Eduards Smiļģis

Eduards Smiļģis bija latviešu teātra režisors, Dailes teātra dibinātājs 1920. gadā un pirmais galvenais režisors (1920. — 1965.).

Pēc izglītības bijis inženieris.

Savas radošās darbības laikā E. Smiļģis bija pazīstamākais latviešu režisors, un viņa iestudējumi tika izrādīti ne vien Latvijā, bet arī daudzviet Eiropā, vēlāk pēc okupācijas,- arī PSRS.

1948.g. 5. jūnijā viens no pirmajiem PSRS okupētās Latvijas latviešiem, kuram tika piešķirts PSRS tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. Kopš 1936. gada pavisam kopā šis goda nosaukums piešķirts tikai 1006 māksliniekiem, to skaitā vismaz 27 latviešiem.

***

Dzimis Rīgā, 1886.g. 10. (22.) novembrī

No 1906.g. sācis piedalīties dažādos pašdarbības teātru kolektīvos

No 1911.g. Rīgas Jaunā teātra aktieris

1915-1919.g. Pēterburgas latviešu teātra aktieris

1920-1964.g. Rīgas Dailes (Raiņa) teātra izveides iniciators, aktieris, režisors

1937. gadā kļuvis par Triju zvaigžņu ordeņa komandieri

1947.g. saņemis LPSR skatuves mākslinieka nosaukumu

1948.g. saņēmis PSRS skatuves mākslinieka nosaukumu

Apbalvots ar vairākiem (4, tai skaitā Ļeņina)  PSRS ordeņiem un medaļām.

Miris Rīgā, 1966.g.

^^^

Teatrāļu svētku Spēlmaņu nakts priekškars šajā gadā ir jau aizvērts, lai dotu vietu kārtējam ar darbu piepildītam gadam. Vēl kavējoties starp rožu ziediem vīstošajās atmiņās un emocijās, kas pamazām izplēn skatuves putekļainajā tumsā, jāpiemin šo svētku vaininieks. 23. novembrī  pasaulē nāca par izcilāko 20. gs. latviešu teātra vēstures personību atzītais EDUARDS SMIĻĢIS. Tradicionāli Spēlmaņu nakts tiek rīkota tieši Smiļģa dzimšanas dienā.

E. Smiļģis dzimis Rīgā. Šajā pilsētā viņš arī skolojies, ar īpašām teicamnieka spējām gan nav izcēlies, tolaik viņš baudīja bezrūpīgo bērnību.

Kad Eduards pabeidza pamatskolu, tēvs viņam ieteica apgūt kādu amatu. Eduards sāka strādāt Manteļa mašīnbūves fabrikā no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, paralēli viņš turpināja mācības vakarskolā.

Pēc darbīgas dienas Eduards devās mājup pāri Daugavai, pareizāk sakot, pāri naksnīgam tiltam uz Āgenskalna pusi. Arī vēlāk, pēc pirmizrādēm jaundibinātajā teātrī, Smiļģis mājup gāja kājām pāri Daugavas tiltam, mētelis plandēja vējā un galvā dzima jaunas idejas.

Māju, kurā Smiļģis dzīvoja kopš četru gadu vecuma, citi dēvēja par „pili”. Apkārt mājai pletās dārzs, tālāk mežs, kas ar laiku pārtapa pilsētā. Par izglītību savā biogrāfijā Smiļģis raksta — Sāpju dievmātes baznīcas skola, Pētera — Pāvila vidējā mācību iestāde un Dr. Šlismaņa — Branta un Leo Konara dramatiskie kursi. Smiļģis līdz zināmam laikam savienoja darbu teātros ar tehnisko darbu rūpnīcā. Viņš apstiprina: „Jā, agrā jaunībā, mācīdamies par aktieri, es pelnīju dienišķo maizi, konstruējot tvaika mašīnas un pat aviācijas motorus”.

Savu konstruktora talantu un ķērienu E. Smiļģis lika lietā savos lugu inscenējumos.

1912. gadā jaunais un talantīgais inženieris ar spīdošajām izredzēm nākotnē pēkšņi pamet darbu fabrikā un kļūst par profesionālu aktieri Jaunajā Rīgas teātrī.”

