Vija Beinerte: Tā nebija izvēle starp demokrātiem un republikāņiem, tā bija izvēle starp diktatūru un brīvību
Pagājušas vien divas nedēļas kopš ASV prezidenta vēlēšanām, bet pasaule jau ir mainījusies. Ņujorka vairs neizsniegs nelegālajiem imigrantiem naudas kartes ikdienas tēriņiem; no Meksikas pierobežas ir pazudušas karavānas ar bēgļiem; kompānija “Boeing” likvidē globālo DEI (daudzveidības, vienlīdzības un iekļaušanas) nodaļu; Katara izraida “Hamās” un vairs nevēlas uzņemties starpnieka lomu Izraēlas un Palestīnas sarunās; Eiropa apsver iespēju pirkt enerģiju no ASV, nevis no Krievijas.
Nav vēl zināms, kurp dosies Holivudas zvaigznes, kas piedraudēja pamest valsti, ja tiks ievēlēts Tramps. Un nav zināms, vai zvaigznēm sekos arī Soross un Fauči. Taču ir skaidrs, ka Amerika sāk atveseļoties.
Pilnīgi visos vēlēšanu apgabalos Kamala Harisa ir uzrādījusi sliktāku rezultātu nekā Džo Baidens pirms četriem gadiem. No elektoru kolēģijas 538 balsīm Kamala Harisa ir ieguvusi 226 (lai kļūtu par ievēlētu prezidentu ir nepieciešamas vismaz 270 balsis), savukārt Donalds Tramps ir ieguvis ne vien 312 elektoru balsis, bet arī uzvaru tautas balsojumā, kas nozīmē, ka absolūtais vairums vēlētāju ir balsojuši par viņu. Republikāņi ir guvuši pārsvaru arī Senātā un Pārstāvju palātā.
Harisas priekšvēlēšanu kampaņai trīs mēnešos tika iztērēts vairāk nekā miljards dolāru. Viņas labā darbojās visi platstraumes mediji. Atbalstu Harisai izteica Džordžs Klūnijs un Dženifere Lopesa, Opra Vinfrija, Teilora Svifta un Bionse. Tiesa, zvaigznes, kas īsu brīdi muzicēja Harisas priekšvēlēšanu rallijā un pēc tam izteica viņai atbalstu, kā izrādās, par to ir saņēmušas kopumā 15 miljonus dolāru, bet Opras Vinfrijas producēšanas kompānija par interviju ar Harisu – vienu miljonu dolāru.
Rezultātā par Harisu balsoja Volstrīta, Silīcija ieleja, Holivuda un “voukisti”.
Trampa viedokli un rīcības programmu varēja dzirdēt ziņu kanālos “Fox News” un “Forbes Breaking News”, kā arī neskaitāmos neatkarīgu komentētāju raidierakstos, daudziem no kuriem reitingi nu jau ir augstāki nekā platstraumes medijiem. Piemēram, Džo Rogana nemontētai sarunai ar Trampu, kas ilga trīs stundas un notika īsi pirms vēlēšanām, vietnē “YouTube” vien ir 51 miljons skatījumu. Turklāt Trampa komandai ne par vienu no intervijām nebija jāmaksā.
Atbalstu Trampam izteica bijušie demokrāti Roberts Kenedijs juniors un Tulsija Gabarda, kas abi ir kandidējuši uz ASV prezidenta amatu, kā arī Īlons Masks, Bils Akmens un dienu pirms vēlēšanām – Džo Rogans.
Par Trampu balsoja robežsargi, policisti un veterāni, strādnieki un fermeri, mazā un vidējā biznesa pārstāvji, jaunieši, kas pirmo reizi piedalījās vēlēšanās, baltie, melnie un latīņamerikāņi, vīrieši un sievietes, kristieši, jūdaisti un tie musulmaņi, kas grib mieru.
Tramps guva pārsvaru visās septiņās svārstīgajās pavalstīs, turklāt vairākas no demokrātu pavalstīm padarīja par svārstīgajām.
