Jurijs Andropovs

Jurija Andropova biogrāfijas materiālos joprojām nav neviena pierādījuma, ka viņš tiešām bija tas, par ko uzdevās. Tikko iecelts VDK priekšsēdētāja amatā, Andropovs darīja visu iespējamo, lai atrastu un konfiscētu jebkuru ar savas jaunības gadiem saistītu dokumentu. Jautājumus un interesi par šo tēmu VDK vadītājs vērtēja kā personisku apdraudējumu, un vismaz viens cilvēks, kas izrādīja neveselīgu ziņkāri, aptaujājot vecos ļaudis ciematā, kur it kā bija dzīvojuši Andropova vecāki, tika arestēts un kaut kur pazuda.

1932. gadā iestājās Ribinskas ūdens transporta tehnikumā, lai kļūtu par kuģu mehāniķi. Viss, kas notika agrāk, balstās tikai uz divu cilvēku – paša Andropova un kādas viņa neskaidras izcelsmes radinieces – atmiņām un apgalvojumiem. Laika gaitā Andropovam piedēvējuši vismaz pusduci dažādu tautību tēvu un patēvu un kā nabadzīgu, tā arī pārtikušu bērnību. Šodien var tikai minēt, kas šis cilvēks bija patiesībā.

Nebūdams īpaši muzikāls, viņš piespieda sevi apgūt ģitāras un klavieru spēles pamatprasmi un, pateicoties tai, sāka karjeru komjaunatnē.

30. gados PSRS provinces pilsētās bija ļoti maz partijas aktīvistu ar šādām spējām. Andropovs ātri kļuva par gaidītu viesi mītiņos un arī ne tik oficiālos saietos, jo bija iemācījies arī diezgan labi dziedāt un stāstīt anekdotes.

1936. gadā pēc tehnikuma absolventu sadales Andropovu norīkoja par Ribinskas kuģu remonta rūpnīcas komjaunatnes sekretāru un savā tiešajā profesijā viņš nekad tā arī nestrādāja. Turpmākie četri gadi Andropovam pagāja, aktīvi piedaloties Staļina terorā. Nepārtraukti apsūdzot savus tiešos priekšniekus trockismā un citos tā laika nāves grēkos, Andropovs soļoja pa kolēģu līķiem un 1940. gadā jau bija Karēlijas komjaunatnes vadītājs.

Andropova pirmā sieva Ņina nāca no ļoti cienījamas Ribinskas dzimtas. Tās bija tikpat daudz aprēķina, cik mīlestības laulības. Tūlīt pēc kāzām Andropovs uzaicināja pie sevis kādu radinieci, kas esot uzaudzinājusi bez mātes palikušo Juriju. Sentimentālās atmiņas un divi bērni netraucēja Andropovam pamest ģimeni, pārceļoties uz Karēliju.

Kara gados nodarbojoties ar Karēlijas frontes apgādes nodrošināšanu, Andropovs kādā no padotajām apakšvienībām sastapa savu otro sievu Tatjanu un drīz pēc kara šķīrās no pirmās sievas. Ņina tobrīd strādāja iekšlietu orgānos, un Andropovs vēl nebija tik ietekmīgs, lai viņa karjeru nevarētu apdraudēt. Taču te parādījās Andropova īpatnā prasme iedvest nāves bailes visiem cilvēkiem, kas viņu labi pazina. Kā un kāpēc tas notika, nav saprotams, tomēr var droši apgalvot, ka šī spēja, kuras nebija pat Staļinam, kļuva par noteicošo faktoru Andropova karjerā un personīgajā dzīvē.

Kara laikā Andropovs ar pārsteidzošu izmanību izvairījās no frontes vai aizmugures dienesta, aizbildinoties gan ar grūtībām ģimenē, gan arī ar veselības problēmām.

Kara beigas Andropovs sagaidīja kā gandrīz vienīgais sava ranga nomenklatūras darbinieks, kas nebija saņēmis pat visniecīgāko militāro apbalvojumu un, cik var spriest, mazliet kaunējās no šā fakta.

1982. gadā Andropovam nākot pie varas, literātu kolektīvs, kas bija rakstījis "Mazo zemi" un citus Brežņeva memuārus, gribēja apdziedāt viņa varoņdarbus Karēlijas frontē, tā vietā izpelnoties jaunā valdnieka dusmas.

Draudzība ar Kūsinenu ļāva Andropovam pārdzīvot tā saucamās "Ļeņingradas lietas" sekas, kad partijas kliķu cīņas rezultātā Karēlijā arestēja vairākus partijas vadītājus.

Par nopelniem, atbalstot Berijas un Maļenkova grupējumu, Andropovu 1951. gadā pārcēla darbā uz Maskavu.

Jau 50. gadu sākumā Andropova darba un uzvedības stils ievērojami atšķīrās no Maskavas partijas aparāta tradīcijām. Viņš bija kluss, korekts, vienmēr pieklājīgs un nekad netika pieķerts lamājamies. Lai nepievērstu priekšnieku uzmanību ar pārlieku garo augumu, Andropovs pierada staigāt sakumpis un tādēļ izskatījās dīvaini sabozies. Andropovs necieta smēķēšanu, un viņam bija alerģiska reakcija pret tabakas dūmiem.

