Filmas "Tās dullās Paulīnes dēļ" pirmizrāde

Vijas Ramānes (Beinertes) diplomdarbs režijā VGIKā.

Filma pēc Vizmas Belševicas stāsta Tās dullās Paulīnes dēļ.

Divas pavecas māsas – Paulīne un Līzbete – kāzas savā mūžā nav piedzīvojušas, un Paulīne nospriež, ka tad vismaz bērēm jābūt lepnām. Māsas sāk pelnīt naudu ar sēnēm un ogām, sapērk dārgus audumus kleitām un smalkas parūkas, bet Paulīnei kļūst žēl, ka pati to skaistumu nemaz neredzēs. Viņa nolemj sarīkot bēru ģenerālmēģinājumu un izsaukt fotogrāfu, lai to iemūžina. Bet pa šiem gadiem Paulīnei pielipis niķis mosties ar teicienu: "Tu saki?", un zārkā viņa iesnaužas...

Filma uzņemta 1979.gadā.
Kategorija: īsmetrāžas komēdija
Diplomdarba aizstāvēšana - 1979.gadā, Maskavā
Pirmizrāde: 19.04.1980
Pirmizrādes vieta: Rīgas Kinonams    

Radošā grupa

• Režisors: Vija Beinerte
• Lit. pirmavota autors: Vizma Belševica
• Scenārija autors: Alvis Lapiņš
• Operators: Miks Zvirbulis
• Mākslinieks: Uldis Pauzers
• Mūzikas autors: Ivars Vīgners
• Skaņu režisors: Viktors Ličovs
• Kostīmu mākslinieks: Elvīra Vantere
• Montāžas režisors: Ērika Genoveva Meškovska
• Režisora asistents: Nora Ranka, Dace Rudzīte
• Otrais operators: Modris Resnais
• Operatora asistents: Jānis Baltābols
• Skaņu ieraksta tehniķis: Andris Valters
• Apgaismotāju brigadieris: Ints Darkevics
  Apgaismotāji: Sigurds "Trubadūrs" Brikmanis, Viktors Randars
• Mākslinieka asistents: Agrita Āboliņa
• Rekvizitors: Ieva Drande
• Kostīmu meistars: Gunta Zvejniece
• Grimētājs: Elita Skrindževska
• Montāžists: Inese Kairova
• Fotogrāfs: Arnis Blumbergs
• Uzņemšanas aparatūras meistari: Jānis Egle, Jurijs Sinodaļcevs
• Uzņemšanas tehnikas mehāniķis: Jānis Gailītis
• Negatīva montāžists: Aija Vītola
• Gaismu/krāsu uzstādītājs: Irina Vederņikova
• Šoferu brigadieris: Arkādijs Bodrovs
  Šoferi: Andris Šperls, Jānis Drīzulis, Leons Primaks, Valda Sniedze, Ilma Žagare
• Uzrakstu mākslinieks: O. Labanovskis
• Uzrakstu operators: Faina Robinsone
• Mūzikas redaktors: Nikolajs Zolotonoss
• Redaktors: Austra Zīle
• Mākslinieciskais vadītājs: Jānis Streičs
• Vec. grāmatvedis: Olga Škirpo
• Filmas direktora vietnieks: Artūrs Serebrjakovs
• Filmas direktors: Anda Matisone

Lomās 

• Lilita Bērziņa, 
• Lidija Freimane, 
• Ēvalds Valters, 
• Svetlana Bless, 
• Ārijs Geikins

Lomās/Epizodēs:

• Vilis Ķimelis, Rūdolfs Plēpis, Eduards Plataiskalns, Uldis Vazdiks, Dzintra Mendziņa

 Filmas.lv

PAULĪNEI JAU ČETRDESMIT PIECI

Cik labi, ka mums ir Latvijas Nacionālais arhīvs, kas atgādina skatītājiem un arī autoriem, ka filmai šogad jubileja. Labs iemesls pakavēties atmiņās.