Vēlēšanu karti, kur ar zilu iezīmēti apgabali, kuros uzvarēja Harisa, bet ar sarkanu – tie, kuros uzvarēja Tramps, var apskatīties ŠEIT.
Liberālais purvs vaimanā, biedē un meklē vainīgos. Vaimanā par to, ka Trampa rokās tagad būs absolūta vara. Biedē ar politisko pretinieku vajāšanām. Un vaino vēlētājus, kas esot sieviešu nīdēji un rasisti.
Tiesa, vaimanātāji ir piemirsuši, ka šāds “triumvirāts” pēdējo simt gadu laikā republikāņiem ir bijis kopumā 10 gadus, bet demokrātiem – kopumā 36 gadus. Arī 2017. gadā, kad Tramps pirmo reizi ienāca Baltajā namā, pirmos divus gadus republikāņiem bija balsu pārsvars gan Senātā, gan Pārstāvju palātā. Kas briesmīgs tajos divos gados notika?
Tramps atcēla Obamas noteikto veto un sāka letālo ieroču piegādi Ukrainai. Parakstīja republikāņu sagatavoto likumu par “Nord Stream-2” bloķēšanu. Sīrijas Kurdistānā notika slavenā Kašamas kauja, kurā ASV desantnieki četrās stundās sagrāva viņiem uzbrukušos “Vāgnera grupas” algotņus. Putins bija spiests norīt visus šos krupjus, turklāt konflikti Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos mazinājās un brīžiem pat pilnībā apsīka. Tie atsākās uzreiz pēc 2021. gada 21. janvāra, kad Tramps pameta Balto namu.
Tramps pārcēla ASV vēstniecību no Telavivas uz Jeruzālemi, ko Kongress bija lēmis pirms 20 gadiem, taču neviens līdz tam nebija uzdrīkstējies īstenot. Kreisie brēca, ka tagad sākšoties “intifada” un Irānas raķešu trieciens pret Izraēlu, taču jau atkal kļūdījās – tas, ar ko kreisie biedēja, notika nevis Trampa, bet Harisas un Baidena laikā.
Tramps bija otrais ASV prezidents pēdējo simt gadu vēsturē, kas neiesaistīja valsti nevienā jaunā karā vai militārā ofensīvā.
Vienlaikus Tramps radikāli samazināja nodokļus, īpaši korporatīvos, kas pamudināja daudzus starptautiskus uzņēmumus pārdislocēties uz ASV; samazināja birokrātisko pārraudzību, ļaujot mazajam un vidējam biznesam netraucēti strādāt; sāka intensīvu naftas ieguvi, līdz ar ko ASV naftas eksports drīz vien pārsniedza Krievijas eksporta apjomus, naftas cena kritās par pusi, sāpīgi trāpot Putinam, kura zaudējumi bija lēšami miljardos.
Rezultātā ekspertu prognozētās ekonomiskās krīzes vietā ASV sākās negaidīts uzplaukums.
2018. gadā ASV ekonomiskā izaugsme sasniedza 4,1 procentu, kas bija straujākais kāpums pēdējo gadu laikā.
Savukārt bezdarba līmenis 2019. gadā samazinājās līdz 3,5 procentiem, kas bija zemākais rādītājs kopš 1969. gada.
Par vajāšanām. 2016. gadā Hilarija Klinotne par vienu miljonu dolāru nolīga kompāniju “Fusion GSP”, uzdodot tai atrast kompromitējošu materiālu pret viņas politisko konkurentu. Kompānija nolīga kādreizējo britu izlūkdienesta darbinieku Kristoferu Stīlu, kas no Krievijas FSB virsnieka Igora Dančenko ieguva mapi ar tā saukto Trampa “dosjē”. Uz mapē esošo “liecību” pamata prezidenta amata kandidāts tika apsūdzēts iespējamā sadarbībā ar Krieviju. Tramps vērsās tiesā. Lietas izmeklēšana ilga divus gadus, tajā bija iesaistīti vairāki simti cilvēku, iztērēti 80 miljoni dolāru, taču nekādi pierādījumi netika atrasti. Tā sauktais Trampa “dosjē” izrādījās falsifikācija.
