve (1982)
• Mans draugs - nenopietns cilvēks (1975)

***

Aktrise Elita Krastiņa vairs nevēlas savā dzīvē neko mainīt. Vai tā patiešām ir?

Plašais lietotu apģērbu veikals Pierīgā maz līdzinās citiem šāda veida iestādījumiem. Te nevējo panēsātam apģērbam raksturīgais smārds, drēbes glīti sakārtotas plauktos un uz pakaramiem. Brīdī, kad ieeju veikalā, Elita, pagriezusies pret mani ar muguru, kādai kundzei palīdz izvēlēties putekļu mēteli, dara to prasmīgi un laipni.

Es nešaubīgi uzminu - tā ir viņa, jo kuram gan citam te vēl varētu būt tik skaisti rudi mati? Mani ieraugot, Elita nevar noslēpt pārsteigumu. Kad minu brauciena iemeslu - iespējamo interviju, Elita saka krasu nē. Piekrīt pēc aptuveni stundu garas sarunas, sakot - ja es būtu zvanījusi pa telefonu, viņa noliktu klausuli.

Elita negrib tirgoties ar savām ciešanām un aizvainojuma rūgtumu.

Viņa saka: «Mans laiks ir pagājis. Visu, ko es varēju izdarīt uz skatuves, izdarīju. Šajā jomā esmu mirusi.»

POZITĪVI TRAKS CILVĒKS

Elitas liktenis ir mīlestības un nodevības, sāpju un zaudējumu, talanta un aizmirstības iezīmēts.

Man viņa atmiņā ierakstīta kā spoža Dailes teātra 5.studijas izauklēta aktrise, daudziem Edgara Liepiņa talanta cienītājiem - kā aktiera dzīvesbiedre astoņu gadu garumā un abu meitas Noras māte, tuviniekiem un kolēģiem teātrī - arī kā Dailes teātra 7.studijas absolventa Jura Štokmaņa-Blaua sieva. Viņu laulībā dzimuši divi dēli - Krišjānis un Valdemārs.

Kārlis Auškāps, bijušais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, saka: «Elita teātrī ienāca 1972.gadā. Viņai ir rets talants. Es viņu salīdzinātu ar Antru Liedskalniņu. Spontāna, neprognozējama, neaprēķināma, viņa pat mēģinājumos nekad neatkārtojās.»

Viņu mīlēja pedagogi, un Elita teātrī strādāja, sevi nežēlojot. Aktrise Katrīne Pasternaka apgalvo, ka Elita ir traks cilvēks pozitīvā nozīmē. Ļoti emocionāla un reti apdāvināta aktrise, viegla kā kolēģe.

Taču 1995./1996.gada sezona Dailes teātrī Elitai bija pēdējā. Ar viņu tāpat kā ar vairākām citām aktrisēm - Māru Zvaigzni, Anitu Grūbi, Guntu Grīvu - teātris vairs neslēdza līgumu.

Tā sākās jaunie laiki teātrī un arī Elitas dzīvē. Kopš aiziešanas no teātra par Elitas gaitām neviens neko vairs īsti nezina. Faktiski par Elitu vispār neviens daudz nevar pastāstīt, teātrī viņa ne ar vienu īpaši nedraudzējās, svinībās nepiedalījās, sirdi nevienam neatklāja un uz pleca neraudāja, no teātra aizgāja bez skandāliem, klusi un nemanāmi. Varbūt tāpēc, ka bija cerību pilna sākt jaunu dzīvi.

SĀPES PĀRI VISAM

Mūsu saruna notika Elitas darba devējas Tamāras skaistajā privātmājā. Vēlāk Elita teiks - varējām jau iet pie manis, taču istabu, ko Elita īrē vietējā pansionāta mājā, tā arī neredzēju. Tikai uz mirkli viņa pavēra priekškaru arī uz savas dzīves skatuvi. Mūsu tikšanās neizvērtās ne par interviju, ne par sarunu. Tas bija Elitas monologs.

