Vija Beinerte: Ko mums nestāsta, un cik bīstami tas ir?

Neilgi pirms vēlēšanām raidījums “Aizliegtais paņēmiens” uzaicināja lielāko politisko spēku pārstāvjus piedalīties – kā paši to bija nosaukuši – operācijā “Kinoseanss”. Vēloties labāk iepazīt deputātu kandidātu emocijas, asociācijas un domu gaitu, raidījuma veidotāji piedāvāja komandām aplūkot un apspriest desmit attēlus, katram no kuriem bija jāatrod trāpīgs nosaukums.

Ideja interesanta, īstenojums profesionāls. Taču šoreiz gribu runāt nevis par pašu raidījumu, bet par kādu novērojumu. 

Kad uz ekrāna parādījās attēls, kur  45. ASV prezidents Tramps ar kundzi Melāniju pamet Balto namu, liela daļa dalībnieku sāka vīpsnāt, smīkņāt un pat atklāti smieties. Skanēja replikas: klauns, sarkanā kaklasaite, nabaga Melānija, farss, politisko procesu diskreditācija…

Un tikai daži no klātesošajiem atcerējās, ka Tramps ir “runājis par NATO stiprināšanu” (Lagzdiņš), “no ANO tribīnes brīdinājis vāciešus par to, cik bīstami ir uzsēsties uz Krievijas naftas un gāzes adatas” (Rajevs), skaidri pateicis, ka “viņa laikā nekāds “Nord Stream-2″ netiks uzbūvēts” (Bergmanis), bet LPV komanda pieminēja arī to, ka 46. ASV prezidenta vēlēšanas, iespējams, ir tikušas nozagtas.   

Kāpēc tieši šī epizode man šķiet svarīga? Sākšu ar atzīšanos: man ir visnotaļ sarežģīta attieksme pret Trampu. Mani mulsina cilvēki, kas absolūtu humora izjūtas trūkumu kompensē ar nesatricināmu personiskā lieliskuma apziņu. Taču kāds labs draugs, amerikānis, man reiz pateica: prezidents nav jāmīl, gluži tāpat kā nav jāmīl lidmašīnas pilots: ja es gribu nokļūt uz konkrētu punktu un pa ceļam nenogāzties, es deleģēju pilotam lidmašīnas, bet prezidentam valsts vadību, par ko es maksāju ar saviem nodokļiem vai nopērkot lidmašīnas biļeti.

Kad Tramps lēma nostiprināt ASV dienvidu robežu, demokrāti pauda sašutumu, bet viņu kontrolētie mediji šo lēmumu izsmēja. Līdz žoga būves pabeigšanai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad Baidens, nākot pie varas, nekavējoties lika to noārdīt. Tagad dienvidu robežas krīze tiek vērtēta kā “ASV drošības dienestu murgs“. 

Pagājušajā gadā ASV Muitas un robežapsardzības dienests arestēja 1,7 miljonus, bet fiskālajā 2022. gadā, kas beidzās 30. septembrī, – 2,3 miljonus nelegālu robežas šķērsotāju.

Tas ir ne tikai smags slogs sociālajam sektoram, bet arī drauds valsts drošībai un sabiedrības veselībai.

Patlaban galvenais nāves cēlonis ASV pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 45 gadiem ir fentanila pārdozēšana. Lielākā daļa šīs narkotiskās vielas tiek nelegāli ievesta pāri dienvidu robežai. 

Tramps ne tikai samazināja nodokļus, īpaši korporatīvos, kas pamudināja daudzus starptautiskus uzņēmumus no Eiropas un Kanādas pārdislocēties uz ASV, bet arī palaida vaļīgāk birokrātiskās pārraudzības grožus, netraucējot mazajam un vidējam biznesam strādāt. Viņš piesaistīja investorus Kīstounas naftas vada būves pabeigšanai un sāka intensīvu naftas ieguvi. Īsā laikā ASV naftas eksports pārsniedza Krievijas eksporta apjomus, naftas cena kritās par pusi, sāpīgi trāpot Putinam, kura zaudējumi bija lēšami miljardos.   

Rezultātā ekspertu prognozētās ekonomiskās krīzes vietā ASV sākās negaidīts uzplaukums. 2019. gadā bezdarba līmenis samazinājās līdz 3,5 procentiem, kas ir zemākais rādītājs kopš 1969. gada.  

Tomēr tas vēl nav viss.