E. Smiļģis interesi par teātri izjuta jau agrā bērnībā. Laikabiedru atmiņās pavīd fakti, kas liecina par to, ka interesi par teātri viņš saglabāja visu dzīvi.

Tija Banga rakstīja: „Smiļģis interesējās par teātri vispār, par teātra vēsturi, par drāmas teoriju un brīvā brīdī pie vīna glāzes kala visfantastiskākos plānus par pilnīgi jauna teātra radīšanu...”

Par iedvesmu radīt teātri pats Smiļģis rakstīja: „Par jauna teātra radīšanas stimulu kļuva mans jaunības sapnis — 1910. gadā, būdams jauns inženieris, es apmeklēju Maskavas Dailes teātri. Šā teātra skatuves mākslas daudzveidība noteica manu tālāko dzīves ceļu — radīt šādu teātri Latvijā.”

Viņam tas izdevās — gan jaunības sapni īstenot, gan teātri izveidot, jo būtībā viņš „dzīvoja tikai teātrim, viss viņa mūža darbs bija saistīts ar to. Ap sevi viņš nemitīgi pulcēja cilvēkus, kuri, ja arī paši nestrādāja teātrī, tad vismaz dzīvi interesējās par mākslu.

Aspazija reiz valdības līmenī par Smiļģi iestājusies ar vārdiem: „Iegaumējiet to, ka Smiļģis ir stūrakmens, uz kura dibinājas viss teātris, bez viņa teātris nemaz nav iespējams!”

Reti kurš šaubās par šiem viennozīmīgi viedajiem Aspazijas vārdiem. Ne velti Spēlmaņu nakts ievadā kāds no vakara vadītājiem vienmēr atgādina šo faktu.

Smiļģa portrets, ko izlietojot astoņas filmiņas, veiksmīgi slēpjoties aiz koku zariem, iemūžinājis Gunārs Binde, rotā „Smiļģa māju”,

JRT māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani tas vedina uz domām: „Jo ilgāk darbojas Jaunais Rīgas teātris, jo vairāk mēs novērtējam tradīcijas. Smiļģis ir viens no mūsu kritērijiem attieksmē pret mākslu. Tāda izteiksme Smiļģim sejā esot bijusi brīžos, kad viņš centies pateikt vispārākās pakāpes lietas, tās, kur vārdi vairs nesniedzas. Viņa seja uz mājas mums katru dienu, nākot uz teātri, atgādina, ka mēs strādājam uz tās pašas skatuves, kur strādājis Eduards Smiļģis. Šī ir latviešu teātrī leģendārākā skatuve. Uz šīs skatuves teātra māksla arvien tikusi izdomāta no jauna.”

Smiļģis gan nekad īsti apmierināts ar teātra telpām nav bijis. Visvairāk viņu uztrauca skatuve. Tā kā viņam pašam bija tehniķa ķēriens, viņš regulāri veica uzlabojumus skatuves izskatā.

„Reiz vasarā viņam bija radusies doma salaist skatuvi kopā ar dekorāciju noliktavu. ... Tikai šī nodoma izvešanu traucēja viena lieta: starp abām telpām bija kapitālsiena.”

Tas Smiļģi neapturēja un atbildīgās personas tika noliktas jau notikuša fakta priekšā.

Reiz kādā vasarā, kamēr teātra personāls atpūtās, Smiļģis brandmūrī izlauza divus caurumus un ierīkoja tur jaunas ieejas. Bez tā visa viņš bija pamanījies nozāģēt balkonam galu. Arī šajā gadījumā atbildīgās amatpersonas vien noplātīja rokas.

Turpinot runu par vasaras atpūtu, Smiļģis novēlēja: „Jums tagad atpūtas laiks divi mēneši. Izlietojiet to derīgi, lai rudenī jauniem spēkiem varētu ķerties pie darba.”

Arī Smiļģis laiku lieki netērēja. „Kad Lāčplēša ielā apklusa darbinieku čalas, tad tur sākās Smiļģa īstais darba laiks. Dienu no dienas viņš pavadīja teātrī. Apstaigāja bēniņus, gremdētavas, dekorāciju noliktavas. Viņš ieskatījās katrā kaktiņā, vai neatradīs kaut ko, kas varētu noderēt. Un tiešām atrada.”