Līdz pat sarunas beigām Elita turēja rokās cigareti, kuru tā arī neaizsmēķēja un to pat nepamanīja. Viņa tik ilgi nebija ne ar vienu runājusi par savu dzīvi, par mīlestību, par bērniem... Vēlāk viņa sāks baidīties ar savu pēkšņo atklātību kādam nodarīt pāri, it īpaši dēliem, baidās, jo «es te dzīvoju mierā un aizsargātībā, mani te reti kāds pazīst un īpaši neuzbāžas, un pēkšņi viss var sabrukt...»

Tikai pavisam īsu brīdi, kad atklāju savu ieceri - aizvest Elitu uz Rīgu pie stilista un kostīmu mākslinieka un tad viņu nofotografēt kā agrāk teātra bildēm -, viņas acīs pazib šaubas un ieinteresētība. Tas bija īss mirkļa liecinājums faktam, ka aktrise viņā nav mirusi. Elita pat it kā sāka domāt, kā tikt uz Rīgu un kā visu varētu praktiski atrisināt, bet tad pavilka visam svītru: «Kam tas vajadzīgs? Es negribu tur atgriezties...»

TU AR TO VECI...

Edgars Liepiņš (1928-1995) bija tautas mīlēts aktieris, āksts un traģiķis, toreizējai varai kā dadzis acīs, apbrīnojamas enerģijas mākslinieks, sava laika bards, neaizmirstamais Tils Pūcesspieģelis Jaunatnes teātrī, klibais Jurka filmā Puika.

Elitas jaunībā Edžus bija plaši pazīstams kā satīrisks tēls Hugo de Diego un kā šī tēla iemiesotājs jau 60. un 70.gados bija apveltīts ar tautas mīlestību.

Tautas kinoaktieru studijas audzēkne Elita par viņu faktiski neko nezināja. Abi 1972.gadā satikās filmā Pūt, vējiņi, kurā Elitai bija Andas loma. Edgars Elitu pirmo reizi ieraudzījis kinoekspedīcijā Vijciemā.

Viņa pēc pusdienām autobusā esot iesnaudusies. Karsta saule, mugurā biezs kostīms, mute vaļā (Elita satver seju rokās - kāds kauns! Es jau tā esmu nesmuka, ar lielu degunu, un vēl mute vaļā...).

Edgars modinājis - vai jūs, meitenīt, nevēlaties padzert?...

Pūt, vējiņi Elitai tagad saistās ar bailēm no stingrā režisora Gunāra Pieša un ar viņas pirmo vīrieti Edgaru Liepiņu. Elita un Edgars zināja, ka cilvēki pārspriež abu attiecības. Par Edgaru apkārtējiem viss bija skaidrs, bet Elita tolaik visiem bija kā balta lapa. Runāja, ka Elita Edgaram ir sestā sieva un tamlīdzīgi. Kāda meitene teikusi - tu ar to veci! (Edgaram tolaik bija 45 gadi)...

«Kāds vecis? Viņš bija jauneklīgs, simpātisks, dzīvespriecīgs! Es biju milzīga maksimāliste. Kad apprecējāmies, ja man kas nepatika, teicu pa tiešo. Piemēram, analizēju viņa lomas, piļīju Edgaru par to Hugo Diegu, teicu, ka viņa sūtība ir traģikomēdija, nevis kaut kāds Diegs. Man galva bija pilna ar zinībām, gribēju tikai to labāko. Kad to visu atceros, mati ceļas stāvus!»

1975.gadā piedzima Nora, meita auga laukos pie mātes, bet Elita un Edgars braukāja pa republiku ar koncertiem.

Elitai daudz laika paņēma darbs teātrī, kur lomas nāca cita pēc citas. Ģimene tajā grūtajā darbā neietilpa.

