Lilita Bērziņa

1903.gada 17.jūlijā Grīziņkalna šuvējas Zelmas un mūrnieka Dāvja Bērziņu ģimenē piedzima meita Lilija. Viņai bija arī jaunāka māsa Malvīne un brālis Hermanis. Skolas gadus viņa pavadīja Rīgas 3.vidusskolā, un jau pēdējās vidusskolas klasēs paralēli mācījās Jaunatnes savienības dramatiskajos kursos, viņas pirmā loma bija Trīne Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēkos.

1920.gadā Latvijā ieradās krievu kinorežisors Pjotrs Čardiņins, un drīz akciju sabiedrībā Latvju filma viņš uzsāka darbu pie vienas no pirmajām latviešu spēlfilmām Psihe (1922).Lilija Bērziņa kļuva par Ilgas lomas tēlotāju — iesaistīties filmu studijas darbā viņu pierunāja skolasbiedrene Benita Ozoliņa. Tiesa, pirms filmēšanās bija jāiziet dažu mēnešu apmācība kustību pasniedzējas Felicitas Ertneres vadībā, aktiermeistarību mācīja Lilija Ērika. Bērziņas partneris filmā bija Eduards Smiļģis, un viņš jaunajā kolēģē saskatīja labu materiālu savam nesen dibinātajam Dailes teātrim.

Smiļģis lika meitenei ierasties teātrī un jau nākamajā dienā iesaistīja izrādē — Raiņa Uguns un nakts iestudējumā Lilijai iedalīja vienu no raganām, ar vienu teikumu: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu”.

Kādu laiku Lilija Bērziņa turpināja arī kinokarjeru, nospēlēdama Emīliju Laivenieci Čardiņina nākamajā filmā Vilkiem mests laupījums (1922) un

1930.g. Lilija nospēlēja dubultlomu (Laimdota/Mirdza Saulīte) slavenajā Aleksandra Rusteiķa filmā Lāčplēsis tomēr kopš 1922.gada viņas sirds piederēja Dailes teātrim un Bērziņa kļuva par štata aktrisi, pieņemot skatuves vārdu Lilita.

Sākot strādāt Dailes teātrī, Lilita karjeras ceļu gāja no pašas apakšas: dejotājām un bezvārda lomiņām masu skatos sekoja pakāpiens uz augšu — lomas ar vienu teikumu, drīz jau teksta bija vairāk - vesela lapiņa, bet pavisam lepna jaunā aktrise kļuva tad, ja teksta lapiņu bija tik daudz, ka jāsašuj ar diedziņu, lai kāda nenoklīst.

Tās tad paši sauca par “lomām ar diedziņu”, un viena no pirmajām tādām Lilitai — tikai piektajā teātra sezonā! - bija Bums Nikolaja Škļara bērnu ludziņā Bums un Atspolīte (1927), kur viņa tēloja kopā ar Elvīru Brambergu.

Līdz tam laikam Lilitas vārds programmiņās parasti parādījās ar neizbēgamo piebildi “viena no” — pavadonēm, kalponēm, saimes meitām, vēderdejotājām... Un Smiļģis viņu uzslavēja kā kavalieri ar pielīmētām ūsām.

Tomēr ilgajos gados krājās pieredze, un ne tikai skatuves kustībā, labu pamatu ielika arī saspēle ar tālaika teātra zvaigznēm, iespaidi citos teātros, dažādo sīko un grotesko raksturlomiņu amplitūda, bet vēl jo vairāk - nopietna pašizglītošanās, kas ļāva Lilitai nepalikt parasto skaistulīšu ierindā. Tāpēc, tuvojoties 30.gadiem, Lilitas Bērziņas vārds arvien biežāk parādās laikrakstu recenzijās, un viņas tēlojumam veltītie teikumi kļūst arvien garāki.

30.gadu sākumā Lilita Bērziņa pirmoreiz izbrauc ārpus Latvijas robežām, kopā ar divām kolēģēm apceļojot Austriju un Ungāriju, bet 1932.gadā Lilitai piedzimst meita Lilita — jaunā aktrise 1928.gadā apprecējusies ar vienu no vadošajiem Dailes teātra kolēģiem, aristokrātisko Jāni Priedi. Smiļģis necieta aktrises, kam ģimene traucē nodoties teātrim, tāpēc viņš jaunajai māmiņai lika atgriezties masu skatos, un desmit gadu darba jubilejā Lilitai īsti pat nebija nevienas pieklājīgas lomas, ar ko šo jubileju nosvinēt. Tikai nākamajā sezonā aktrise tiek pie pirmajām nopietnākajām lomām — grāfiene Dona Gestā Berlingā (1933), Asnāte Jāzepā un viņa brāļos (1933), Lilita ir arī ļoti kolorīta Zāra Skroderdienās Silmačos (1933).