Tramps bija pirmais ASV prezidents pēdējo simt gadu laikā, kas neiesaistīja valsti nevienā jaunā karā vai militārā avantūrā.

 

Prezidents Obama savulaik paziņoja, ka pasaules lielākais drauds ir nevis Krievija, bet “Al-Qaida”. Tramps atrisināja šo problēmu. Tagad daudzi pat ir aizmirsuši šīs teroristu organizācijas vārdu.  

Kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu un okupēja Donbasu, prezidents Obama ieteica Ukrainai nepretoties, noteica veto Kongresa lēmumam sākt ieroču piegādi Ukrainai un ieroču vietā sūtīja segas. Tramps atcēla veto, sāka letālo ieroču piegādi Ukrainai, novietoja ASV militāro bāzi Polijā. 

Trampa laikā notika arī slavenā Kašamas kauja, kur “Vāgnera grupas” algotņi un Asada atbalstītāji Sīrijas Kurdistānā uzbruka ASV desantnieku apsargātam objektam. Kauja  ilga četras stundas un beidzās ar pilnīgu krievu sagrāvi. 

Putins bija spiests norīt visus šos krupjus. Trampa prezidentūras laikā konflikti Donbasā bija gandrīz norimuši.

Tie atsākās nākamajā dienā pēc tam, kad Tramps pameta Balto namu (brīdis, kas fiksēts minētajā attēlā).   

Taču pats galvenais – Tramps jau 2020. gadā 

 un Eiropas valstu vadītājus par to, cik bīstama ir atkarība no Krievijas naftas un gāzes: “Ir ļoti skumji, ka Vācija iesaistās masīvos gāzes un naftas darījumus ar Krieviju. Mēs aizsargājam Vāciju, Franciju un daudzas citas valstis no Krievijas, kamēr šīs valstis pārskaita Krievijas kasē miljardus dolāru. Bijušais Vācijas kanclers ir Krievijas gāzes vada kompānijas vadītājs. Es domāju, ka no NATO viedokļa tas ir nepieļaujami un bīstami. Nav runa par parastu tirdzniecību, runa ir par enerģētisku atkarību.”

Vienlaikus prezidents uzsvēra nepieciešamību palielināt NATO finansējumu, jo ASV ikgadējā iemaksa kolektīvās aizsardzības alianses budžetā ir 4,2 procenti no IKP, kamēr Vācijas iemaksa tolaik bija tikai 1,1 procents no IKP. Tramps to vērtēja kā “netaisnību pret amerikāņu nodokļu maksātājiem”.    

 

Tie ir fakti. Secinājumus katrs var veikt pats. 

Vēl būtu jāpiebilst, ka neilgi pirms 45. ASV prezidenta vēlēšanām Hilarija Klinotne par vienu miljonu dolāru nolīga kompāniju “Fusion GSP”, uzdodot tai atrast kompromitējošu materiālu pret viņas konkurentu. Kompānija nolīga kādreizējo britu izlūkdienesta darbinieku Kristoferu Stīlu, kas no Krievijas FSB virsnieka Igora Dančenko ieguva mapi ar Trampa “dosjē”. Uz mapē esošo “liecību” pamata prezidenta kandidāts tika apsūdzēts daudzos grēkos, starp tiem arī iespējamā sadarbībā ar Krieviju. 

Tramps vērsās tiesā. Lietas izmeklēšana ilga divus gadus, tajā bija iesaistīti vairāki simti cilvēku, iztērēti 80 miljoni dolāru. Nekādi pierādījumi netika atrasti. Šonedēļ sākas tiesas prāva pret Krievijas pilsoni Dančenko, kas tiek apsūdzēts falsifikācijās un nepatiesas informācijas sniegšanā federālajiem izmeklētājiem tā sauktajā “Stīla dosjē” lietā. 

Vai Latvijas sabiedriskie mediji ir mūs informējuši vismaz par to, ka Tramps, kā izrādās, nav Kremļa ietekmes aģents? Diemžēl ne.

Gluži tāpat kā joprojām nav sniegta detalizēta informācija par to, kā un kāpēc prezidents Baidenas jau atkal ir novilcinājies parakstīt rīkojumu par lendlīzes ieroču piegādi Ukrainai.  

Protams, Tramps ir pieļāvis arī gana daudz kļūdu. Viena no smagākajām – ka neatbrīvoja no amata Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta direktoru un valsts prezidenta galveno medicīnisko padomnieku Fauči, lai gan eksperti – epidemiologi, imunologi un mediķi – viņu vairākkārt brīdināja par to, cik nejēdzīga un bīstama ir Fauči “kovida politika”. 

