Vija Beinerte: Par brīvību un noderīgiem idiotiem

Šīs raksts ir tapis pirms sešiem gadiem – uzreiz pēc tam, kad uzrakstīju atlūgumu un pārtraucu attiecības ar izdevumu, kas līdz tam bija sevi pozicionējis kā nacionālkonservatīvu.   Tas bija laiks, kad Amerikā plosījās BLM un "MeeToo" aktīvisti, Grēta Tūnberga cīnījās par "klimata taisnīgumu", bet Latvijā arvien biežāk tika pieminēts "džendera" nevārds.

Redaktore, jaunās vēsmas sajutusi, strauji piesarka un sāka man stāstīt, ka pasaule mainās, esot jābūt elastīgiem un jāmainās pasaulei līdzi. Taču es negribēju ļauties vējam dzenama un straumei nesama. Pamats, uz kura balstās mana iekšējā pasaule, nav mainīgās pasaules vējiem un straumēm izšaubāms. Tāpēc mūsu ceļi šķīrās. Nekāda naida. Vienkārši tāds bija mans lēmums.  

Taču es turpināju apkopot domas par tiem jautājumiem, kas man šķiet pārdomu vērti, un publicēju tās vai nu sociālajos tīklos, vai kādā no portāliem, kas vēl pārstāvēja nacionālkonservatīvas vērtības ne tikai uz izkārtnes. Tā tapa šis raksts. Pa šo laiku daudz kas ir mainījies, tomēr raksta aktualitāte nav zudusi. Īpaši, ja rakstīto attiecinām ne tikai uz Ameriku, bet arī uz Latviju.

MEISTARA SUŅDZI "KARA MĀKSLA", NODERĪGIE IDIOTI UN KĀDA MĪLESTĪBAS VĒSTULE

Draugs no Kanādas, universitātes profesors, pirms neilga laika atlaists no darba par marksisma ideju kritiku, raksta: "Agrāk šķita, ka sliktākajā gadījumā varēs aizbēgt, pārcelties uz Eiropu. Tagad ir skaidrs, ka bēgt vairs nav kurp."   Draudzene no Amerikas, scenāriste, kas dzīvo Ņujorkā, raksta: "Gribu prom no šejienes, atpakaļ uz to Ņujorku, kādas nekad vairs nebūs. Jauns globuss jāsacer."  

Un vēl kāds draugs atsūta man saiti uz video, kur pirms vairāk nekā 30 gadiem nolasīta lekcija. Tā palīdzēšot saprast, kas patlaban notiek Amerikā un Kanādā.  

Lekcija stundu gara. Aiz cieņas pret sūtītāju atlicinu mazu brīdi ieskatam. Jau pēc piecām minūtēm saprotu, ka lekcija jānoklausās līdz galam. Jo teiktais precīzi trāpa ne vien viņpus okeāna, bet arī Latvijā notiekošo.

Mīlestības vēstule

Jurijs Bezmenovs, VDK virsnieks, specializējies "propagandā un kaitniecībā", kā ziņu aģentūras "Novosti" žurnālists tiek norīkots darbā ārzemēs. Līdz kaulam izpratis komunistu totalitārisma būtību, 1970. gadā pārbēg uz Rietumiem, lai atlikušo dzīves daļu veltītu sabiedrības izglītošanai.  

1984. gadā ar pseidonīmu Tomass Šūmanis laiž klajā grāmatiņu "Mīlestības vēstule Amerikai", kur īsi un kodolīgi izskaidro VDK ārvalstu darbības mērķus un metodes. Drīz pēc tam sāk docēt starptautiskās attiecības Vindzoras universitātē, īsā laikā laiž klajā vēl četras grāmatas, līdz 1993. gadā viņu atrod mirušu mīklainos apstākļos.  

Kāpēc savulaik Bezmenova teiktais daudziem šķita grūti noticams, bet 2020. gada nogalē dažādās valstīs un kontinentos tiek celts gaismā kā liecība un pierādījums?   1984. gadā Losandželosā nolasīto lekciju Bezmenovs sāk ar PSRS VDK ārvalstu taktikas atslēgas vārdu "kaitniecība" (angliski subversion, krieviski подрывная деятельность). Uzreiz piebilstot, ka tam nav nekā kopīga ar darbībām Džeimsa Bonda filmu stilā. Aģenti nespridzina tiltus, nemīnē stratēģiski svarīgus objektus un neber indi dzeramā ūdens tilpnēs. Viss notiek klusi un, cik iespējams, likuma robežās. Viņu uzdevums ir sabiedrības apziņas pārveide.