Taupības nolūkos Smiļģim radās ideja vārīt vecās dekorācijas. No sākuma tika novārīti un žāvēti jau saplēstie un vecie prospekti, bet ar laiku tādā veidā tika pazudinātas vēl gluži labas dekorācijas. Ja Smiļģis bija neapmierināts ar topošas izrādes dekorāciju izmēriem, viņš paķēra zāģi un jaunajās dekorācijās izzāģēja kādu logu vai durvis. Teātra kase, kā jau visos laikos tas allaž ir vērojams, bija tāda patukša. Kad ūdens galīgi smēlās mutē, Smiļģis paņēma savu cepuri un aizgāja pie kreditoriem un citiem labvēļiem.

Bieži viņš atgriezās sašļucis, bet bija reizes, kad viņš atnāca starodams un skaļā balsī sauca: „Gavilējiet, Ciānas bērni! Pilsētas valde strīpo veco parādu! Mēs varam taisīt jaunus parādus! Kultūras fonds no piespriestās summas sāks izsniegt avansu!”

Varbūt kāds no mākslas tālu stāvošs nesaprot šo cenšanos veidot augsto mākslu gandrīz vai ar tukšu vēderu. Šajā gadījumā tas bija vēstures pagrieziens — tas, ko darīja Smiļģis. Viņš gribēja izaudzināt garīgu saimi. Viņam vajadzēja sabiedrotos, lai „paceltu mākslas īstenību augstāk par dzīves īstenību, lai izprastu moderna cilvēka psihi.

Smiļģis bija iecerējis izveidot ne stacionāru teātri, bet gan veselu teātru tīklu, kas aptvertu visu perifēriju. Smiļģis par vienu no saviem uzdevumiem uzskatīja - „atbrīvot aktieri no visa, kas ierobežo un nomāc viņa talantu. Mums aktieris — suverēns valdnieks uz skatuves”.

Tā nu savā darba kabinetā, kas atradās pašā teātra sirdī — zem skatuves, sēdēja Meistars. Mati viņam bija melni kā kraukļa spārni, kā eļļas plankumi uz asfalta, bet cauri „šim krāšņumam no apakšas pastāvīgi spraucās laukā dabiskie sirmie”.

Viņš sēdēja dekorāciju un kostīmu skiču ruļļu ieskauts. Logu tur nebija, vien spuldze uz galda. Šī istaba teātrī bija Smiļģa īstās mājas. Te viņš šad tad pārnakšņoja. Otrā rītā izdzēris tasi kafijas vai glāzi kefīra, viņš atsāka pusnaktī nepabeigto darbu.

„Ar saviem melnajiem matiem (kas vēlāk tika krāsoti), balto šalli un tauriņu pie baltā krekla viņš arī arēji izskatījās pēc ģēnija... Kas par to, ka kreklam trūka podziņu. Bet reizēm krekla nemaz nebija, tikai stērķelēta krūteža... Lielums jau ir cilvēkā, nevis gaiši zilajā kokvilnas apakškreklā zem smokinga” — tā uzskata Mudīte Šneidere.

„Viņš bija nesavācams ģēnijs. Viņu nevarēja pieradināt, piesaistīt, sakopt. Nomazgāt, sasukāt, paēdināt. Visi — it sevišķi visas - , kas to mēģināja, cieta pilnīgu sagrāvi.”

Lai arī saukts par vientuļnieku, sadzīviski viņš tāds nebija. Lai arī sacīts, ka mīlēt viņu nebija iespējams un dzīvot kopā ar viņu ne tik, tomēr viņš bija tēvs trīs dēliem un meitai. Vecākais dēls krita kaujās pie Maskavas 1941. gadā.

Smiļģis tika uzskatīts par egoistisku un ārišķīgu aktieri, kas ar kolēģiem daudz nerēķinājās. Aktrise Mirdza Šmithene esot uz skatuves kopā ar Smiļģi nepiekrita šādiem apgalvojumiem. Viņa atcerējās Smiļģi kā iejūtīgu un atsaucīgu pretspēlētāju. Viņa acis allaž bijušas saprotošas un aicinošas. Ir daudz interesantu atstāstu par Smiļģa skatuves gaitām, tās parāda viņu kā nemitīgu meklētāju, improvizāciju meistaru, nelokāmu un arī emocionālu personu.

