Nodibināts Dailes Teātris

Dailes teātris - teātris ar visspožāko režijas teātra vēsturi Latvijas kultūrā, kura stilu vairāk nekā četrdesmit gadus veidoja tā dibinātājs aktieris un režisors Eduards Smiļģis. Bez Smiļģa Dailes teātra dibinātāji ir Rainis un Aspazija, Jānis Muncis, Felicita Ertnere un Burhards Sosārs. 

„Es no Krievijas reiz aizbraucu uz Somiju. Tur tais viņu šērās, tajos kalnos un klinšu masīvos es redzēju kāvus, ziemeļblāzmu, sajutu to varenību, un tad manī arvien vairāk nobrieda vajadzība atdot cilvēkiem kaut ko no tā lieluma. Es jutos necienīgs viens pats to nest. Un tālab es nodibināju savu teātri..." /Eduards Smiļģis/

Sākoties I Pasaules karam, jaunais Rīgas inženieris konstruktors un jau labi pazīstamais aktieris (spēlējis Jonatana, Apollo, Cerības teātrī, Liepājas teātrī, Rīgas latviešu teātrī), kopš 1911. gada Jaunā Rīgas teātra varoņlomu tēlotājs, EDUARDS SMIĻĢIS, nokļūst Pēterburgā, kur nodibina ciešus kontaktus ar Pēterburgas latviešu inteliģences pārstāvjiem. Tie vēlāk būs lielākie viņa ideju un centienu atbalstītāji.  Strādā Zemkopības ministrijā par tehniskās nodaļas vadītāju un tajā pat laikā ir referents Pēterburgas Augstākajā Kara padomē.
1914. gadā spēlē Pēterburgas Latviešu teātrī, blakus veicot arī fabrikas darbu.

"Darbs teātrī bija blakus nodarbošanās manam tiešajam darbam tehniskajā fabrikā. Sākoties Lielajai Oktobra revolūcijai, padomju valdība mani komandēja kā ārkārtējās komisijas locekli izlādēšanas darbos uz Arhangeļskas ostu."  /E.S./

Eduards Smiļģis apceļo Krieviju, mēģinot Krievijas teātru meklējumos saskatīt sava teātra ceļu - Latvijas teātru vecais - reālpsiholoģiskais virziens viņu neapmierina. Smiļģim vajag vērienu. Eduarda Smiļģa un Jāņa Munča radošo ceļu satikšanās bija likumsakarīga.  

Dailes teātra mākslas teorētiķa un dekoratora JĀŅA MUNČA ceļš uz Dailes teātri nav bijis vienkāršs. Enerģiskais un apdāvinātais Tērnejas pagasta „Reņģu" māju kalpa dēls pēc mācībām Rūjienas draudzes skolā un Rīgas pilsētas mākslas skolā 1910. gadā sāk strādāt par dekoratoru Jaunajā Rīgas latviešu teātrī pie atzīta meistara - latviešu teātra dekoratīvās mākslas tradīciju dibinātāja Jāņa Kugas. (Jānis Kuga arī veidos dekorācijas Dailes teātra pirmajam iestudējumam - Raiņa „Indulim un Ārijai").

Patstāvīgas scenogrāfijas veido pirmajai latviešu operai (1912) un Interimteātrī.

I Pasaules kara sākumā strādā Maskavas Dailes teātrī (šāds vārda Hudožestvennij tulkojums ieviesies, pateicoties teātra mākslas pedagoga Zeltmata garākam apcerējumam par šo teātri, ir bijuši arī citi tulkojumi), gatavojis dekorācijas Maskavas Latviešu teātra atklāšanas izrādei. 
1916. gadā pārceļas uz Pēterburgu, kur strādā Marijas un Mazajā (Suvorina) teātrī. Bijis skatuves iekārtotājs Jaunā Pēterpils latviešu teātra un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka teātra izrādēm.

Beidz V. Meierholda vadītos Skatuves uzvedumu meistarības kursus. 1919. gadā atgriežas Latvijā un iestājas Latvijas armijā. 1920. gadā kopā ar Eduardu Smiļģi dibinās Dailes teātri, kur ieņems teātra mākslas teorētiķa un dekoratora vietu. Šajā pat gadā Jānis Muncis iestāsies Latvijas Mākslas akadēmijā. 