  Jurijs Andropovs, PSRS vēstnieks Ungārijā, ar kura pūlēm tika apspiesta Ungārijas 1956. gada revolūcija, kļūdams par VDK priekšsēdi, lēma aptuveni 85 procentus VDK ārvalstu darbības budžeta tērēt tā sauktiem "aktīviem pasākumiem" jeb ideoloģiskam un psiholoģiskam karam, kura mērķis ir demoralizēt sabiedrību, destabilizēt situāciju, iejaukties citas valsts iekšējās lietās, ideālā gadījumā ietekmējot arī vēlēšanu procesu.  

Tas, protams, nenotiek vienā dienā un arī dažos gados ne. Lai pārmainītu sabiedrības apziņu, vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās. Tāpēc uzbrukuma pirmajā fāzē galvenais fokuss ir reliģija (īpaši jūdaisms un kristietība), izglītība, kultūra, mediju vide un kopienas dzīve.

  Reliģija ir nevis jānoliedz, bet pakāpeniski jānovirza no tā, kas būtisks, un tad jāizšķīdina sektās un kustībās. Ja ceļš pie Dieva sākas ar grēku nožēlu, jo Dievs ir kā ārsts, kas mīl slimnieku, bet ne slimību, ir jāatceļ grēka jēdziens, pasludinot, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi. Ja kristietības centrā ir Kristus, ir jāpārceļ akcenti, paziņojot, ka visa centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks.

  Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām, kurās jāļauj darboties nekompetentiem ierēdņiem, kas procesu nevis veicina, bet apgrūtina un turklāt sadārdzina. Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, par galveno padarot naudu un baudu. Medijos pie teikšanas jāvirza viduvējības, kas pieskaņojas patērētāju gaumei.

  Īsi sakot, lai mērķtiecīgi korumpētu citas valsts brīvo pašpārvaldi, ir jāpanāk, ka tās iedzīvotāji, paši to neapzinoties, darbotos PSRS interesēs.

Noderīgie idioti

Plāna īstenošanai jāatrod neapmierinātie (tādi mēdz būt ikvienā sabiedrībā) – gan iekārtas pretinieki, gan psihopāti un noziedznieki. Viņu uzkarsušajām emocijām ir jāpiešauj iedrošinājuma benzīns, pārējais notiks pats no sevis. Otra iesaistāmo kategorija ir tā sauktie noderīgie idioti. Par tiem var kļūt universitāšu profesori, Holivudas aktieri, rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, kas vispirms uzķeras un tad jau paši savā vārdā izplata labskanīgus saukļus kā, piemēram, "vienlīdzība" un "sociālais taisnīgums", pat nenojaušot, ka šādi viņi darbojas ne tikai pret savu valsti, bet arī pret Rietumu civilizāciju. Jo īsta vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā.  

Trešā iesaistāmo kategorija ir Maskavas Patrisa Lumumbas Tautu draudzības universitātes absolventi, skoloti marksisti, kas atrodami visās pasaules malās un nepieciešamības gadījumā zinās, ko darīt.

  Bezmenovs norāda, ka jau 60. gadu vidū VDK kā prioritāti noteica pārmaiņas Amerikas pamatskolu mācību programmās. Lai ar noderīgu idiotu gādību tiktu samazināts matemātikas, fizikas un ķīmijas stundu skaits, vietā liekot ekoloģiju un seksualitātes studijas. Lai skolēni vairs nemācītos mūziku, dzeju un vēsturi. Lai galvenais uzsvars tiktu likts nevis uz pienākumiem, bet uz tiesībām. Līdztekus tam bija jāpanāk, ka no augstskolu programmām tiek izņemta tā vēstures daļa, kur tiek runāts par komunistu režīma noziegumiem.

  Par to, cik sekmīgi šī programma tikusi īstenota, liecina konkrēti fakti: kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzas ASV humanitārās universitātes ir kļuvušas par marksisma ideju inkubatoriem. Un tajās tik tiešām netiek mācīti vēstures pamati – ja vēsture skar komunisma valstis.

  Trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas "Komunistiskās partijas manifests" ir ASV koledžās visvairāk pieprasītā ekonomikas "mācību grāmata", kas izsniegta divreiz biežāk nekā jebkura cita ekonomikas grāmata. Tas izskaidro, kāpēc 83% ASV koledžu absolventu un 68% aptaujāto ierēdņu nespēj noformulēt funkcionālas atšķirības starp brīvā tirgus un centralizētas sadales ekonomiku, bet 64% aptaujāto atzīst par pareizu Marksa doktrīnu "No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām".

  Kad ir noārdītas robežas starp labo un ļauno, patieso un nepatieso, nenobriedis prāts apjūk un kļūst viegli manipulējams. Tad ar mediju gādību atliek novirzīt auditorijas uzmanību no reālu, visai sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanas uz sadomātām problēmām un mākslīgi radītiem konfliktiem. Vienlaikus ir jārada pieprasījums nevis pēc skaistā un harmoniskā, bet pēc deformētā un neglītā. Filmās nesavtīga un pašaizliedzīga patriota tēls jāaizstāj ar simpātisku kriminālnoziedznieku, kas darbojas pret likumu kapitālisma "sistēmisko trūkumu" dēļ (vainīga ir sistēma, nevis indivīds). Īpaša vērība jāpievērš militārpersonām un policistiem – tiem filmās jāparādās kā apsēstiem fanātiķiem vai truliem, korumpētiem neliešiem.

Meistara Suņdzi "Kara māksla"

Kad sabiedrības demoralizācija sāk pieņemties spēkā, nākamais solis ir valsts destabilizācija jeb permanents "krīzes" stāvoklis. To panāk ar uzbrukumiem brīvajam tirgum un likumīgām vēsturiskām un konstitucionālām organizācijām. Šajā procesā lieti noder nekompetenti ierēdņi, kādus ir savairojusi reducētā izglītības sistēma, un politiķi, kam krietnums ir svešvārds.   Līdztekus tam trešās pasaules valstīs tiek provocēti konflikti, mudinot iedzīvotājus doties uz ASV, kur viņiem būšot nodrošināti sociālie pabalsti. Jau tālajā 1984. gadā Bezmenovs min konkrētus šādi izprovocēto konfliktu piemērus. Un te prasās citējams vēl kāds autors: "Islāma terorisms tika radīts kā VDK projekts.

  Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ie naidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kurā VDK aģenti uz marksisma-ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu." Tā raksta Ions Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kas savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.  

Naida vīruss – cik precīzs apzīmējums tam, kas patlaban ir pārņēmis pasauli ļaunāk par izsludināto sērgu. Spriežot pēc ziņām, ASV patlaban atrodas plāna trešajā stadijā, kad situācija ir uzkarsēta līdz pilsoņu kara priekšvakaram. Satrakotu vandaļu orģijas, kurās anarhisti, komunisti, "kultūras atcelšanas" kaujinieki un visādu veidu oportūnisti demolē pilsētas, apgāna vēstures pieminekļus, dedzina valsts karogu un slauka tajā kājas.   Ir skaidrs, ka nekārtību un masu psihozes mērķis ir radīt pa sauli bez likumiem. Pasauli, kur luksofors, karte un kompass ir ienaidnieks. Pasauli, kur nav ne ģimenes, ne tēva, kur cilvēks ir brīvs no tautības, dzimuma un atbildības.  

Tiesa, tagad mēs redzam, ka Andropovs, skaitļodams ASV pakļaušanas plānu, nebija paredzējis, ka tā augļus plūks nevis Kremlis, bet komunistiskā Ķīna. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka VDK iecienītās metodes autors ir militārais stratēģis Suņdzi. Viņa pirms 2500 gadiem sarakstītā "Kara māksla" Andropova laikā esot bijusi ikviena VDK virsnieka rokasgrāmata.

Laba ziņa

Taču Bezmenova lekcija neaprobežojas ar totalitārisma globālo lamatu aprakstu vien. Finālā viņš uzdod galveno jautājumu: ko darīt?   Un atbild: saukt lietas īstajos vārdos, atmaskojot tos, kas rīkojas pret ASV konstitūciju. Pretējā gadījumā komunisti pārņems varu. Un tūdaļ pat piebilst: ikviena civilizācija, zaudējot saikni ar Dievu, iet bojā. Pasaules vēsture tam par liecību. Tāpēc tik svarīgi ir stingri stāvēt uz nesatricināma pamata, uzticīgi kalpojot tām vērtībām, kas veidojušas amerikāņus kā nāciju. Bet ikviena cilvēka mūža svarīgākais uzdevums ir meklēt un atrast patiesību. Tādu patiesību, kas piešķir jēgu dzīvei. Patiesību, ko esi gatavs apliecināt, pat ja tādēļ nāktos mirt.