Vilis Bergmanis, kas pazina Smiļģi kopš zēnu gadiem apgalvoja: „Viņam raksturīgi — viņš nemīlēja pārdzīvojumus slāpēt, viņš pilnīgi tiem ļāvās, nepretojās — lai sāpes izplosa sirdi”.

Gadi devās savā skrējienā un Meistaram savs lolojums bija jānodod nākamās paaudzes rokās. Smiļģim pienāca diena, kad bija jāaiziet no paša izveidotā teātra. Bija jāatdod savs lolojums, sava mūža dienas, kas veltītas darbam teātra mākslā.

Reiz viņš teica: „Mēs, aktieri, esam tikai tādi viendienīši. Spilgtākos no mums atcerēsies ilgāk, citus — mazāk, taču ar laiku visi zudīsim no ļaužu atmiņas. Bet Rainis nezudīs. Rainis paliek. Arī Dailes teātra nosaukums nāk no Raiņa, no Spīdolas mūžīgās dailes.”

Ar Raini Smiļģi saistīja cieša draudzība, dziļa cieņa. Viktors Hausmanis atceras Smiļģa teikto: „Rainis kā dzejnieks un dramaturgs līdz galam vēl nav atšifrēts. Paies gadu simteņi, un tad varbūt mēs būsim inscenēšanas un runas mākslā tik tālu, ka spēsim arvien vairāk un vairāk tuvoties Raiņa domai”.

Kamēr vien mūsu valstī teātri spēlēs, kamēr vien Lāčplēsis ar Melno bruņinieku cīnīsies, kamēr Rīga vēl nebūs gatava, kamēr lidināsies taurenīši un kamēr ejot pāri Daugavas tiltam pusnaktī vējā plandēs mētelis, tikmēr mēs atcerēsimies Smiļģi.

„Mīļā DT saime! Jums droši vien likās vasara par īsu un ļoti gribējās vēl dažas dienas pabūt savvaļā. Jo beidzamās dienas bija tik skaistas! Bet tas ir tas jaukākais un vērtīgākais kā dzīvē, tā darbā: lai no visa kā ir grūti šķirties. Eduards Smiļģis.”

***

Ar 3573 balsīm aptaujas "100 Latvijas personības" sarakstā 30. ir režisors Eduards Smiļģis. Pretrunīga personība. Kāda īsti? 

***

Atceras Dailes teātra aktrise Mudīte Šneidere. "Viņa klātbūtne pati par sevi bija Dailes teātris, kurš beidzas ar priekškara aizvēršanos. Smiļģis nemīlēja "bezpriekškara" skatuvi.

Viņš teica: "Prrriekškars atverras – sākas izrrrāde, aizverrr''s, – izrrrād'' beidz''s" (viņš mīlēja burtu "r", laikam tāpēc, ka tas atgādināja lauvas vai tīģera rēcienu). Viņš mīlēja, viņš sagādāja sev prieku, uz dekorāciju metiem un kostīmu zīmējumiem ar sarkanu zīmuli vilkdams liela izmēra ES un DT, un vēl pusapli ap tiem. Un vēl kādā no pēdējiem viņa parakstītajiem zīmējumiem bija: "DT + ES= gulbja dziesma".

Viņu nav iespējams "turpināt", viņam "sekot", "glabāt tradīcijas", nav tādas "Smiļģa skolas". Jo kaislīgā, karstā degšana gadu desmitu garumā uz "vecās Dailes" skatuves bija viņa klātbūtnes radīta. Tāpat viņa klātbūtne pieprasīja un panāca augstāko spēku sasprindzinājumu un emocionālo saviļņojumu, kas atslāba, tikko viņa nebija klāt. Tie paši aktieri pie citiem režisoriem strādāja savu spēju robežās – kas arī bija spoži –, bet "pie Smiļģa" gandrīz katrs izdarīja to, uz ko viņš nemaz nebija spējīgs. To sauc palēkties augstāk par savu augumu.