Balss mulsināja un satrauca. It kā tās īpašnieks par visu vairāk vēlētos pasargāt mani no briesmām, raizēm un nedienām. Samtaini dziļa balss, kuru gribējās dzirdēt vēl un vēl. Taču es nedrīkstēju kavēties, man bija jāpārsēžas uz citu līniju. Bet – tavu brīnumu – arī tur mani sagaidīja ne mazāk fascinējoša balss! Ai, kā tas skanēja: – Ostorožno, dveri zakrivajutsa, sļedujuščaja ostanovka… Ja jau pat par metro vilcienu vadītājiem te ņem vīrus ar Frenka Sinatras vai Marlona Brando balsi, kāda gan atlase būs tiem, kas vēlas iestāties režisoros? Man bija 18 gadi, es pirmo reizi biju Maskavā, es pirmo reizi braucu ar metro, un es vēl nezināju, ka ar pirmo piegājienu iestāšos Vgikā. Un būšu vienīgā meitene savā kursā un tobrīd arī visā spēlfilmu fakultātē. Turklāt jaunākā. Varētu kļūt iedomīga, ja vien nebūtu tik apmulsusi un laimīga.

Un atkal durvis. Tikai šoreiz valdzinoša balss nebrīdinās par to automātisku atvēršanos un aizvēršanos. Nudien nesaprotu, kā manī spēj apvienoties tik neprātīgs kautrīgums ar tik dzelžainu gribu. Re, arī tagad – par spīti mulsumam – precīzi norunātajā laikā esmu nospiedusi zvana pogu, un namamāte jau aicina mani ienākt. Viņas vārds ir Vizma Belševica, un es, filmu augstskolas piektā kursa studente, nāku pie viņas ar lūgumu atļaut ekranizēt stāstu "Tās dullās Paulīnes dēļ".

Bet nu gan maza atkāpe, flash back, kā parasts teikt kino valodā. Pieci diplomdarbam iesniegtie scenāriji jau ir noraidīti. Neizpratne, aizvainojums, dusmas, izmisums, asaras spilvenā un kas tik vēl ne – tas viss atstāts aiz muguras, ielikts atmiņas tālajos failos. Jāatrod tāds materiāls, kas būtu tuvs man un pieņemams kursa un augstskolas vadībai.

Nez, ko tas cilvēks tā smejas? Sēž parkā uz soliņa, rokās maza grāmatiņa tumšzilos vākos, lasa un burtiski lokās smieklos. Un arī tā sieviete vilcienā – smejas līdz asarām, gandrīz pabrauc savai stacijai garām, tumšzilo grāmatiņu lasīdama! Ziņkāre uzveic pieklājību, pieliecos, lai redzētu, kas rakstīts uz vāka. Vizma Belševica, "Nelaime mājās". Traģiskā, smalkā, dziļā un nopietnā dzejniece! Kas gan te varētu būt tik smieklīgs? Un re, es jau stāvu Vizmas dzīvokļa šaurajā priekšnamā un mierinu sevi ar domu, ka sliktākajā gadījumā viņa man atteiks – liela dzejniece iesācējai režisorei, kura iedomājusies ekranizēt stāstu, kas jau kļuvis par bestselleru, sadalot nāciju tajos, kas izlasījuši, un tajos, kas vēl nav paguvuši, bet noteikti grib.

Nudien neatceros, šķiet, tā bija vīgriežu tēja, ar ko Vizma mani cienāja. Bet tik pat labi tā varēja būt arī kafija. Galvenais – viņas vaigs bija laipns un draudzīgs. Stāsts esot pa daļai no dzīves norakstīts. Šķiet, operetē, šķiet, sufliere, bet varbūt es tagad visu galīgi jaucu, esot bijusi tāda īpatna kundzīte, dāma gados, kura mēgusi lietot nu jau folklorizēto "Tu saki! ". Tikai uzsvars esot bijis nevis uz saki, bet gan uz tu, un abi vārdi izrunāti kā viens, tāds TUsaki viņai esot bijis. Apsteidzot notikumus varu teikt, ka filmā šis TUsaki tomēr neiegāja, Lilita, lieliskā aktrise, nāca ar savu – ne mazāk izteiksmīgo – tuSAKI? – ar tādu viegli ironisku jautājuma intonāciju galā. Taču tobrīd, tēju, bet varbūt kafiju, dzerot, es vēl neko nezināju ne par Lilitu, ne par viņas tuSAKI ar jautājuma nevis izsaukuma zīmi galā.