Tikmēr pret Klintoni pašu tika izvirzītas vairāk nekā 90 apsūdzības, starp kurām bija apsūdzības par publisku paziņojumu grozīšanu politiska labuma gūšanai, privāta servera izmantošanu klasificētas informācijas uzglabāšanai, 30 tūkstošu e-pastu dzēšanu, lai slēptu pārkāpumus, kā arī apsūdzība par iespējamu ziedojumu pieņemšanu no Krievijas un Saūda Arābijas.
Vai Tramps sāka Klintones vajāšanu? Nē. Aiz cieņas pret viņas vīru, ASV 42. prezidentu. Un arī šogad Tramps paziņoja, ka tad, ja kļūs par prezidentu, apžēlos smagos noziegumos apsūdzēto Hanteru Baidenu – aiz cieņas pret viņa tēva statusu.
Taču liks atbildēt tiem piecdesmit bijušajiem CIP direktoriem un FIB virsniekiem, kas 2020. gadā īsi pirms vēlēšanām apzināti maldināja sabiedrību, ka tā sauktā “klēpjdatora lieta”, kas atklāja Baidenu ģimenes iesaisti liela mēroga starptautiskā korupcijas shēmā, esot Kremļa dezinformācija. Kā vēlāk atzina daudzi, šie meli bija ietekmējuši svārstīgo vēlētāju izvēli.
Par vainīgo meklēšanu. Ja Harisa zaudēja tādēļ, ka vēlētāji ir sieviešu nīdēji un rasisti, rodas jautājums:
2020. gada priekšvēlēšanu cīņā no pieciem demokrātu kandidātiem Harisa bija pirmā, kas izkrita, – vai tas nozīmē, ka arī demokrāti paši sirgst ar mizogīniju un rasismu?
Harisas priekšvēlēšanu komandas locekle Lindija Li šo zaudējumu raksturo kā “vienu miljardu dolāru vērtu katastrofu”, aicinot savus partijas biedrus “paskatīties spogulī un atzīt realitāti”.
Viens no Harisas kampaņas saukļiem bija “Pāršķirsim lappusi!”, kaut gan šo lappusi viņa pati ir rakstījusi, neskaitāmas reizes uzsverot, ka allaž ir bijusi “pirmā un pēdējā persona istabā”, kad tika lemti svarīgi lēmumi. Priekšvēlēšanu intervijā jautāta, ko viņa būtu darījusi citādi nekā Baidens, Harisa, mirkli saminstinājusies, atbildēja: “Nekas tāds nenāk prātā.”
Kāda demokrāte, kas šajās velēšanās balsoja par Trampu, savu izvēli pamato īsi: “Mums ir unikāla iespēja salīdzināt, kā dzīvojām Trampa laikā un kā dzīvojam tagad.”Inflācija, nelegālā imigrācija un dženderisms – šie ir galvenie jautājumi, kas satrauc vairumu amerikāņu.
Valstī ir augstākais inflācijas līmenis pēdējo 40 gadu laikā. Pārtika ir kļuvusi par 22 procentiem dārgāka, degviela par 45 procentiem dārgāka, hipotekārie maksājumi ir palielinājušies par 40 procentiem – tas viss ir izdaudzinātās “baidenomikas” rezultāts. Bez tam valsti ir pārplūdinājuši nelegālie imigranti, starp kuriem pēc oficiālām ziņām vien ir 600 000 kriminālnoziedznieku, no kuriem 13 000 ir tikuši notiesāti par slepkavību, bet 15 000 – par izvarošanu.
Visus šos gadus Harisas saukļi bija “Defund the police”, “Abolish ICE”, “No person is illegal” – pārtraukt finansējumu policijai, atcelt robežsardzi, neviens nav nelegāls.