Viņš, ES pats staigāja araugstu izslietu galvu un "skatu h˙rrricontā" un viņa aktieri tāpat, – kā angļu tīrasiņu rikšotāji pirms sacīkstēm… Aizgāja "vecais" (tā aktieri viņu sauca, tāpat kā "Lāčplēsī" sauca Kauliņtēvu, bet igauņu vīru korī – Gustavu Ernesaksu), un visi sāka staigāt, kā pagadās, un vēl paskaidroja: "Ja jūs gribat zināt, tad tā ir mana īpatnība," – un pareizi, kāpēc es nevaru staigāt ar līku muguru un nolaistiem pleciem? Ja man tā patīk?

Bet galvenais – bez viņa, bez ES beidzot varspēlēt teātri savu spēju robežās. Ne virs un ne ārpus, kas bija dabiskais stāvoklis ģeniāla vadītāja klātbūtnē.

Viņā, Eduardā Smiļģī, iemita itin visas jau kopš Bībeles laikiem zināmās un aprakstītās cilvēku īpašības, tikai gluži pārdabiskā salikumā. Kā kriminālromāns, kurš redaktora prombūtnē sajaukts ar Veco un Jauno Derību, lūgšanu grāmatu un laika prognozēm – greznā, bet nodriskātā iesējumā, ar daudziem komentāriem, piezīmēm un labojumiem.

Viņš ir gājis cauri laikmetam kā Rietumu – Austrumu ekspresis, ko tā iecienījuši detektīvžanra autori. Ātrgaitā cauri zemēm un valstīm, uz brīdi piestādams mezglu punktos. Tur, šajā ekspresī, ir viss: lokomotīves kurtuve, ogļu bunkuri, pasta vagons, restorāns, luksusa kupejas, prastie vagoni, tamburi, klabošas pārejas. Tur iekāpj un izkāpj. Tur brauc aristokrāti, laimes meklētāji, kāršu blēži un naudas viltotāji, detektīvi un viņu medījamie žuļiki. Tur notiek vētrainas mīlestības un pēkšņas nāves, tur zog briljantus un lec ārā pa mazmājiņu logiem… Tur pielīmē ūsas un nāk iekšā pa durvīm citā izskatā.

Tas viss ir vienā. Kur citkārt vajag vairākus romānus, vairākus autorus, ilustratorus, redaktorus, tur viens pats ES.

Viss vienā. Fausts un Mefistofelis, un pat – Grietiņa. Teātrī ap viņu plandījās sarkanas un zilas liesmas, kūpēja dūmi un oda pēc sēra – kā ap Mefistofeli –, bet vēsture smalkjūtīgi liecina, ka mājās latviešu teātra ģēnijs kļuvis mazs un godbijīgs (kā Grietiņa) savas mātes Hedvigas Smiļģes priekšā…

To izcilas mākslinieces gaišredzībā bija uztvērusi Lea Davidova-Medene, kura strādāja pie Eduarda Smiļģa skulpturālā portreta: "Es nevaru atrast viņam veidu; viņš ir kā dēle – kur pieskaras, tur kļūst plāns, bet sabiezē otrā galā." Viņai uz grīdas, apsegts ar polietilēna plēvēm, stāvēja aizsāktais portrets. Tiem, kuri to redzēja, likās tikpat ģeniāls kā pats Korifejs: garš, it kā plecs (dēle), un no tā izaug Ģēnija galva ar raksturīgo zoda piecirtienu. L. Davidova-Medene teica: "Tam noteikti vajadzīgs melns granīts…"

Viņa nepabeidza šo portretu, kaut arī tas likās izcili, gaišredzīgi uzminēts.

Ar Gētes "Faustu" Eduardam Smiļģim bija savas, īpašas, attiecības. Viņa garās runas – monologi –, kas reizēm turpinājās trīs stundas, reizēm visu nakti, kādreiz saīsinājās līdz diviem vārdiem: "Gēte". "Fausts". "Gggēt'' – Ffffausssts". Un pēc brīža vēl vienkāršāk: "Ffffausssts".

Aktieru vidē gadu desmitus un vēl joprojām klejo jautri  un ironiski, bet patiesībā traģiski nostāsti par Meistaru un viņa pompozo māju, par bezizmēra parādiem, kurus Ulmaņa valdība dzēsusi kādā no jubilejām. Bet cits nekas tur arī nebija darāms, jo tādus parādus nevarēja samaksāt i ne simt gados. No tā redzams, ka ģēnijs, kaut arī ir nācijas bagātība, no otras puses, ir arī izšķērdība. Liels talants ir dārga manta, bet ģēnijs – nesamaksājama.