Bet Vizma jau stāsta par dramatiski apskādētā fotogrāfa prototipu. Kāds pensionārs ziemā savā centrālapkures pārkarsētā komunālā dzīvokļa istabā mēdzis staigāt maikā (tādā vaļīgā kreklā bez piedurknēm) un semeikās (tādas kā havajiešu biksēs, tikai bez puķēm). Kādu pavakari pensionārs nolēmis pieregulēt radiatorus, jo karstums kļuvis neciešams pat šajā svabadi plandīgajā apģērbā, paņēmis stellatslēgu un noliecies pie radiatoriem, lai pagrieztu pievada krānu, kas mierlaikos darbojies nevainojami, bet padlaikos īsti vairs negribējis klausīt. Un te pēkšņi pensionāra kaķis, ieraudzījis semeiku starā saimnieka mantību mundri šūpojamies, sparīgi lēcis un ar asajiem nadziņiem satvēris vienu no rotaļīgi aicinošajiem bumbuļiem. Kliedziens bijis īss, spalgs un ass. Tam mirklī sekojis otrs, garāks, tad dobjš būkšķis un klusums. Izrādās – pensionārs, negaidīto sāpju dzelts, strauji iztaisnojies, ar pakausi atsities pret palodzes apakšmalu, un, trieciena apdullināts, nogāzies bezsamaņā. Labi, ka dzīvoklis bijis komunāls (tāds, kurā mitinās vairākas ģimenes), kaimiņi, ieraudzījuši bezsamaņā gulošo pensionāru, izsaukuši ātros.

Stāvoklis ne pa jokam – galva pārsita, jāved uz slimnīcu, jāliek šuves. Ārsts, noskaidrojis traumas cēloni, sācis tā dīvaini raut gaisu uz iekšu, un arī sanitāri tik tikko spējuši smieklus novaldīt. Kaut kā uzdabūjuši nabaga cietušo uz nestuvēm, taču kāpņu telpā apsmējušies un – ticiet vai ne – izgrāvuši vājnieku no nestuvēm. Tieši uz akmens kāpnēm. Nu pensionāram ne vien debesu zvani apskādēti, smadzeņu satricinājums un galva pārsista, bet vēl arī kāja lauzta. Vizma Belševica atļāva stāstu ekranizēt.

Alvis Lapiņš bija ar mieru uzrakstīt scenāriju.

Šajā darbā mani valdzināja viss: raksturi, situācijas, vieglums, ar kādu rakstniece rada īpašo brīvības un prieka atmosfēru, kas izsit dzīvi no tās ierastajām sliedēm un padara neiespējamo iespējamu, ļaujot saprast, sajust un piedzīvot, ka apstākļi paši par sevi vēl visu neizšķir – svarīgi, kā mēs tos uztveram. Un tad vēl Paulīnes apbrīnojamā spēja no itin skarbām dzīves situācijām izvilināt to pozitīvo emocionālo lādiņu, kas dod spēku un prieku dzīvot! Mūsu kinoversija balstījās uz pārvērtību spēles – gatavošanās nāvei atraisa enerģiju un kļūst par stimulu dzīvei, sapnī redzētā brūtes kleita piesauc bēru kleitu, bet bēru apģērbs pārvēršas kāzu kārtā. Un tam visam pāri – smiekli, bieži vien nedaudz skumji, taču vienmēr gaiši smiekli.

Un atkal durvis. Pareizāk, nevis durvis, bet vārtiņi. Laimīgā kārtā šoreiz man līdzās drošs plecs – operators Miks Zvirbulis. Visu ceļu no Rīgas līdz Asariem, līdz pat Valteru prospektam, kur dzīvo leģendārā, neatkārtojamā, izcilā, esmu viegli trīcējusi. Zvaigzne, karaliene, dīva – bet es, zaļknābis iesācējs, gribu viņai piedāvāt zārkā gulties! Miks – viņš ar Lilitu Bērziņu jau strādājis filmā "Mans draugs – nenopietns cilvēks" – visu ceļu mani ir mierinājis: sliktākajā gadījumā mums atteiks, izmetīs pa durvīm. Neizmeta! Kamēr es mulsu un nezināju, kā pabeigt iesākto teikumu, māksliniece atplauka burvīgā smaidā un atzinās: klusībā viņa par Paulīnes lomu esot sapņojusi, kolīdz izlasījusi Vizmas stāstu "Literatūrā un Mākslā", vienubrīd gribējusi pat iemācīties no galvas un sagatavot tādu kā solo numuru koncertiem, tikai bažījusies, ka nejaudāšot tik garu gabalu bez aizķeršanās atcerēties, gadi tomēr. Tomēr pēc brīža Lilita pasauca mani malā, lai aprunātos, tā sacīt, zem četrām acīm.