Tiesa, īsi pirms vēlēšanām viņa mainīja retoriku, taču cilvēki tam vairs neticēja. Un nemainīgs palika Harisas sauklis “Everybody needs to be woke” – visiem ir jākļūst “voukistiem”.
Senators Džo Mančins, nu jau bijušais demokrāts, komentējot Harisas zaudējumu, atzīst: “Demokrāti ir novērušies no tiem, kas grib strādāt, pievēršoties tiem, kas spēj, bet negrib strādāt, tāpēc amerikāņi ir novērsušies no demokrātiem.”
Īsi sakot, vēlēšanu iznākums ir veselā saprāta uzvara pār valdības un tiesu sistēmas korumpētību un pār “voukisma” ideoloģiju. Tomēr pats galvenais – tā ir pēdējā nagla korporatīvo mediju zārkā.
Roberts Kenedijs jaunākais, arī bijušais demokrāts, ar nožēlu secina:
“Demokrātu partija ir nodevusi savus ideālus, kļūstot par cenzūras, korupcijas, lielās farmācijas un lielās naudas partiju.”
Kad un kā šī bīstamā nobīde sākās? Kopš 2000. gada Džordžs Soross ir iesaistījies visās ASV prezidenta vēlēšanās, tērējot milzu summas tam, lai republikāņi nenonāktu pie varas. Ateists būdams, viņš ienīst gan republikāņus, gan Amerikas Savienotās Valstis. Grāmatā “Amerikas pārākuma burbulis” viņš nosauc ASV par “draudu pasaulei”, bet republikāņus – par “tirgus ekonomikas fundamentālistu” un “reliģisko fundamentālistu” nešķīstās savienības bērniem.
2003. gadā intervijā laikrakstam “The Washington Post” Soross atklāj, ka nepieļaut republikāņu ievēlēšanu ir “manas dzīves galvenais fokuss” un “dzīvības un nāves jautājums”.
Soross ir lielākais demokrātu donors arī apgabala prokuroru vēlēšanās. Pārskati liecina, ka viņa finansējumu ir guvuši 75 krimināllietu prokurori. Līdztekus tam Soross ir piešķīris finansējumu vairāk nekā 30 ziņu aģentūrām un medijiem, starp kuriem ir “The New York Times”, “The Washington Post”, “The Associated Press”, “Politico”, CNN, ABC, MBC, MNBC.
Tāpēc rudais “diktators”, “fašists” un “drauds demokrātijai”, kā demokrāti un tos apkalpojošie mediji saukā Trampu, par savu pirmo un galveno uzdevumu uzskata cenzūras sagraušanu:
“Ja mums ir atņemta vārda brīvība, mēs nevaram būt brīva valsts. Ja šī galvenā brīvība tiek mums atņemta, arī pārējās brīvības sabrūk, tas ir domino efekts.”
“Tāpēc es gribu sagraut kreiso cenzūras plānu. Birokrātu tirānija, kreisie aktīvisti un Silīcija ielejas sagandētie mediji grib manipulēt, apklusināt un dzēst. Cenzūras kartelis ir jāsagrauj un jāiznīcina. Un tas ir jādara nekavējoties.”
Kad nosūtīju
Labs jautājums. Varbūt Latvijas sabiedriskie mediji klusē par Trampa rīcības programmu tāpēc, ka paši ir daļa no tā korumpētā karteļa, kuru sagraut Trampu ir deleģējuši ASV vēlētāji?
Otra lielā lieta: Tramps atcels Baidena parakstītos likumus, kas pieļauj bērnu un jauniešu ķīmisko, fizisko un emocionālo kropļošanu, un aizliegs LGBTQ ideoloģijas propagandu bērnudārzos un skolās:
“Skolai atkal ir jākļūst par vietu, kur izglīto, nevis indoktrinē.”