Drīz Lilita Bērziņa nopietni piesaka savas pamatotās pretenzijas uz prīmas statusu — nospēlē galvenās lomas Jāņa Jaunsudrabiņa lugas Invalīds un Ralla pirmiestudējumā (Ralla, 1934) un Ivandes Kaijas lugā Iedzimtais grēks (Gaida, 1934), turpina ar Otello Dezdemonu (1937), Pēra Ginta Solveigu (1939), Orleānas jaunavu Žannu d’Arku (1939), Fausta Grietiņu (1940) un citām spilgtām lomām, par Žannas tēlojumu saņemot pat Kultūras fonda prēmiju. Kritiķi viņu jau sauc par primadonnu, skaistās gaišmates attēlus publicē uz žurnālu vākiem, tomēr tā ir tikai dzīves publiskā puse — privātajā dzīvē ir vairāk grūtību, nekā prieka, jo Lilitas vīrs sāk dzert un pamet teātri, tāpēc Lilitai vienai jārūpējas par ģimenes iztiku un jāmaksā parādi. Tomēr Lilita, par spīti visam, 1939.gadā nodzīvo veselu mēnesi Parīzē, īrējot istabiņu lētā viesnīciņā un vakarus pavadot Parīzes teātros.

Trīsdesmito gadu beigās Lilita Bērziņa jau tiek dēvēta par Dailes teātra pirmo aktrisi, un tas uzliek pienākumus arī ārpus skatuves — Lilitai bieži kopā ar Smiļģi jāpiedalās dažādos oficiālos pasākumos, un tā pamazām sāk veidoties viņas sabiedriskā karjera, kas vēlāk turpinās kā LPSR Augstākās padomes deputātes darbs trijos sasaukumos, četrus gadus viņa ir arī Teātra biedrības priekšsēdētāja. Lilita Bērziņa aktīvi iekļaujas “jaunās dzīves celtniecībā” līdz ar padomju varas atnākšanu, jo tā ir vienīgā iespēja turpināt spožo aktrises ceļu. Vācu okupācijas laikā vēl var atļauties ignorēt politiku un tēlot klasiskas lomas — Mariju Stjuarti (1943), Džuljetu (1943) un citas, bet pēc Otrā pasaules kara beigām sava politiskā nostāja jāizvēlas visiem, un arī Lilitai Bērziņai nekas cits neatliek. Viņas lomu sarakstā parādās partordzes un citas padomju lugu varones, tomēr pirmo pēckara gadu augstākā virsotne tik un tā ir Raiņa Spīdola (1947) — ar šo lomu Lilita satriec Maskavas publiku viesizrāžu laikā, par to arī saņem PSRS Valsts prēmiju.

Četrdesmito gadu beigās arī krievu klasika Dailes teātrī tiek iestudēta arvien vairāk, un šajās izrādēs arī Lilita Bērziņa apliecina savu talantu kā Šura (Gorkija Jegors Buličovs un citi, 1946), Anna Kareņina (1949), Kručiņina (Ostrovska Bez vainas vainīgie, 1950), Maša (Čehova Trīs māsas, 1951), Ļubova Jarovaja (1952) un citas.

Piecdesmito gadu sākums Lilitai Bērziņai bija grūts — teātrī lika saprast, ka jauno meiteņu laiks viņas dzīvē pagājis uz neatgriešanos, tuvojas kolorīto veceņu un māšu periods. Otrajās Dailes teātra viesizrādēs Maskavā 1955.gadā Lilita Bērziņa vairs nemirdzēja priekšplānā, jo teātra repertuārā nebija viņai piemērotu iestudējumu; šajā Latvijas PSR Literatūras un mākslas dekādē Maskavā tika rādīta arī jaunā Rīgas kinostudijas mākslas filma Salna pavasarī (1955), un arī tur Lilitas Bērziņas atveidoto Andra māti Edi kritika pārāk neslavēja.

Šis fakts un arī diezgan teatrālā Smiļģa skola acīmredzot aizšķērsoja viņai ceļu uz kinoaktrises karjeru — pēc divām sīkām epizodēm filmās Nauris (1957) un Mērnieku laiki (1968) Lilita vairs nefilmējās līdz pat 70.gadu vidum, kad, pateicoties Jāņa Streiča drosmei, atklājās viņas īpatnējais kinotalants — vispirms kā cimperlīgā madam Andersone filmā Mans draugs — nenopietns cilvēks (1975).