Māksliniece raizējoties tikai par vienu lietu – viņa esot pagalam teatrāla, ka tik tas mani neiegāžot. – Kas par blēņām! – es iesaucos. – Kas jums to teica? – Tā runā. – Kas runā? – Visi! – Un te nu Lilita kļuva pavisam nopietna: – Acīs jau ne, aiz muguras…

Vairāki mākslinieciskās padomes locekļi pēc kino provju noskatīšanās mani tik tiešām brīdināja – neņem Bērziņu, viņa ir teatrāla, netiksi galā. Bet, kad filma bija gatava, tie paši ļaudis sajūsmā gavilēja – nu, ko mēs teicām, tā mūsu Bērziņa taču ir viena lieliska aktrise!

Vispār jau man bija laimējies. Mūsu uzņemšanas grupa – Alvis Lapiņš, Miks Zvirbulis, Uldis Pauzers, Elvīra Vantere, Ivars Vīgners – viņi visi bija brīnišķīgi cilvēki un turklāt arī teicami profesionāļi. Mēs bijām kā tāda liela, saliedēta un draudzīga ģimene. Man tobrīd bija 24 gadi – grupā biju visjaunākā, pat manas asistentes bija vecākas un, pats par sevi saprotams, arī pieredzējušākas par mani.

Bet aktieri – Lilita Bērziņa, Lidija Freimane, Ēvalds Valters – viņi taču bija latviešu kino leģendas!

Tāpēc, sākot darbu pie "Paulīnes", pirmajā grupas sanāksmē teicu: Ja filma izdosies, tas būs mūsu visu kopīgs nopelns, ja ne – tikai un vienīgi mana vaina. Tolaik Rīgas kinostudijā jauns cilvēks nevarēja uzsākt filmu bez darbaudzinātāja jeb mākslinieciskā vadītāja. Es nebiju izņēmums. Taču arī te man palaimējās – Jānis Streičs bija labākais mākslinieciskais vadītājs, kādu vien var iedomāties! Viņš, mācoties no sava skolotāja Leonīda Leimaņa, teica – taisi savu kino, es nejaukšos!

Jānis lika man svētu mieru, neko neregulēja, un par to viņam līdz pat šai dienai esmu bezgala pateicīga. Ar Ivaru Vīgneru vienojāmies, ka mums vajadzīgas divas muzikālās tēmas – skumji smeldzīgā un ironiski draiskā. Turklāt abas stilizētas "a la retro" – kā no vecajām "Bellacord" platēm.

Apsteidzot notikumus varu teikt – daudzi bija gatavi vai saderēt, ka gan "Jel dod man bučiņ’", gan "Ak, skaistā jaunība" patiešām ir miera laiku ieraksti. Bet nekā – mūsu pašu Vīgners ar Krūkli. Sākumā Ivars atrada meldiņus, tad sameklēja Krūkli, jo viņš, tas ir dzejnieks Alfrēds Krūklis, esot dziesmu tekstu sacerēšanas ģēnijs, vienā naktī sarīmēšot visu, kas nepieciešams, turklāt vajadzīgajā ritmā un stilā. Tā arī noticis – Ivars paņēmis pudeli "Kristāldzidrā", aizgājis pie Krūkļa un paziņojis, ka prom neiešot, kamēr vajadzīgie vārdiņi nebūšot uz papīra.

Viss noticis kā pēc notīm – pudele vēl neesot bijusi ne pusē, kad teksti jau gatavi. Tā tapa dziesmas, vienu no kurām, to, kas par jaunību, iedziedāja Ēriks Kamerūts, bet otru, to, kas par bučiņu, – Žoržs Siksna.

Ar Uldi Pauzeru gan neveicās tik gludi. Tas ir, ar Uldi viss bija labākajā kārtībā, lielisks mākslinieks un brīnišķīgs kolēģis, bet ar attīstīta sociālisma darba likumiem – ar tiem gan ne. Uldis tobrīd bija jau nofraktēts citai filmai, taču "Paulīne" viņa sirdij bija tik mīļa, ka mākslinieks bija ar mieru strādāt pie mums "no pamatdarba brīvā laikā".

Studijas direktors Heinrihs Lepeško ilgi domāja, līdz beidzot teica apmēram tā: ja Uldis ir ar mieru strādāt pie mana diplomdarba par baltu velti, tas ir, algu nesaņemot, to viņam neviens aizliegt nevarot. Uldis bija ar mieru. Vienīgais, ko taisnīguma labad spēju izcīnīt, – viņa vārds un raženais stāvs parādījās mūsu filmas titros. "Mākslinieks inscenētājs" rakstīt nedrīkstējām, tad nu ierakstījām "mākslinieks līdzjutējs".

