Velga Vīlipa

Velga Vīlipa dzimusi aktrises Elvīras Brambergas (1902) un dzejnieka un rakstnieka Pāvila Vīlipa (1901-1979) ģimenē.

Elvīra Bramberga - skaista, trausla gaišmataina meitene - kopš agras jaunības sapņoja kļūt par aktrisi un apņēmīgi virzījās uz savu mērķi.

1920. gados nokļuva Eduarda Smiļģa vadītajā Dailes teātrī.

Kad teātris 30. gados, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, sāka iestudēt dziesmu spēles (mūziklus), Elvīra Bramberga bija visu galveno lomu tēlotāja. Viņas brīnišķā liriskā balss apbūra klausītājus un popularitates ziņā viņu reti kurš aktieris 20. gadsimtā ir pārspējis. 

Dzejnieks Pāvils Vīlips bija izglītots cilvēks - 10 gadus studējis filozofiju, bijis skolotājs ģimnāzijā Rīgā, rakstīja dzejoļus, lugas, sacerēja, kā pats sacīja, arabe­kas, tulkoja, darīja arī sabiedriskus darbus. 

Velgai Vīlipai - ārkārtīgi skaistai meitenei - liktenis vēl vidusskolas gados piešķīra tolaik gandrīz neticamu balvu - kinorežisors Leonīds Leimanis izvēlējās viņu par galvenās lomas tēlotāju divās savās filmās - "Nauris" (1957) un "Šķēps un roze" (1959). Popularitāte, pielūdzēji, slava - to visu dāsni saņēma jaunā kinoaktrise. Dabiski, ka gribējās turpināt iesākto un palikt šajā slavas virsotnē. 

Vecāki meiteni bija audzinājuši ļoti stingri - uz ballēm vajadzēja šmaukt slepeni,  Vienīgā iespēja izrauties no mājām Velgai bija skola, franču valodas stundas un sporta nodarbības.

Viņa mācījās Rīgas 1.vidusskolā un pēc stundām nodarbojās ar mākslas vingrošanu, akrobātiku, tenisu, paukošanu, daiļslidošanu. 1.vidusskola tolaik bija slavena ar savu dramatisko kolektīvu. Tajā auga vēlākās teātra zvaigznes -

• Ausma Kantāne,
• Imants Skrastiņš,
• Uldis Dumpis,
• Ilze un Uldis Vazdiki,
• Helga Dancberga,
• Ints Burāns,
• Lolita Cauka,
• Ģirts Jakovļevs un daudzi citi.

Toreiz skolā vai visi gribēja kļūt par aktieriem, taču Velga teātrim stāvēja vistuvāk. Daudz brīvā laika meitene pavadīja pie māmiņas Dailes teātrī, kur kopš bērnības bija skatījusies visas izrādes. 

Pēc vidusskolas beigšanas Velga devās uz Maskavu, lai stātos Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā, kur mācījās scenārists Viktors Lorencs, režisors Gunārs Piesis, operators Miks Zvirbulis un citi latvieši. 

Taču Velga institūtā neiekļuva un atgriezās Rīgā. Teātra fakultātē togad aktierus neuzņēma, un Eduards Smiļģis viņu paņēma kā aktrisi volontieri Dailes teātrī. Velga nospēlēja pirmo lomu - Fīki Zīverta lugā "Minhauzena precības", gāja "tautā" izrādē "Gesta Berlings" un vēlāk spēlēja Vitu tolaik jaunatnes vidū populārajā Ventas Vīgantes lugā "Palmas zaļo vienmēr". 

Nākamajā gadā Velga stājās gan Konservatorijas Teātra fakultātē, gan Dailes teātra studijā, un tika uzņemta abās. Pēc Dailes teātra studijas beigšanas viņu teātrī tomēr nepaņēma un 1964. gadā sāka strādāt Jaunatnes teātrī, kur spēlēja lielākas un mazākas lomas.

Teātrī Velgai bija daudz mazu lomiņu "tautā", bet nevienas lielas lomas. Pati Velga uzskatīja, ka teātra galvenais režisors Ādolfs Šapiro nav saskatījis viņā aktrisi.

Kāda Velgas Vīlipas tā laika kolēģe stāstīja: "Velga bija smuka, bet viņai nebija spilgtu individuālu pazīmju, arī smalkie sejas vaibsti derēja kino, bet ne teātrim. Teātra fakultāti beidzot, diplomdarbā viņa spēlēja Brīviņu saimnieci "Zaļajā zemē" un pierādīja, ka spēj būt laba raksturlomu tēlotāja, bet režisori teātrī viņu bīdīja uz smukulītēm un tādējādi nokāva raksturotājas talantu." Jaunatnes teātris nepiepildīja Velgas ilgas pēc skaistām lomām. Tādas slavas virsotnes kā pēc abām filmām, ar darbu teātrī Velga Vīlipa diemžēl vairs nesasniedza.

Viņa apprecējās ar toreizējo Jaunatnes teātra premjeru Edgaru Liepiņu un šajā laulībā ir divi dēli - Tils (dz.1967.g.) un Kristaps (dz.1968.g.). 1971.g. laulības šķiršana.