Jau pirmajā prezidentūras dienā Tramps slēgs robežu un dos zaļo gaismu nelegālo imigrantu deportācijām, sākot ar smagos noziegumos apsūdzētiem. 1995. gadā prezidents Bils Klintons, demokrātu partijas biedrs, runājot par robežas nostiprināšanu un nelegālo imigrantu deportāciju, teica: “Mēs esam imigrantu valsts, bet mēs esam arī likuma un kārtības valsts.” Klintona laikā tika deportēti 869 000 nelegāļu, Buša laikā – 2 miljoni, Obamas laikā – 3 miljoni. Toreiz tas sajūsmināja gan sabiedrību, gan medijus, jo visiem bija skaidrs, ka robežu drīkst šķērsot tikai likuma noteiktā kārtā, un pieteikties uz pilsonību var tikai likuma noteiktā kārtā.
Ne mazāk svarīgs uzdevums ir atjaunot naftas ieguvi, lai valsts atgūtu enerģētisko neatkarību, jo ikviena mājsaimniecība, ikviens bizness – gan liels, gan mazs – ir atkarīgs no elektrības, gāzes un degvielas cenas.
Bez tam naftas ieguve ietekmē arī ģeopolitisko situāciju: kad 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, naftas cena bija 140 dolāru par barelu jeb mucu, kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, naftas cena bija 115 dolāru par mucu, kad 2022. gadā Krievija sāka pilna apmēra karu pret Ukrainu, naftas cena bija 120 dolāru par mucu. Trampa pirmās prezidentūras laikā naftas zemākā cena bija 20 dolāru par mucu, bet caurmēra cena bija 53 dolāri par mucu.
Turklāt Tramps plāno nekavējoties samazināt nodokļus un turpmāk neaplikt ar nodokļiem pensijas, dzeramnaudas un samaksu par virsstundu darbu.
Un vēl kāda svarīga lieta. Trampa pirmās prezidentūras laikā birokrātiskais aparāts darīja visu, lai apgrūtinātu pārmaiņu programmas īstenošanu. Tagad, ņemot vērā gūto pieredzi, Tramps jau pirmajās divās nedēļās ir izveidojis spēcīgu komandu, kur apvienoti kompetenti profesionāļi, kas visi ir savas valsts patrioti, un viņš grib nodibināt Valdības efektivitātes departamentu (DOGE), ko vadīs uzņēmēji Īlons Masks un Viveks Ramasvami:
“Šie divi brīnišķīgie amerikāņi sagatavos manai administrācijai ceļu uz to, lai mēs likvidētu varas birokratizāciju, samazinātu regulējumus, izbeigtu izšķērdību un pārstrukturētu federālās aģentūras.”
Par izšķērdību runājot: septembrī, kas ir 2024. fiskālā gada pēdējais mēnesis, Pārstāvju palātas budžeta komiteja paziņoja, ka Baidena un Harisas administrācijas darbības laikā jeb nepilnos četros gados federālās valdības kļūmīgu vai nelikumīgu maksājumu summa ir sasniegusi 1 triljonu dolāru. Triljons ir skaitlis ar 12 nullēm jeb tūkstotis miljardu. Oktobrī, kas ir 2025. fiskālā gada pirmais mēnesis, federālā administrācija ir radījusi 255 miljardu dolāru deficītu.
Tramps kopā ar savu komandu plāno ne tikai optimizēt federālo budžetu, bet arī sākt valsts parāda dzēšanu.
Bez tam viņš ir apņēmies atslepenot Džona Kenedija slepkavības lietu, “Lab leak” jeb Covid-19 lietu, kā arī divu pret viņu veikto atentātu izmeklēšanas lietu.
Robertam Kenedijam jaunākajam, grāmatas “Īstais Entonijs Fauči: Bils Geitss, “lielā farma” un globālais karš pret demokrātiju un sabiedrības veselību” autoram, Tramps ir uzticējis vadīt Veselības un sociālo pakalpojumu departamentu, kas pārrauga 13 aģentūras, starp kurām ir Slimību kontroles un profilakses centrs, Pārtikas un zāļu pārvalde un 27 nacionālie veselības institūti.