Par titriem ir īpašs stāsts. Nudien vairs neatceros, kam prātā ienāca doma, ka būtu tā jauki un neparasti, ja titros uz ekrāna būtu redzami arī aizkadra ļaudis. Titru ceha puiši pameta ideju, ka varētu katram vēl piezīmēt kādu raksturīgu detaļu, abi ar Uldi sadomājām, kuram ko likt, bet manu personu titru ceha puiši uzņēmās apstrādāt paši, lai taču arī režisorei beigās būtu kāds pārsteigums. Un tas viņiem nudien izdevās – nevaru nepasmaidīt ikreiz, kad ieraugu, kā man ap galvu parādās nimbs.

Tiesa, kāds no Vgika eksaminācijas komisijas locekļiem bija ne pa jokam sašutis: iefilmēt visu uzņemšanas grupu, kāda neredzēta bezkaunība! Taču publika šo bezkaunību uzņēma ar smaidu un aplausiem. Vēl šobaltdien priecājos, ka mums ir izdevies saglabāt kaut nelielu liecību par tik daudziem apbrīnojamajiem cilvēkiem, kas piedalījušies "Paulīnes" tapšanā.

Atgriežoties pie dekorācijām, vēl kāda epizode. Kādu dienu ejam ar Uldi apskatīt, kas nu paviljonā ir sabūvēts. Mākslinieka asistents un rekvizītors, sanesuši Paulīnes un Līzbetes istabā jūgendstila mēbeles (tās māsām, tāpat kā "Bellacord" plates, vēl no miera laikiem), uz galda, kumodes un etažerēm saklājuši tamborētas sedziņas, pie sienas piestiprinājuši krustdūrienā izšūtu tepiķi, stāv, apmierināti ar veikumu, un gaida, ko mākslinieks līdzjutējs teiks. Bet Uldis krata galvu – par maz! Liek ienest vēl arī gramofonu, pakas ar vecām avīzēm, kaut kādus saiņus, kastes un kastītes, jo māsas, redz, nemetot ārā neko, kas vērtīgāks par beigtas peles ādu. Tad nu strādājiet, kungi!

Savukārt gatavošanās epizodei ar brūklenēm un rubļiem man, kino lietās vēl neiesvaidītam lajam, bija liels atklājums. Kur ņemt tik daudz brūkleņu? Mežā? Tirgū? Nē! Jāsakrāso dažādos sārtuma toņos zirņi! Kur ņemt naudu, ko vecenītes mazgā, žāvē, gludina un skaita? Uzzīmēt? Nē! Jāsarunā ar grupas administratoru un kasieri!

Brūklenes falšas, bet nauda uz striķiem – īsta. Jo, izrādās, lētāk sakārt kadrā īstus rubļus, nekā pasūtināt māksliniekam, lai ticami vilto.

Grimētāja Elita Skrindževska lielākos komplimentus izpelnījās pēc epizodes centrāltirgū. Sākumā Lilita un Lidija bija sabijušās ne pa jokam – kā viņas, sapūderētas aktrises, iederēšoties dzīvā vidē? Kamēr Miks neuzkrītoši filmē "dzīvo vidi", redzu, pie Lilitas pienāk kāds kungs un sāk iztaujāt par sēņu cenām. Lilita, tirgus konjunktūrā īpaši neorientēdamās, atbild, kā scenārijā teikts: – Trīs rublīši. Pircējs apjūk, jo cena, izrādās, nežēlīgi augsta, bet Lilita turpina, kā lomā paredzēts: – Ja esat tik bagāts, lai pirktu lētu preci, lūdzu! – Un pamet ar roku uz Lidijas Freimanes sēņu pusi. Te pēkšņi kungs satrūkstas:
– Ak, māksliniec, es taču jūs nepazinu, tikai pēc balss! Vai tad jūs tagad pa tirgu?
Uz ko Lilita neapjūk atbildēt:
– Jā gan, teātrī jau žigulim nesanāk…

Ar to tad abu lielo aktrišu bažas par iederēšanos "dzīvajā vidē" bija izgaisinātas. Un vēl par kleitu: Vai zini? Bērziņa esot nobērēta lillā brokātā no tās trakās filmas! Kā es te stāvu! Nudien, pati savām ausīm dzirdēju tādas runas, kad māksliniece bija apskaidrota mūžībā. Taisnības labad uzreiz jāpiebilst, ka Elvīras Vanteres šūtā lillā brokāta kleita vēl ilgu laiku bija atrodama Kinostudijas tērpu noliktavā, tomēr šīs runas, šķiet, apliecina, ka Elvīra ar savu darbu trāpījusi desmitniekā.