Eduards Smiļģis, tas ir virsmērs, virs – talanta. Bet tas nozīmē, ka turpat līdzās ir citu, ikdienišķu īpašību iztrūkums, drīzāk pamazināts daudzums. No šejienes bezizmēra māksla, no šejienes viņa vientuļā, traģiskā dzīve, kaut arī viņam bijušas mīļotās (drīzāk iemīlējušās) sievietes, gan – pat! – ģimene un bērni. Draugu nav bijis. Gaiss ap viņu, spriegums bijis tik stiprs, ka neviens to ilgi nav izturējis.

Aktieri to zina vislabāk. Jo teātris bija viņa dzīve, bet dzīves mūsu izpratnē īstenībā gandrīz nebija. Viņš klīda pa teātri arī vasaras atvaļinājumu laikā, kad aktieri bija vai nu Parīzē, Vīnē, vai "savos laukos" – Inčukalnā, Ikšķilē, Piebalgā. Vientuļais lauva klīda pa savu teātri un aiz nekā nedarīšanas pavēlēja kādu priekšmetu pārkrāsot sarkanu, kaut vai.

Tad no ārzemēm un iekšzemēm atgriežas "Smiļģa aktieri" ar saviem franču, Vīnes un vienkārši makšķernieku stāstiem. Meistars klausījās, savā "brīnumkatlā" visu momentā pārstrādāja un jau nākamajā vakarā to stāstīja, it kā būtu darījis pats, pie tam ar galvu reibinošiem izpušķojumiem.

Tā Felicita Ertnere viņam, ES, izstāstījusi, kā Vīnē tramvaja konduktore apturējusi tramvaju, lai pavadītu viņu, svešinieci, līdz strūklakai kādā grūtāk atrodamā laukumā.

Tajā pašā vakarā viņa, F. Ertnere, ielūgta kādā mājā, priekšnamā, vēl nenovilkusi virsdrēbes, dzird, ka Eduards Smiļģis stāsta: "… un tad viņa apturrēj'' tramvaju…", un tālāk lielisks stāsts, cik spožas pogas Vīnē ir vagonu konduktorēm, kāda bijusi iela, pa kuru viņš vadīts līdz "strrrūklakai"… Felicita Ertnere slepšus zagusies mājup, jo, ja Korifejs būtu viņu pamanījis, "… viņš man to nepiedotu".

Dižajam Smiļģim pat nejauši dzirdēts pusteikums kļuva par ierosmi varenam bangojumam, un viņam patiešām nebija vairs iespējams atcerēties, kā tas sākās un kurš ko teica.

Viņš ņēma visu tūlīt un lielos daudzumos un tūlīt padarīja par savu. Ja viena no izcilības (es jau tā pārāk bieži šeit lietoju vārdu "ģenialitāte") pazīmēm ir viegla ierosinātība, – tad te tā ir: vienalga, kāds troksnis, saules zaķītis prožektora starā vai kāda čukstus pateikta pusfrāze, un Dailes teātra zālē atskanēja: "Stoppp! Tagad es taisīšu tā!"

Viņam klausīja un savu talantu labprātīgi atdeva aktieri, dekoratori, literāti dramaturgi, mūziķi, butafori un rekvizitori. Viņš to visu ņēma un padarīja par savu: "Stoppp! Tagad klausss''ties!" – un tam, kurš nupat bija viņam iečukstējis savu ideju: "Pierrr''kstiet!".

 

Tagad, ar gadu atstarpi, kļūst skaidrs, ka ES gandrīz neatšķīra, kas nāk "no āra", kas radies viņā pašā… Starp citu, Gēte saka: "Viss, ko cilvēce radījusi pirms manis, pieder man" (citēts pēc atmiņas). Bet viens un galvenais gan: Eduards Smiļģis "ņēma sev" tikai izcilo, tur viņam bija sestais prāts.