Taču šoreiz runa ir nevis par to, kāds ir Tramps, bet par to, kādu informāciju mums sniedz Latvijas sabiedriskie mediji. Nav brīnums, ka daļa “Aizliegtā paņēmiena” dalībnieku, ieraugot Trampa attēlu, sāka smīkņāt. Pārāk ilgi pasaules mediji Trampu un Borisu Džonsonu bija saukājuši par “rudajiem klauniem”. 

Karš Ukrainā ir apliecinājis, ka Boriss Džonsons ir īstens valstsvīrs. Karš ir apliecinājis arī to, ka Trampam bija taisnība, brīdinot Eiropu un NATO. Un karš ir apliecinājis, ka Volodimirs Zelenskis, ko taču arī daži mēdza saukāt par komediantu un klaunu, ir izrādījies pasaules līderis numur viens.  

Un te mēs nonākam pie nākamā jautājuma: kā mediji var veidot tā vai cita politiķa tēlu un ietekmēt masu apziņu?   

Pirms dažām dienām manu uzmanību piesaistīja virsraksts: “Viens no mums!” – īri sajūsmā par Kariņa interviju“. 

Gribēju uzzināt, ko tik jaudīgu premjers šajā intervijā ir pavēstījis. Lasu: “Īru “Twitter” vidē īstu sajūsmu izpelnījies Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, kurš Eiropas Savienības (ES) valstu un valdību vadītāju sanāksmes laikā intervijā nodemonstrēja savu īru akcentu. “Viens no mums!” pauž kustīgā bildīte, ar ko dalījušies teju 200 “Twitter” lietotāju.” 

Tātad sajūsmu izraisījis ir nevis runas saturs, bet runātāja akcents.

Nepilni divi simti “Twitter” lietotāju ir dalījušies ar astoņas sekundes garu kustīgu bildīti. Notikums, no kura tiek uztaisīta “ziņa”, ko vairums cilvēku nelasīs tālāk par virsrakstu. Taču atmiņā paliks vēstījums: īri ir sajūsmā par Kariņu.  

Labi. Privātie mediji var rīkoties, kā grib, ja vien netiek pārkāpts likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem noteiktais. Bet kā ir ar sabiedriskajiem medijiem? 

Kad Kariņš, saņemot Frīdriha Hajeka fonda balvu, visnotaļ divdomīgi izteicās par latviešu nāciju, atzīstot, ka šis ir apbalvojums ne tikai viņam, bet “arī tautai un tiem Latvijas vadītājiem, kuri savu dzīvi veltīja neatkarības atgūšanai un pēc padomju okupācijas sāka veidot mūsu tautu no nulles”, sabiedriskie mediji šo premjerministra atklāsmi delikāti noklusēja.   

Lai gan Kariņš skaidri pateica: “It is also an award to my nation and to those Latvian leaders who dedicated their lives to regain our independence and started to build our nation from the scratch after the Soviet occupation.”

Idiomas “from the scratch” nozīme (neatkarīgi no runātāja akcenta) ir nemainīga: no nulles, no tāda punkta, pirms kura nekā nav bijis. 

Tātad Kariņš ne tikai uzskata par nebijušu latviešu tautas dzīvi okupācijas laikā, bet arī noliedz vai vismaz apstrīd Latvijas valsts pēctecību.

Lai gan tas ir viens no mūsu valsts būves pamatakmeņiem kopš neatkarības atjaunošanas laikiem.

Kaut kas nenozīmīgs tiek izcelts, kaut kas būtisks tiek noklusēts, kaut kas tiek izrauts no konteksta, kaut kas tiek paziņots kā iespējama varbūtība – tā darbojas propaganda, kas jebkuru politiķi vai procesu spēj demonizēt vai glorificēt valstī, kur mediji nevis kalpo sabiedrības interesēm, bet apkalpo vai nu valdību, vai fondus, kas tos finansē. 

Kāds iebildīs: bet Latvija taču ir  demokrātiska un tiesiska valsts! Kā tas iespējams? 

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta 4. punktā ir teikts: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbībā ievēro objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti.” 