Un vēl viens brīnišķīgs cilvēks, ko nevaru nepieminēt "Paulīnes" sakarā, – Ēvalds Valters.

Kā parasts, aktierus uz Kinostudiju ved asistente Dacīte. Noliktajā laikā Dacīte ar Ēvaldu Valteru klāt.
Valters – mundrs un smaidīgs, bet Dacīte – pagalam aizelsusies, lāgā pat parunāt nevar. Kas tad nu? Mākslinieks, tas ir, Ēvalds Valters kāpjot pa divi pakāpieniem uzreiz, Dacīte nejaudājusi tikt viņam līdzi! Izrādās, kāds uzticams dakteris Valteram reiz teicis, ka kungiem "pēc septiņdesmit" esot ne vien daudz jāstaigā, bet arī daudz jākāpj – vismaz 200 pakāpieni dienā. Tad nu Valters to arī praktizējot – diendienā, gadu no gada. Līdz ar to epizode uz kāpnītēm pie Paulīnes zārka viņu ne mazākā mērā nesatrauca – sportisks un mundrs viņš bija gatavs gan kāpt, gan krist.

Kad filma bija pabeigta, Rīgā mums visiem bija tāda bezgala gaiša sajūta – pirmkārt jau, darbiņš patika pašiem, un tad vēl arī kolēģiem. Un – kā izrādījās – publikai arī. Ko vēl debitants un viņa domubiedri var gribēt – neviens tevi nesit un daži pat uzslavē!

Atceros, Kultūras ministrijas darbinieki ar mikrobusiņu "Latvija" (toreiz ministrijas štats bija stipri mazāks nekā tagad) atbrauc uz Šmerli, lai noskatītos jauno latviešu filmiņu. Tā bija labākā skate, kādu vien režisors var vēlēties! Publika smējās no paša pirmā kadra, kad uz ekrāna parādījās vēl tikai titri un aktieru sejas, līdz pat uzrakstam "Filmas beigas".

Savukārt Maskavā mani sagaidīja ar dalītām jūtām. Kursa vadītājs Jegorovs sarunāja man daudz labu vārdu, pat atzina, ka tas, ko visus šos gadus viņš esot gribējis no manis “izsist ārā”, esot tieši tas vērtīgākais, kas manī ir, proti, spontanitāte un atraisītība, turpretī prorektors bažīgi teica: – Klau, varbūt labāk aizstāvies ar kursa darbu – šīs tavas rotaļas ar nāvi daži var nesaprast. Padomā, cik vecs ir mūsu rektors! Rektors tiešām nesaprata, un, stāvot aiz slēgtajām durvīm, aiz kurām notika apspriešana, nudien nebiju droša par iznākumu – vai tiešām izrādīsies, ka piecus savas dzīves gadus esmu veltīgi izšķiedusi? Bet tad no zāles iznāca katedras vadītājs Sergejs Gerasimovs, apskāva mani un teica – otļično, tas ir: teicami!

Tikai vēlāk uzzināju, ka Gerasimovs bija uz dažām stundām pārtraucis filmēšanu, lai varētu piedalīties mana diplomdarba apspriešanā. Nu augstskolas durvis varēju ar godu aizvērt, bet Rīgas kinostudijas – bikli un cerīgi atvērt.

Vai mani tur gaidīja atplestām rokām? Jā un nē.
Taču tas jau ir pavisam cits stāsts.

P.S. Nesen kāds draugs, nez kuro reizi noskatījies manu diplomfilmu Latvijas televīzijā, teica: "Tikai dulla dzejniece var uzrakstīt ko tādu kā "Paulīne". Un tikai dulla režisore var ko tādu uzfilmēt." Nepratu iebilst.
Bet varbūt arī nevajadzēja.
P.P.S. Gribēju pielikt bildītes arī ar Lidiju, Ēvaldu un mūsu lielisko komandu, bet izrādījās, ka man nav digitālo versiju. Kolīdz būs – pievienošu.