Šodien Elita nevar skaidri pateikt, kāpēc izšķīrās ar Edgaru, man ir tikai viņas viedoklis par abu attiecībām: «Es nevarēju dabūt kopā i cilvēku, i attieksmi. Uz šķiršanos gāju mokoši ilgi. Man gribējās siltumu un uzmanību, es alku pēc ģimenes, taču tāda man nebija ne ar pirmo, ne ar otro vīru. Edgars pēc pārliecības bija vecpuiša tips. Radīšanas mokas allaž prasa vientulību.»

Vēlāk Nora man teica: «Tētim ar mammu bija labas attiecības. Māte vienmēr apgalvoja - Liepiņš bija viņas dzīves vienīgais vīrietis, bet tētis pats bija ugunīgs un teica, ka divi uguņi nevar kopā sadzīvot.»

Tomēr Edgars bija Elitas cilvēks un tāds paliks vienmēr.

Viņa ir atklāta: «Oficiāli izšķīrāmies, kad jau biju kopā ar Juri, bet ar Edžu labi sapratos līdz pat viņa nāvei, viņš nāca pie mums, apspriedām viņa mīlas dēkas un manas nebūšanas. Man patika, ka abi mani vīri sēž pie viena galda.»

Kad Edgars nomira, citas viņa sievas bija kapsētā, Elita uz bērēm negāja, negribēja, ka cilvēki skatītos un apspriestu, kā kura no viņām izskatījusies.

Aksels Munte teicis, ka cilvēks daudz var panest, kamēr var panest pats sevi. Teātrī retais nojauta par viņas lēkmēm. Mugura Elitai bija vārgā vieta jau no bērnības, viņa domā, iespējams, ka tas no zālēm, kas bērnībā bija jālieto pret tuberkulozi. Jaunībā sāpes vēl uznāca reti, varēja izturēt. Taču ar laiku tās lika sevi manīt arvien biežāk, un Edgara 50 gadu jubilejas dienā kādā brīdī viņa (25 gadu vecumā!) palika kā zemē iemieta!

Pēc pirmās operācijas it kā palika labāk, taču tik un tā viņa vairs nebija pati sev kungs un pavēlnieks. Iespējams, ka toreiz viņa sāka tās remdināt ar alkoholu, bet sākumā to neviens nemanīja.

JURIS - LAI IESPĪTĒTU?

Elita apprecējās ar Dailes teātra 7.studiju beigušo Juri Štokmani-Blauu, kurš teātrī nostrādāja ļoti īsu laiku. Viņa saka: «Tā nebija mīlestība. Man likās - Juris ir naivs, nelaimīgs, nabadzīgs. Es radīšu viņam labus apstākļus, viņš ies dzīvē uz priekšu...»

Par Juri Elita runā pretrunīgi un ļoti negribīgi - sliktu negrib teikt, laba bijis maz. Oficiāli viņi joprojām nav šķīrušies, pie Jura aug abi dēli Krišjānis un Voldemārs. Kad Elita un Juris apprecējās, ar viņiem kopā dzīvoja arī Nora. Viņa atceras - Juris bijis labs patēvs, lutinājis viņu un dikti mīlējis mammu.

Kāpēc Elita apprecējās ar Juri? Nora domā, ka mamma gribēja iespītēt tētim, bet iespītēja pati sev. «Tētis joprojām ar mammu satikās, un man šķiet, ka Juris bija mazliet greizsirdīgs. Tētis mums atstāja dzīvokli, lai man tas būtu, kad palikšu pilngadīga, bet Juris dzīvokli ieķīlāja un tas palika bankai.»

Sākumā Elitai ar Juri bērnu nebija, un viņš pašaizliedzīgi audzināja Noru, kopa un sargāja Elitu. Elita visiem stāstīja, kā Juris upurē savu karjeru, rūpēdamies par viņu, audzinot Noru. Viņa novērtēja to, ka sāpju lēkmju laikā Juris kopa sievu. Taču īstenība bija skaudrāka - Juris atnāca pie visa gatava, viņš neturējās nevienā darbavietā, negribēja strādāt.