Uz papīra viss ir teicami. Taču realitātē Latvijā sabiedriskos medijus finansē valsts, lai nodrošinātu mediju neatkarību no abonēšanas maksas un reklāmas. Vēl likums paredz, ka par finansējuma avotu var būt mērķdotācijas, kas iegūtas, piedaloties starptautisku organizāciju un fondu rīkotos konkursos. Vai un kā šīs organizācijas un fondi var būt ideoloģiski un politiski tendēti – par to likums klusē.

Un te sāk darboties cits likums: nekod rokā, kas tevi baro! Tā sabiedriskie mediji no sargsuņiem pamazām pārvēršas par valdības klēpja sunīšiem.

To apliecina gan kovida krīzes, gan Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma vienpusīgs izklāsts. Un arī tas, cik uzstājīgi sabiedriskie mediji vēl pirms brīža mēģināja iestāstīt auditorijai, ka 

 partneris. Lai gan saskaņā ar Satversmi koalīciju veido nevis mediji, bet tie politiskie spēki, kam vēlētāji deleģējuši pārstāvēt savu gribu. 

Tomēr galvenais – karš Ukrainā un impērisko ambīciju staba demontāža Pārdaugavā ir atklājuši to, par ko runāt līdz šim it kā bija nepiedienīgi: liela daļa Latvijas sabiedrības dzīvo Kremļa propagandas ietekmē. 

Gadiem ilgi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nevarēja saņemties un slēgt Krievijas propagandas kanālu retranslāciju. Lai gan tas ir nevis vārda brīvības, bet valsts drošības jautājums.

Kremļa propaganda nepārstāv viedokļu dažādību. Tas ir manipulāciju instruments, masu iznīcināšanas ierocis. Inde, kas rada atkarību. Bet nu rīta programma “900 sekundēs” ir nobažījusies par to, ka cilvēki atkal meklē veidus, kā pieslēgties Krievijas kanāliem. 

Sabiedrības integrācijas fonds un sabiedriskie mediji ik gadu ir snieguši pārskatus par sekmīgi apgūtiem līdzekļiem. Grāmatvedības ziņā šie pārskati droši vien ir nevainojami. Bet kāda ir iztērēto miljonu atdeve? Vai izgāšanās iemesls ir sabiedrisko mediju neprofesionalitāte? Vai varbūt cilvēku neuzticēšanās tam, ka Latvijas sabiedriskie mediji sniedz objektīvu un patiesu informāciju?

Un te nu mēs nonākam pie galvenā:

korumpēti birokrāti, kas apkalpo projektus, nevis kalpo tautai un valstij, ir lielāks ļaunums nekā sērga. Otrs ļaunums ir mediji, kas nevis kalpo patiesībai, bet apkalpo kādu ideoloģiju.

Ka tie krievi, kas balso par Rosļikovu, rīt vai parīt nesāks klausīties LR1, ir puslīdz skaidrs. Sliktākais ir tas, ka arī daudzi latvieši vairs neuzticas Latvijas sabiedriskajiem medijiem, tādēļ jūtas spiesti meklēt informāciju citur. Un šajos meklējumos bīstami bieži nonāk tiešas vai netiešas Kremļa propagandas varā. 

Īsi sakot, sabiedrisko mediju nostāšanās vienā diskutablā ideoloģiskā pozīcijā var izrādīties bīstama valsts drošībai. Jo Latvijas pilsoņi, neuzticēdamies sabiedriskajiem medijiem, sāk pārstāvēt un atreferēt Kremļa naratīvu. 

Ik pa laikam man nākas iesaistīties diskusijās ar šādi noskaņotiem cilvēkiem – gan personiskā sarakstē, gan publiskos komentāros. Nesen feisbukā kāds Rietumos dzimis latvietis kā argumentu Krievijas agresijas attaisnojumam minēja to, ka “ASV un NATO dalībvalstu karaspēki 2001. gadā iebruka Afganistānā un 2003. gadā Irākā”. Uz manu jautājumu, vai šo pašu argumentu oponents izvirzītu arī tad, ja Krievija būtu iebrukusi nevis Ukrainā, bet Latvijā, viņš atbildēja: “Jā, tieši to pašu argumentu izvirzītu, jo patiesība ir nelokāma, tā nemainās dēļ subjektīvām interesēm.”

Tādēļ jautājumam par to, kā pasargāt Latviju gan no Kremļa propagandas, gan no kreiso liberāļu gatavināšanas plāna, kas kā ļauna lienoša slimība tiecas pārņemt cilvēku apziņu, būtu jākļūst par vienu no jaunās valdības prioritātēm. 

Avots