Lai gan medicīnai atvēlētais finansējums atbilst 20 procentiem no nacionālā kopprodukta, 40 procentiem bērnu un 60 procentiem pieaugušo amerikāņu ir diagnosticēta vismaz viena hroniska slimība, 41 procents sirgst ar aptaukošanos, bet 10 procentiem liekais svars ir tik liels, ka viņi nespēj paši sevi apkopt.
Tāpēc vitāli svarīgi ir izskaust korupciju iestādēs, kas atbild par farmāciju un pārtiku, kā arī panākt, ka turpmāk medicīnā tiktu ievērots zinātnes zelta standarts – metodēm un medikamentiem ir jābūt empīriski pamatotiem un pierādītiem ar datiem.
Šie ir vien daži svarīgākie Amerikas atjaunošanas un atveseļošanas plāna punkti. Taču vienlaikus tā ir atbilde uz jautājumu, kādēļ “atkritumi”, kā Baidens nosauca Trampa vēlētājus, ir balsojuši par rudo “fašistu”. Un tā ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc “purvs”, kā Tramps sauc korumpēto varas aparātu un korporatīvos medijus, tik ļoti viņu ienīst.
Purvs, puslīdz ticis galā ar panikas un nekontrolētu dusmu lēkmēm, tagad ir ieņēmis cīņas pozu. Ņujorkas ģenerālprokurore Letīcija Džeimsa, demokrātu partijas biedre un LGBTQ aktīviste, kas virza apsūdzības pret Trampu, jau ir paziņojusi: “Mēs negaidījām tādu iznākumu, taču mans birojs gatavojas cīņai pret to”.
Jā, cīņa turpinās, lai gan pat demokrāts Alans Dorševics, ilggadējs Hārvarda universitātes juridiskās fakultātes dekāns, 45 grāmatu autors, kas 2020. gada vēlēšanās izteica atbalstu Džo Baidenam, atzīst, ka pilnīgi visas pret Trampu izvirzītās apsūdzības ir “apkaunojums tiesu sistēmai”. Notiekošo viņš kvalificē kā “antikonstitucionālus centienus, kas izšauba pašus brīvības pamatus: pienācīgu procesu, tiesības uz aizstāvību un vārda brīvību.” Ņujorkas tiesā notikušo viņš sauc par “viltus prāvu”, kas uzticēta korumpētam tiesnesim un prokurorei, kas atklāti ienīst Trampu.
Priekšvēlēšanu nobeiguma runā Tramps teica:
“Viņi vajā mani, jo zina, ka es neļaušu vajāt jūs. Viņi grib apklusināt mani, jo zina – es neļaušu, ka tiekat apklusināti jūs. Viņi grib atņemt brīvību man, jo zina, ka es nepieļaušu, lai viņi atņemtu brīvību jums.”
Tramps ir vienīgais ASV prezidents, pret kuru tikuši ierosināti divi impīčmenta procesi. Abos gadījumos Senāts viņu attaisnoja. Pret viņu ir izspēlēta Krievijas kārts. Tā izrādījās viltota. Pret viņu ir izvirzītas neskaitāmas apsūdzības, lai viņš nogurtu, izdegtu un izstātos no cīņas. Pret viņu ir veikti divi atentāti, un tikai brīnums viņu ir paglābis. Kāda ir Trampa atbilde? “Dievs divas reizes izglāba manu dzīvību, lai es varētu izglābt Ameriku.”
Saskaņā ar ASV Konstitūciju visām pret Trampu celtajām apsūdzībām ir jātiek atsauktām. To garantē tautas uzticības mandāts. Neama Rahmani, bijušais federālais prokurors, komentējot šo jautājumu, saka: “Trampa pārliecinošā uzvara liek secināt, ka cilvēki neuzskata viņu par noziedznieku, kas nav piemērots amatam.” Džons Malkolms, Konstitucionālās valdības institūta viceprezidents, atzīst: “Cilvēki jūt, ka tās visas ir politizētas apsūdzības, cilvēki redz viņu kā korumpētās tiesu sistēmas upuri, nevis kā noziedznieku.” Arī bijušais ģenerālprokurors Viljams Bars, kas savulaik ir kritizējis Trampu, uzsver, ka tagad prokuroriem ir jāatceļ visas pret Trampu ierosinātās lietas.