"Nākotnes teātris var būt vienīgi teātris, veltīts radošai dailei - Dailes teātris. Teātra mākslas patstāvīga attīstība atklās vēl nedzirdētas mākslas vērtības. Radošai fantāzijai nav robežu. Jaunveidota teātra telpa un skatuve dos iespēju veidot jaunu izrādes formu, vēl neredzētu elementu atbalstītu un paplašinātu. 

Dailes teātris - tautas garīgās kultūras simbols, nākotnē koncentrēs spējīgākos radošos māksliniekus, kuri savā apgarotā fantāzijas lidojienā radīs neredzēti brīnišķas mākslas vērtības, ceļot grandiozu struktūru cilvēces vispasaules savienībai - inteliģences un dailes valstij."  /Jānis Muncis/

Eduardam Smiļgim teātra dibināšanas gadā paliek 34 gadi. Jānim Muncim tikpat.

Rīgā no Pēterburgas atgriežas FELICITA ERTNERE. Siguldas „Spriguļu" māju saimnieku meita, mācījusies Rīgas Olava komercskolā (kur viņas skolas biedrene bija vēlākā aktrise Paula Baltābola), tad devusies uz Pēterburgu studēt komerczinības, taču, par lielu pārsteigumu tuviniekiem, negaidīti pievērsusies skatuves kustības studijām Leshafta Augstākajos sieviešu kursos, pēc tam S. Aueres Ritma un plastikas institūtā.

Pēc revolūcijas Pēterburgā strādājusi internātskolā par fiziskās kultūras audzinātāju. 
1920. gada oktobrī, atgriezusies Latvijā, sāk strādāt par kustību pedagoģi Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā. Drīz pēc tam Eduards Smiļģis viņu uzaicinās strādāt Dailes teātrī. Felicitai Ertnerei, ienākot Dailes teātrī, ir 30 gadu. 

Dailes teātrī viņa pavadīs visu savu mūžu.

„Kad es atbraucu no Pēterpils, tad es domāju, ka es varēšu, ka kaut kur radīsies tādi līdzekļi, ka es varēšu veidot tādu institūtu, kur veidot tādus veselīgus, harmoniskus garā un miesā cilvēkus. Bet šis mērķis jau man paputēja, kā es saskāros ar Eduardu Smiļģi un iegrimu Dailes teātrī..."  /Felicita Ertnere/

Cērstu kroga (Jumurdas pagastā, Piebalgas pusē) krodzinieka dēls BURHARDS SOSĀRS, kurš 1914. gadā Rīgā beidz Serkova reālskolu, mācās Gižicka mūzikas skolā un pie T. Lembas apgūst klavierspēli, ir to latviešu muziķu vidū, kuri augstāko muzikālo izglītību guvuši Pēterburgas konservatorijā (1915-1919).

Pirmoreiz saskarē ar teātri Burhards Sosārs nonāk 1912. gadā, pildot pianista un koncertmeistara pienākumus Rīgas Jaunajā teātrī, taču jau pēc trim gadiem viņš kļūst arī par šī teātra muzikālās daļas vadītāju.

Studiju gados Pēterburgā aktīvi darbojas Pēterpils latviešu strādnieku teātrī, vada latviešu biedrības kori, kuram ir bijusi cieša sadarbība ar mūsu dižo mūzikas pīlāru Jāzepu Vītolu (par to liecina Burharda Sosāra arhīvā atrastā līdz šim nezināmā Jāzepa Vītola dziesma „Pie brīvības šūpuļiem", datēta ar 1917. gadu).   

Dailes teātrī ienāks 1921. gadā - kā diriģents un komponists.
1922. gadā iestāsies Drēzdenes konservatorijā, lai papildinātu savas zināšanas dažos speciālos priekšmetos.

Burhardam Sosāram, ienākot Dailes teātrī, ir 31 gads. 