  Bezmenovs zināja, cik tālu sniedzas Kremļa rokas. Tomēr turpināja runāt un rakstīt to, uz ko viņu mudināja sirdsapziņa. Līdz mūža pēdējai dienai.

  P.S. Raksts ietverts grāmatā "Mans konservatīvais kompass". Saite uz elektronisko publikāciju pirmajā komentārā.

Viedokļi

Jānis Blahins: Tikai četri jautājumi, ko jāuzdod jebkurai politiskajai partijai, lai saprastu tās pozīciju visos jautājumos. Ak vai, Latvijā šos jautājumus nav atbildējusi neviena. Un pat neinteresējas:
1) Vai ierēdņu skaits valstī ir
a) jāpalielina,
b) jāpatur nemainīgs
c) jāsamazina mēreni d) jāsamazina simtiem reizes.
2) Vai valsts ir tiesīga izdod iedzīvotājiem saistošus norādījumus jebko obligāti darīt vai nekādā gadījumā nedarīt (jeb tas ir tikai Tiesas sūtība un tikai uz konkrētu pilsoni un konkrētu gadījumu):
a) protams tiesīga
b) noteikti nav tiesīga.
3) Vai valstij ir jābūt par "auklīti", aktīvi pārdalot materiālos labumus:
a) nekādā gadījumā, nepieļaujami,
b) noteikti vajag.
4) Vai valstij ir jāregulē uzņēmējdarbība -
a) vienmēr, kad tas ir lietderīgi
b) nekad un nekādos apstākļos

Vija Beinerte: Paldies, Jāni, par komentāru! Jautājumi ir svarīgi. Taču neņemot apgalvot, ka neviena no partijām par tiem nav domājusi. Kaut vai tādēļ, ka neesmu lasījusi visu partiju programmas. Taču skaidri zinu, ka "progresīvā vienotība" pēc definīcijas ir par uzblīdušu birokrātisko aparātu, arvien pieaugošiem nodokļiem un varas regulētām attieksmēm. Kreisie, kas neko nespēj radīt, tikai atņemt, pārdalīt un sagraut, citādās kategorijās nespēj domāt. Turklāt dāsni barotie birokrāti un tā sauktās "nevalstiskās organizācijas", kas pārtiek no nodokļu maksātāju naudas, ir viņu elektorāts.

Šajā ziņā ASV Neatkarības deklarācija un Konstitūcija ir unikāla. Ronalds Reigans savā atvadu uzrunā nācijai teica: "Mūsu revolūcija bija pirmā cilvēces vēsturē, kas patiesi mainīja valdības kursu, un paveica to ar diviem vārdiem: "Mēs tauta." – "Mēs tauta" pavēlam valdībai, kas tai jādara; nevis valdība pavēl mums. "Mēs, tauta" esam šoferis, bet valdība ir automašīna. Mēs lemjam, kur jābrauc, pa kādu maršrutu un cik ātri. Gandrīz visas pasaules konstitūcijas ir dokumenti, kuros valdības nosaka, kādas ir tautas tiesības. Mūsu konstitūcija ir dokuments, kurā "mēs tauta" nosakām, kādas ir valdības tiesības, ko tai ir atļauts darīt."   Jānis Blahins: ā, mani 4 jautājumi ir pamata klauzulas ASV Konstitūcijā, tās, pateicoties kurām ASV savā sākuma etapā panāca 20% GDP pieaugumu gadā un no atpalikušas lopkopju nomales kļuva par pasaules varenāko ekonomiku. Respektīvi, tās četras jāpilda pēc parauga, un tad visas lietas beigsies labi. Un ja nesekos, nu tad lietas beigsies kā parasti.   Sandra Gailīte: es vienmēr atceros filmu -17 pavasara mirkļus, kara beigas, amerikas sarunas...līdz šim brīnos, kā to palaida pasaulē, nemirstīgi un viedi teksti...to jau tad plānoja un paredzēja.