1986.gadā sevi pieteica Krišjānis. Elita saprata, ka dzemdējot var tikt paralizēta, bet Juris tik ļoti gribēja bērnus.

1988.gadā piedzima Valdemārs, Elita joprojām gāja uz teātri un, kad neviens neredzēja, aiz sāpēm ļimstot, turējās gar sienām. Sāka šķobīties ģimenes dzīve.

Elitas māsa Inese atceras - Elita dēlus dievināja, bet Nora pie mātes kļuva par tādu kā aukli un kalponi, viņa mazgāja, gludināja, vāķīja bērnus, veda laukā suni. Elita reti esot Noru pieglaudusi vai apmīļojusi. Nora bilst, ka tagad attiecības ar mammu ir lieliskas. Toreiz viss bijis savādāk: «Man likās, ka puikām vairāk piedod, vairāk abus lutina, mani tikai strostēja.»

Meitenē modās greizsirdība un rūgtums, viņa nav varējusi sadzīvot ar mammu - abām esot pārāk vienādi raksturi, tāpēc četrpadsmit gadu vecumā viņa aizgājusi dzīvot pie tēva.

Edgars Liepiņš savā dienasgrāmatā ...Man sāp klusi un vientuļi 1990.gada 19.maijā ieraksta: «Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis un es filmā Pūt, vējiņi. Es toreiz šausmīgi iemīlējos Noras mammā - deviņpadsmitgadīgajā Dailes teātra studijas audzēknē. Āmen un cauri. ...Tagad Nora jau otro mēnesi dzīvo pie manis.»

Elita runā, runā, tad apklust un ilgi skatās pa logu laukā. Atmiņas sāpina un, es ceru, varbūt nes nedaudz atvieglojuma, kādu izjūtam, gauži izraudoties kādam uz pleca.

PĒDĒJĀ CERĪBA

Kad Elita 1996.gadā aizgāja no teātra, viņa ar Juri un abiem dēliem aizbrauca uz Zaubi, kur pirms vairākiem gadiem bija nopirkusi būdeli bez ērtībām, zemi un desmit hektārus meža.

90.gadu sākums bija cerību laiks ne tikai Elitai, bet daudziem cilvēkiem Latvijā. Likās, ka atgūtie lauki un mājas radīs pamatus stiprai dzīvei. Elita saka - viņa ir lauku cilvēks un vienmēr alkusi pēc vienkāršas dzīves ar zemi, dārzu, lopiņiem. Ja kāds toreiz pačukstētu priekšā, kā viss Zaubes laiks beigsies! Nauda par Pareksa bankā ieķīlāto dzīvokli tika ielikta gaterī, taču iecerētais bizness cieta neveiksmi.

Tas bija pirmais trieciens. Pēc tam viss gāja kā no kalna lejā. Taču Elitas Zaubes posmā ir daudz nezināmo un tika i daži liecinieki. Vienu no viņiem - Elitas vīru Juri Štokmani-Blauu - sazvanīju vairākas reizes. Viņš solīja atnākt uz tikšanos, bet neatnāca un kopš tā laika pa telefonu vairs neatbild.

Inese teica: «Tas būtu brīnums, ja viņš ar jums satiktos. Mēs nezinām, kur viņš dzīvo, kā tiek kārtotas Elitas īpašuma lietas, kas ar to noticis. Juris visu laiku izvairās dot atbildes.» Kad Juris sāka darboties ar gateri, viņš aizvien ilgāk un biežāk palika projām no mājas. Elita viena ar diviem puikām iegrima mājas darbos. Jumts tecēja, labierīcību nekādu, ziemā nemitīgi bija jākurina plīts, bet pagalmā tikai nesaskaldīti baļķi... Visas drēbes, trauki un mēbeles palika Rīgā. Elita bija rīcības nespējīga smago muguras sāpju dēļ. Līdz šai dienai viņa nezina, kur palika visas mantas no dzīvokļa. Juris teicis - aizvestas uz kaut kādu angāru.