Dailes teātrī vienmēr bijušas izcilas dekorācijas, izcila Marģera Zariņa, Sosāra, arī Induļa Kalniņa mūzika, lielajiem "Annas Kareņinas", "Gēstas Berlinga", "Šveika" uzvedumiem – spēcīgi Valda Grēviņa dramatizējumi – tas viss saucās "Ed. Smiļģa skatuves variants", un Ed. Smiļģis par to saņēma naudu. Kad skaistajai dekorācijai daudzkrāsaini noslēpumainā Dailes teātra spožo gaismas meistaru izgaismojumā atskanēja aplausi, Ed. Smiļģis izgāza savu vareno krūti un atmeta vareno galvu: "Mana izrrāde!". "Kavalieru gadu" – slavenāko no teātra dziesmām – uzrakstīja Valdis Grēviņš, bet mūziku Burhards Sosārs, bet tautā tā iegājusi vienkārši kā dziesma no "Gēstas Berlinga", no "Smiļģa skatuves varianta".

Smiļģa teātrī bija mīlami aktieri vīrieši un dievināmas aktrises. Smiļģis kārtējo reizi piepūta krūtis un izslēja galvu: "Mani aktierrri!" – un pareizi, teātra ļaudis zina, ko nozīmē strādāt "Lielā" vadībā un ko nozīmē strādāt pie pārējiem režisoriem.

Meistara klātbūtnē aktieri pat kļuva itin kā lielāki augumā…

Kādreiz, kad tika mēģināta ierindas luga "ierindas" režisora vadībā, pa zāles aizmugurējām durvīm ieslīdēja aktieriem tik pazīstamais Ģēnija siluets… Aktieri saslējās un tos pašus tekstus sāka izrunāt kaislīgi, interesanti, un visa diezgan bāli uzrakstītās ainas darbība sāka risināties spilgti un aizraujoši. Ierindas režisors: "Nu redz! Tas ir tas, ko es no jums visu laiku prasu!" – bet viņš vienīgais nemana, ka viņam aiz muguras pustumsā stāv – Smiļģis!

To var salīdzināt ar augšupceļošām gaisa strāvām ap debesskrāpjiem, baznīcu torņiem un klinšu smailēm.

Pēc "Lielā" nāk mazāks, un – nav. Nav augšupceļošās strāvas, un mēs sakām: laikam Lielais aiznesa sev līdzi.

Par ES to var teikt pavisamdroši. Viņš bija greizsirdīgs ģēnijs, kurš, kā saka Gēte, "grib būt nevis pirmais, bet – vienīgais" – Eduards Smiļģis citu iespēju nekad nav pazinis. Viņš aiznesa Dailes teātri sev līdzi.

Kad viņš, Eduards Smiļģis vēl pats spēlēja galvenās lomas savos uzvedumos, viņš nācis uz teātri agri pirms pārējiem, lai ar "Felicitu" samēģinātu svarīgākās ainas un lai aktieri nebūtu liecinieki, ka – viņam! – kaut ko aizrāda… Bet aktieri, jūsu un mūsu zināšanai, – ir acīgi un vispār stipri apdāvināti ļaudis. Viņi redz un var liecināt, ka "aktieris – Eduards Smiļģis" bijis visai pompozs un pārspīlēts. Bet tāds viņš bija – vispār. Ārkārtas personība, kuras spēks ir nevis meistarībā, bet parādībā. Lauvu tēviņa pievilcība un smagā grācija.

Prof. Kārlis Kundziņš kādā no lekcijām latviešu teātra vēsturē stāstīja par "… kādu Hamleta lomas tēlotāju, kura lomas plastisko zīmējumu atceros vēl šodien, bet no teksta nesapratu neviena vārda"… – bija skaidrs, kas tas ir par "tēlotāju", kaut arī smalkjūtīgais profesors izvairījās saukt vārdā.

Laikam gan mākslinieka nojauta liedza Smiļģim turpināt pašam spēlēt savos uzvedumos. Nojauta viņam bija dota tikpat lielās devās un mērā kā kaislība un fantāzija. Viņam atlika vienīgi ienākt zālē, lai redzētu, kas attiecīgajā uzvedumā vajadzīgs un kā trūkst. Bet it sevišķi viņš izjuta, kas vajadzīgs Mākslai un Viņas Augstībai Publikai.

Kā Ibsena "Pērā Gintā", ko Smiļģis citēja jebkurā dzīves gadījumā:

Pogu lējējs: "Tas ir: vajag tev gribēt un spēt,

Ka ar Meistara domām tu saskaņojams."