Maz būs tādu, kas nezinās viņa „Kavalieru gadu" un „Āksta dziesmu" no Dailes teātra izrādēm „Gesta Berlings" un „Āksts".  

Par teātra dibināšanas norisi stāsta grāmatizdevējs, kurš Pēterburgā izdevis daudzus latviešu autoru, visupirms Raiņa, darbus un pasaules labāko autoru darbu tulkojumus latviešu valodā, Raiņa un Aspazijas tautas nama padomes loceklis Ansis Gulbis:

„Kad Rainis un Aspazija, latviešu drāmas lielmeistari, pēc ilgiem trimdas un svešniecības gadiem atgriezās dzimtenē, radās ideja dibināt Raiņa vārdā tautas namu. Rīgas pilsētas dome bija pārdēvējusi Troņmantnieka bulvāri par Raiņa un Teātra bulvāri par Aspazijas bulvāri. Latvijas Universitāte iecēla sirmo dzejnieku par savu goda biedru. Nodibinājās Raiņa klubs. Bet šaurie kluba statūti un nepiemērotās telpas nevarēja ietvert to garīgās dzīves simbolu, kas saistījās ap Raiņa lielo personību. Likās pieņemama vienīgi tautas nama dibināšana. Pirmā sanāksme notika Raiņa kluba telpās Merķeļa ielā, dzejniekam un dažiem interesentiem piedaloties. /.../

Kur atrast telpas? Par jaunbūvi nevarēja domāt, kur latviešu tauta pēc ilgajiem kara gadiem un Latvijas neatkarības cīņās bija kļuvusi nabaga. Valsts kase arī bija tukša. Un nepacēlās neviena balss apgrūtināt valdību, pieprasot līdzekļus. Bija arī svarīgi dibināt tautas namu pilsētas centrā /.../. Izvirzījās jautājums stāties sakaros ar Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrību un izzināt, vai tā neatrastu par iespējamu savu namu Lāčplēša (tobrīd Romanova) ielā 25, kur agrāk darbojās Rīgas Jaunais teātris, atdot Raiņa tautas nama vajadzībām. /.../

Kādam jābūt Raiņa tautas namam un kas tanī kultivējams: publicistika vai daile? Izteica dažādus priekšlikumus, un vairāki runātāji uzsvēra, ka galvenā vērība piegriežama publiskiem priekšlasījumiem, tautas augstskolas kursiem, brīvlasītavai - pēc Vakareiropas tautas namu parauga. Bet teātris, daile? Vai Raiņa tautas namā noklusēt viņu kā dzejnieku, neizrādīt viņa lugas? Nolēma dibināt teātra sekciju un nākošā sēdē uzaicināt Eduardu Smiļģi, Raiņa lugu varoņu nepārspējamo tēlotāju, un lemt vispirms par teātra dibināšanu. Daile visus apbūra, un publicistika palika otrā vietā.

Ziņa par otra Rīgas latviešu teātra dibināšanu izgāja tautā, un to silti apsveica kreisā demokrātija, agrākā Jaunā teātra aprindas. Šīs aprindas bija arī noteicošas Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības valdē, kas ar prieku iznomāja savu namu Lāčplēša ielā 25 jaundibināmam teātrim. Un Rīgas latviešu amatnieku krāj-aizdevu kase, kas jau agrāk vairākkārt bija pabalstījusi šo aprindu idejiskos pasākumus, apsolīja arī šinī gadījumā pirmam sākumam materiālu atbalstu. Tās bija priecīgas vēstis, ko apspriest un sankcionēt vajadzēja otrai sanāksmei.

Pēc dažām dienām tas arī notika: nolēma dibināt otru Rīgas latviešu teātri, atstājot Raiņa tautas nama ideju realizēt vēlāk. Kādā vārdā saukt jauno gaismas pili?