Ne Elita, ne Nora, ne Inese par Juri pašreizējā dzīves posmā labu vārdu nesaka. Inese: «Ja Elitai arī bija alkohola problēmas, tad pudeles viņai no veikala veda Juris. Elita dzīvoja necilvēciskos apstākļos, un galu galā viņš abus dēlus aizveda dzīvot pie saviem draugiem.»

Elita: «Juris teica, ka mežu necirtīs, bet, kad ar pēdējiem spēkiem ar suni aizvilkos tur, redzēju, ka meža vairs nav.»

PATIESI PATIESĀ DZĪVE

Elita atceras rītu, kad applaucēja kāju ar kafiju un zeķi novilka kopā ar ādu, tad izmisumā bēra uz kājas sniegu, pēc tam aptina to ar polietilēna kulīti un gāja cirst āliņģi, lai tas neaizsalst. Pēc pāris dienām kāja sāka palikt melna, Elita nobijās no gangrēnas. Tad ieradās Juris un aizveda viņu uz Siguldas slimnīcu.

Pēc mēneša 1999.gada 4.janvārī pārveda viņu pie Noras uz Pierīgas ciematu, kur Nora dzīvoja. Nora ar vīru un abiem dēliem tagad gan jau dzīvo Rīgā, bet Elita vēl turpat.

Tiesāt kādu var tikai tas, kurš spēj ieskatīties cilvēkā, un to nespēj neviens. Nora saka - Jura pluss ir tas, ka viņš audzina dēlus un viņiem nekā netrūkst. Juris pats strādā par uzņēmēju, koktirgotāju. Viņa mīnuss? Juris pilnīgi aizmirsis mammu, nepalīdz viņai un, saņemdams no Elitas ģenerālpilnvaru uz Zaubes īpašumu, tagad tikai paretam atved pie viņas dēlus. Elita dzīvo. Arī baumas par to, ka Elitai ir problēmas ar alkoholu, neatbilst patiesībai.

Elita saka: «Ja es gribētu dzert, Siguldas slimnīcā veselu mēnesi varēja to darīt, kad vien bija vēlēšanās. Man tas nebija nepieciešams.» Nu jau vairākus gadus Elita katru dienu, izņemot Ziemassvētkus, Jauno gadu un Lieldienas, strādā veikalā. «Mans lēmums ir negrozāms - es negribu atgriezties. Tas ir trakums, bet man te patīk. Esmu aizbēgusi no visas pasaules.»

Mugura joprojām liek sevi manīt, taču viņa ir brīva. Sapņi par laukiem sabrukuši, tāpat kā viņas māja, kas ieskalota Zaubes upē. Iepriekšējā dzīve ir kā murgs, no kura Elita tagad atgūstas savā publiskajā vientulībā. Es paliku bez atbildēm uz daudziem jautājumiem. Kāpēc Juris pret sievu izturas tik nežēlīgi? Kāpēc Elita pati vai ar draugu un tuvinieku palīdzību necīnās par sevi?

Diktofonā ierakstīti arī šādi Elitas vārdi «Skatuve bija skaista. Tur es mīlēju līdz galam. Izraudājos un izpriecājos, un biju laimīga tikai uz tās. Tur bija mana patiesi patiesā dzīve. Ja tu atklāj savu vājumu un dvēseli, vienmēr atrodas kāds, kas iespļauj dvēselītē. Uz skatuves to nedara. Tikai tur sastopi kādu, kas tevi mīl, saprot un uzklausa. Dzīvē - nekad.» ...

Kad ar Elitu aizbraucām pie stilista un grimētavā ievējoja viegla pūdera un kosmētikas smarža, Elita pārvērtās, sāka starot. Pozējot fotogrāfam, viņa atkal bija aktrise - smaidīga, jautra rudmate ar šķelmīgām acīm.

Tekla Šaitere

intervija - 2003. gada 28. jūnijs