Taču tas, ko paredz Konstitūcija, un tas, ko dara korumpētā tiesu vara, nav viens un tas pats.
Tikmēr kreisie aktīvisti jau ir paziņojuši, ka 2025. gada 6. janvārī rīkos protesta mītiņus.
Svarīga atkāpe. 2021. gada 6. janvāra notikumus jeb tā saukto “ielaušanos” Kapitolijā politiskais komentētājs un aculiecinieks Andrejs Illarionovs kvalificē kā demokrātu inscenētu provokāciju, ko pēc izvēlētās metodes viņš salīdzina ar Lukašenko specdienestu īstenoto Valdības nama ieņemšanu Minskā 2010. gada 19. decembrī, bet pēc ieceres – ar Reihstāga dedzināšanu 1933. gada 27. februārī, ko Hitlers izmantoja kā ieganstu nacistu diktatūras ieviešanai Vācijā.
Savus secinājumus Illarionovs pamato ar dokumentāli apstiprinātiem faktiem, nosaucot šo operāciju par slazdu, ko izlika federālie dienesti, īstenojot “Black Lives Matter” aktīvistu un demokrātu iepriekš izplānotu provokāciju.
Par šo savā personiskajā blogā publicēto viedokli Illarionovs tika atlaists no darba Katona institūta Globālās brīvības centrā.
Taču izrādās, ka federālie dienesti tiešām jau 2020. gada vasarā sagatavoja un simulācijas režīmā izspēlēja vairākus masu nekārtību izprovocēšanas scenārijus. Vairāk par to var uzzināt no Patrika Bet-Deivida sarunas ar Maiku Bencu, bijušo Centrālās izlūkošanas pārvaldes augsta ranga amatpersonu.
Tolaik demokrātu arsenālā bija lokdauni, vēlēšanas pa pastu un totāla kontrole gan pār korporatīvajiem medijiem, gan pār sociālo tīklu platformām. Tagad situācija ir mainījusies.
Tieši tāpēc Tramps saka: “Cīņa par vārda brīvību ir uzvaras vai nāves jautājums. Atguvuši vārda brīvību, mēs sāksim glābt savu valsti. Tas ir būtiski ne vien mums, bet arī visai Rietumu civilizācijai.”
Un vēl viena atkāpe. 1987. gada 2. septembrī laikrakstā “The New York Times” un vairākos citos tolaik cienījamos izdevumos pa visu pēdējo lapu tika publicēta sociālā reklāma, kas mudināja sabiedrību pievērst uzmanību tam, kā nepārdomātas ārpolitikas rezultātā ASV ik gadu zaudē vairāk nekā 200 miljardu dolāru. Vienlaikus tika piedāvāts arī konkrēts šās problēmas risinājums. Kopīgā reklāmas laukumu cena bija 95 tūkstoši dolāru, to apmaksāja reklāmas autors – veiksmīgs nekustamo īpašumu attīstības magnāts Donalds Tramps.
Tās pašas dienas vakarā leģendārais Lerijs Kings uzaicināja viņu uz
Dažus gadus vēlāk Opra Vinfrija, jā, jā, tā pati Opra Vinfrija, uzklausot sava televīzijas šova viesa Donalda Trampa domas par ASV politiku, novērtēja viņa teikto kā “prezidenta runas cienīgu” un uzdeva to pašu jautājumu, ko pirms tam Lerijs Kings. Arī šoreiz atbilde bija: “Nē, man patīk tas, ko es daru. Šādu iespēju es varētu apsvērt vienīgi tad, ja Amerika būtu briesmās.”
Un nu tas ir noticis. Amerikāņu izvēli var salīdzināt ar Berlīnes mūra krišanu. Tā nebija izvēle starp demokrātiem un republikāņiem, tā bija izvēle starp diktatūru un brīvību.
Saistītie notikumi
Avoti: la.lv