Streičs atceras, ka aktrisi dievinājis kopš bērnības, tāpēc uzņemšanas laukumā baidījies no viņas kā students pirms eksāmena, bet filmēšanas grupa uzvedusies “kā kadeti ballē pie ģenerālgubernatora”, līdz beidzot Lilita Bērziņa lūgusi nebaidīties, bet rāt un pamācīt viņu, jo viņa taču no filmēšanās nekā nesaprotot.

Kopš tā laika Streičs Lilitai Bērziņai piemeklēja pa lomai savās filmās Teātris (1978) un Nepabeigtās vakariņas (1979), viņš bija arī mākslinieciskais vadītājs Vijas Beinertes diplomdarbam Tās dullās Paulīnes dēļ (1979), kur Lilita Bērziņa nospēlēja enerģisko un patiešām mazliet dullo titullomu, savukārt Oļģerts Dunkers aktrises majestātiskumu izmantoja operdziedātājas Vildes-Mežnieces lomā pēc Zigmunda Skujiņa stāsta uzņemtajā filmā Vīrietis labākajos gados (1977).

- 1. daļa 

- 2. daļa

Taču visspožākā Lilitas Bērziņas kinokarjeras virsotne un reizē arī aiziešana ir Mirttantes loma Jāņa Streiča hrestomātiskajā komēdijā Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981). Līdz tam laikam teātrī Lilita Bērziņa sen bija pārvarējusi “vecuma problēmu”, nospēlējusi cildeno Mariju Stjuarti (1956) un vareno Ēkebijas majorieni(Gēsta Berlings, 1958), viesojusies Drāmas teātrī kā Filumena Marturano (1958) un pane Konti (Zvanu solo, 1975), komiskās spējas apliecinājusi ar Pulkveža atraitni (1965) un vēl veselu virkni raksturlomu, turklāt visu to apvienoja ar rosīgu “sabiedriski derīgo darbu”, būdama LKP CK locekle un saņemdama teju vai visus iespējamos ordeņus un pagodinājumus — divus Darba Sarkanā karoga ordeņus, trīs Ļeņina ordeņus, Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces un Sociālistiskā darba varones goda nosaukumus...

- Fināls

Bet sirsnīgās Mirtas tantes tēlā tas viss pazuda, varbūt tika pirms filmēšanās nolikts uz grimētavas galdiņa kopā ar liekajiem zobiem un parūku. “Es izskatos pēc savas mammītes!”, pie spoguļa teica mazā večiņa ar sirmajām peļastītēm un izmisīgi strīdējās ar režisoru, kurš gribēja viņai filmas finālā uztiept milzīgus zābakus un netīru vīriešu žaketi. Lilita Bērziņa zināja, ka tas ir viņas pēdējais kinokadrs, un gribēja tautas atmiņā palikt citāda. Kad to saprata arī Jānis Streičs, viņš vēlā rudenī speciāli ar visu grupu brauca pārfilmēt pēdējo kadru, lai Mirttantes lakatā pāri kalnam aizietu nevis jau uzfilmētā dublante, bet gan pati Lilita Bērziņa.

Pēdējā Lilitas Bērziņas loma teātrī ir Berežkova 1982.gadā, Gončarova romāna Krauja dramatizējumā, bet 1983.gada 27.maijā, divdesmit dienas pirms savas astoņdesmitās jubilejas, aktrise mirst, un izvadīšanas dienā ap Dailes teātri pulcējas milzīgs viņas talanta cienītāju pulks.

Aktrise apglabāta Meža kapos, viņas dzimtu turpina meita Lolita un mazdēls Edgars Vācietis (zvērināts advokāts).

Lilitas Bērziņas portretu gleznojusi gan Felicita Pauļuka, gan Ģirts Vilks, grāmatu par viņu sarakstījis Viktors Hausmanis (1980) un J.Markulāne (1961), dokumentālas filmas uzņēmusi Skilla Pinne-Rikarde (PSRS Tautas skatuves māksliniece Lilita Bērziņa, 1969) un Ilze Gediņa kopā ar Dairu Āboliņu (Lilita baltā. Lilita melnā, 2002), Lilitai Bērziņai veltīti arī vairāki kinožurnālu Māksla un Padomju Latvija sižeti, bet sīks lomu uzskaitījums atrodams enciklopēdijā Teātris un kino biogrāfijās. 1987.gadā aktrises piemiņai Teātra darbinieku savienība nodibināja Lilitas Bērziņas balvu, ko piešķir aktrisēm par izcilu varoņlomu tēlojumu.

Autors : Kristīne Matīsa, Neatkarīgā Rīta Avīze, Normunds Naumanis, Diena, Wikipedia