Pērs Gints: "Bet ja nu kāds zinājis nava nekad,

Ko Meistars īsti domā?"

Pogu lējējs: "Tad vajag nojautas."

Nojauta šim ugunsputnam ar lauvas galvu ir bijusi gandrīz vai mistiska. Viņš pat apgalvojis, ka atceras pats savu piedzimšanu… un pareizi! Mākslinieka "atmiņa ir tūkstoš gadus veca" (R. Dobrovenskis). Tas nozīmē, ka viņš, mākslinieks, spēj ieslēgties jebkurā laikmetā, vietā, zvērā, cilvēkā. Viņš zina, kā ir ellē… (ja vajag), var izdīgt kopā ar zāli, var izkūpēt ugunskura dūmos. Ne uzreiz, tur vajadzīga iedziļināšanās, nakts stundas, reizēm nedēļas, mēneši.

Bet, manuprāt, Eduards Smiļģis spēja – uzreiz.

Viņš darīja visu, ko nedrīkst, viņš nekad nav bijis "kārtīgs". "Kavalieru dziesmas" teksti visi attiecas uz viņu, it īpaši tie panti, kur "bij'' pie vīna mucām talkas" un "kas par to, ka nāca briesmas, kad klāt bij' sausums, posts un bads…"

Viņam, pavisam vienkārši, nekad nebija naudas – kā visiem kārtīgiem ģēnijiem. Kaut arī honorāri, prēmijas, liela alga, kaut arī ikvakara ienākumi no skatītāju pilnajām zālēm, piebildīsim, par "E. Smiļģa skatuves variantu" (kas patiesībā pienāktos Valdim Grēviņam…).

Ar saviem melnajiem matiem (kas vēlāk tika krāsoti), balto šalli un "tauriņu" pie baltā krekla viņš arī ārēji izskatījās pēc ģēnija… Kas par to, ka kreklam trūka podziņu. Bet reizēm krekla nemaz nebija, tikai stērķelēta "krūteža", ko ģēnijam no kostīmu noliktavas izsniedza ģērbēja Ancīte. Lielums jau ir cilvēkā, nevis gaiši zilajā kokvilnas apakškreklā zem smokinga.

Lepna stāja plus apskranduši bikšu gali – "tas trakais kavalieru gads".

Pasaku meistars. Viņa iztēlei bija vairāk taisnības nekā zinātnieku zināšanai. Dzīves patiesība ir pamats, impulss Mākslas patiesībai. Mākslā Svētā Žanna d''Arka var pacelties debesīs, turpretī dzīvē viņa palika ugunskura pelnos netālu no Ruānas katedrāles izejas.

Mistēriju meistars. Tas taurenītis, kurš nolaidās viņam (E. S.) uz pieres 1967. gada 19. aprīlī Raiņa kapos, parādījās ik pa laikam viņa mājā muzejā nozīmīgos brīžos un kad Dailes teātrī sākām iestudēt Pētera Pētersona Smiļģa simtgadei veltīto darbu "Zeltmirdzošais un tumši zilais", uz skatuves prožektora starā parādījās taurenītis. Bet tajā dienā, kad ar Lidijas Freimanes veiksmīgo, talantīgo roku tika atklāta Smiļģa māja – Teātra muzejs, aizsaulē esošais Saimnieks uzziedināja savā dārzā ābeli – bet tas bija rudenī!

"Talants visu iemācās, ģēnijs – zina visu" (Gēte) – man šķiet, Eduards Smiļģis nojauta visu.

Es mēģināju uzzīmēt cilvēku, kurš bijis ilgi mūsu priekšā, diezgan labi caurredzams un tomēr no troļļu cilts. Es neko nepārspīlēju un nepiefantazēju, un tomēr iznāk tāds kā pasaku tēls.

Bet tur jau tā lieta, ka atšķirībā no Lielā Meistara es runāju patiesību un tikai to.

Atgriežoties pie "E. Smiļģa skatuves varianta":

"… Un tādēļ lādēts lai un slavēts

Tas trakais kavalieru gads."

Avoti: wikipedia, spotnet, tvnet.

Interesanti fakti :

Smilģis un viņa draugs Virza bija kaismīgi lidotāji. Bieži vien veica pārlidojumus pa Latviju.

***