D a i l e s   t e ā t r i s. Ed. Smiļģis, ko ievēlēja šinī sēdē par māksliniecisko direktoru, protestēja: viņš nespēšot sacensties ar Maskavas Dailes teātri. Beidzot tomēr piekāpās, jo bija jau Pēterpilī, kara gados, ar šo rindiņu rakstītāju risinājis domu par liela stila teātra dibināšanu Rīgā, tiklīdz būs apklusis kara troksnis. /.../"

Papildina Raiņa un Aspazijas tautas nama padomes loceklis R. Lindiņš:

„/.../ Jaunam teātrim vārdu uzmin A. Gulbis, likdams priekšā to nosaukt par „Dailes teātri". /.../ par teātra direktoru vienbalsīgi ievēl Raini. Jaunam direktoram ir plašas pilnvaras, un viņš „var pieņemt sev palīgus pēc saviem ieskatiem." Bez direktora teātra un tautas nama vadīšanai ievēl vēl sevišķu valdi. /.../ Rainis ziņo, ka patur sev teātra literārisko pusi, un par teātra māksliniecisko direktoru liek priekšā apstiprināt Ed. Smiļģi, ko valde arī izdara.
Kā agrāk, tā tagad teātra vadība darbojas pilnīgi patstāvīgi, kā saimnieciskos, tā mākslinieciskos jautājumos. Raiņa klubs tikai līdzsvaro teātra darbību, apstiprina budžetu, seko tā pareizai izpildīšanai. /.../" 

Papildina Raiņa un Aspazijas tautas nama padomes loceklis R. Veidemanis:

„/.../ Teātra direkcijā ievēlēja Raini un Smiļģi. Saimniecisko vadību nācās uzņemties man. Par teātra dekoratoru un mākslas teorētiķi ar otro inscenējumu uzaicināja Jāni Munci."

Dailes teātris tika atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa lugas „Indulis un Ārija" izrādi Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur pirms tam bija darbojies Jaunais Rīgas teātris. 1977. gadā Dailes teātris pārcēlās uz tam speciāli celto jauno ēku Brīvības (toreiz Ļeņina) ielā 75.

Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem bijusi gan pasaules lielā dramaturģija - Šekspīra, Šillera, Ibsena, Raiņa darbi, gan sava laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi. Īpašu vietu ieņem muzikālās izrādes - savulaik te spēlētas „Trejmeitiņas", „Monmartras vijolīte", „Trīsgrašu opera", vēlāk - „Īsa pamācība mīlēšanā", „Šerloks Holmss", „Džons Neilands", bet mūsdienās - „Meža gulbji", „Šveika" diloģija, „Tobāgo!", „Melanholiskais valsis", „Marlēna", „Oņegins", rokoperas „Fausts. Deus ex Machina", „Drakula. Svešās asinis" u.c.

Pašlaik Dailes teātris ir lielākais profesionālais repertuārteātris Latvijā ar trim skatuvēm. Kamerzāle un Mazā zāle tiek atvēlēta tuvplānu pieprasošiem psiholoģiskas ievirzes darbiem, eksperimentāla rakstura iestudējumiem un meklējumiem teātra estētikā, bet 1000-vietīgā Lielā zāle - visplašākā diapazona izrādēm visdažādākajām gaumēm, piesaistot plašu skatītāju auditoriju: drāmām, komēdijām, traģēdijām, muzikāliem uzvedumiem, bērnu izrādēm un koncertiem. Katru gadu teātris publikai piedāvā 15-18 jauniestudējumus.

Dailes teātra stilistika vienmēr ir bijusi atšķirīga no t.s. naturālpsiholoģiskās ievirzes teātru stilistikas. Dailes teātrī mākslas realitāte vienmēr ir bijusi svarīgāka par dzīves realitāti. Iespējams, ka tieši tādēļ teātrī vienmēr strādājuši sava laika talantīgākie mākslinieki.

DT bijuši septiņi galvenie režisori un mākslinieciskie vadītāji. No teātra dibināšanas līdz 1965. gadam - Eduards Smiļģis, kura vadībā DT tika izaudzinātas trīs aktieru studijas. Līdz 1970. gadam teātra vadītājs bija Dailes teātra 2. studijas audzēknis un režisors Pēteris Pētersons (DT 4. studijas dibinātājs), pēc tam - aktieris, režisors un pedagogs Arnolds Liniņš (teātra 5., 6. un 7. studijas vadītājs), kopš 1987. gada teātra mākslinieciskais vadītājs bija DT 5. studijas audzēknis aktieris un režisors Kārlis Auškāps (DT 8. studijas vadītājs). No 2002./2003.gada sezonas līdz 2009. gadam teātra mākslinieciskais vadītājs bija režisors Mihails Gruzdovs (DT 9. studijas vadītājs). 2010./2011. gada sezonā teātra mākslinieciskā vadītāja amatu ieņem mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis. 2010. gada nogalē par DT galveno režisoru kļūst Dž.Dž.Džilindžers, kurš no 2012. gada ir teātra mākslinieciskais vadītājs. 2013. gadā viņš saņēmis Eduarda Smiļģa balvu. 

Teātris ap sevi pulcējis daudzus redzamākos literātus - pirmais teātra „literārais direktors" bija Rainis, teātra repertuāru veidojuši Valdis Grēviņš, Elīna Zālīte, Mārtiņš Zīverts, Jūlijs Vanags, Līvija Akurātere (tolaik vēl Pečaka), Nora Vētra-Muižniece, Sarmīte Streņģe, Olga Ribovska, Māris Ronis, Gundega Saulīte, Uģis Segliņš. Šobrīd teātra literārā padomniece ir teātra zinātniece Evita Mamaja.

Teātra galvenie mākslinieki bijuši Jānis Muncis, Oto Skulme, Ģirts Vilks, Ilmārs Blumbergs, Indulis Gailāns, Ints Sedlenieks, Aigars Ozoliņš, Andris Freibergs, Mārtiņš Vilkārsis. Scenogrāfijas veidojuši Jānis Kuga, Ēriks Riņķis, Oskars Muižnieks, Kurts Fridrihsons, Jānis Anmanis, Juris Dimiters, Juris Toropins, Vilnis Vējš, Guntars Kambars, Ivars Noviks.

Teātra muzikālo seju veidojuši Burhards Sosārs, Marģeris Zariņš, Indulis Kalniņš, Juris Karlsons, Arturs Maskats. Tagadējais Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs ir komponists un kordiriģents Juris Vaivods 

Īpaša vērība Dailes teātrī vienmēr ir pievērsta skatuves kustības izkopšanai - savulaik to darīja Felicita Ertnere, Ērika Ferda, Modris Tenisons, tagad - Inga Krasovska, Inga Raudinga, Liene Grava.

Dailes teātris turpina tradīciju izrāžu veidošanā piesaistīt sava laika mākslas pasaules spēcīgākos un spilgtākos talantus. Izrādes iestudē Dž.Dž.Džilindžers, Mihails Gruzdovs, Laura Groza-Ķibere, kā arī viesrežisori Jans Villems van den Boss (Lielbritānija), Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Oskars Koršunovs (Lietuva), Rolands Atkočūns (Lietuva). Šobrīd starp teātra scenogrāfiem jāmin Mārtiņš Vilkārsis, Aigars Ozoliņš, Kristians Brekte, Kristaps Skulte, Miķelis Fišers. Spilgtu akcentu Dailes teātra vizuālajā estētikā ienes kostīmu mākslinieces Anna Heinrihsone un  Ilze Vītoliņa, kura ir veidojusi kostīmus visām režisora Dž.Dž.Džilindžera iestudētajām izrādēm. Savukārt starp Dailes teātra izrāžu komponistiem jāmin tādi vārdi kā Raimonds Pauls, Uldis Marhilēvičs, Kārlis Lācis, Juris Vaivods, Raimonds Tiguls.

Dailes teātra „seja" ir iestudēt formā vērienīgas un saturā dramatiski nospriegotas izrādes, kā arī runāt par nozīmīgām sava laika vēstures un kultūras personībām. Šobrīd no Dailes teātra lielās formas izrādēm, kas veiksmīgi iedzīvina teātra moto nospraustās vadlīnijas - skaidrība, vienkāršība, kaislība, kā arī var tikt uzskatītas par Dailes teātra mākslinieciski estētisko manifestu, jāmin izrādes „Finita la Comedia!", „M.Butterfly", „Izraidītie", „Bovarī kundze", „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu".

http://www.dailesteatris.lv/info/par-teatri