Atpūtas brīžos viņš rakstīja dzejoļus. Andropova dzejas darbi bija viņa mazais noslēpums, par ko zināja nedaudzi. Tomēr pats galvenais – brīdī, kad pie varas nāca Hruščovs un Andropovam pavērās jaunas karjeras iespējas.

1953. gada vasarā, kad Maskavā bija vērojams varas dalīšanas juceklis, Andropovu pārcēla uz Ārlietu ministriju un nosūtīja uz Ungāriju.

1956. gadā ungāru tauta sacēlās pret padomju okupantiem. Nemieru laikā Andropovs apliecināja sevi kā izcilu diplomātisko meli un uz jebkādiem kompromisiem nespējīgu vardarbīgu risinājumu piekritēju.

Ungārijā pārdzīvotais stress izrādījās liktenīgs visai Andropovu ģimenei. Viņa sieva Tatjana baiļu iespaidā sasirga ar neārstējamu nervu slimību un atlikušo mūžu nodzīvoja faktiskā mājas arestā, paslēpta no pasaules.

Tatjana Andropova vēl šodien paliek vienīgā Kremļa pirmā lēdija, kuras dzīve ir valsts noslēpums. Čekistu aprindās klīst runas, ka kādā incidentā toreiz cietis arī Andropova dēls Vladimirs.

Tūlīt pēc Ungārijas "nomierināšanas" Hruščovs iecēla Andropovu par partijas CK Austrumeiropas valstu nodaļas vadītāju.

Nākamos desmit gadus viņš pamanījās izdzīvot, nesaistot sevi ne ar vienu no partijas grupējumiem, un izcēlās tikai ar to, ka mēģināja kļūt par otru "izcilāko komunisma teorētiķi" pēc Hruščova. Ar šo mērķi Andropovs kā pirmais Padomju Savienībā ap sevi sapulcināja profesionālu runu rakstītāju komandu, kurā sāka savu karjeru daudzi izcili padomju žurnālisti.

Andropovs ieguva par nesamierināmiem ienaidniekiem īsto "galveno teorētiķi" Suslovu un ietekmīgo tautsaimnieku Kosiginu.

Hruščova gāšanas laikā viņš netika pat iepazīstināts ar sazvērnieku plāniem. Pirmos divus Brežņeva valdīšanas gadus Andropovs pavadīja neziņā par nākotni un no pārdzīvojumiem pat pārcieta infarktu.

Viss mainījās 1967. gada maijā, kad, cīnoties pret savu galveno ienaidnieku Aleksandru Šeļepinu, Brežņevam ievajadzējās uzticamu vīru, kas varētu pārņemt pēc Šeļepina sabiedrotā Vladimira Semičastnija padzīšanas bez vadītāja palikušo Valsts drošības komiteju.

Privātas tikšanās reizē Andropovs zvērēja uzticību Brežņevam. Piecpadsmit gadu laikā kopš Berijas nāves PSRS slepenie dienesti bija piedzīvojuši juku laikus un faktiski darbojās kā neatkarīgu struktūrvienību kopa.

Andropovam izdevās samērā ātri atjaunot to vienotību, gan uzspiežot nežēlīgu disciplīnu, gan arī čekistiem piedāvājot līdz tam nepieredzētas privilēģijas.

Viņš visiem spēkiem veicināja PSRS iebrukumu Čehoslovākijā un Afganistānas kara sākšanu.

Pēc Andropova pavēles vajāja akadēmiķi Andreju Saharovu un rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu. Pēc VDK priekšsēdētāja kaprīzes uz ASV izbrauca neatzītais pornogrāfiskas dzejas sacerētājs Eduards Ļimonovs.

Andropova privātā dzīve paliek noslēpums, jo uz Brežņeva laiku uzdzīves fona viņš, vismaz ārēji, bija neparasti askētisks, aizbildinoties ar nieru slimību. Veselības problēmu dēļ viņš piedalījās tikai oficiālajās sanāksmēs, neaicināja pie sevis viesus un, sākot darbu VDK, atteicās no jebkādiem stiprajiem dzērieniem.

Apgalvo, ka Andropova nieru kaite sākusies jaunības gados, kad, piestrādājot par krāvēju, viņš iekritis ledainā ūdenī. 80. gadu sākumā nieru mazspēja esot progresējusi līdz brīdim, kad dzīvību vairs nevarēja uzturēt pat ar aparātu palīdzību.

Neraugoties uz augstākās izglītības trūkumu un svešvalodu nezināšanu, Andropovs prata saglabāt kulturāli vispusīga, rietumnieciska cilvēka reputāciju.

VDK viņš ieviesa tradīciju, saskaņā ar kuru augsta ranga čekistiem bija jādarbojas kā mākslas "mecenātiem", pulcējot ap sevi sulainiski paklausīgus aktierus, māksliniekus un rakstniekus.

Andropova dēls Vladimirs un meita Jevgeņija no otrās laulības bija labi pazīstami Maskavas bohēmas dalībnieki. Pats VDK vadītājs labprāt uzdevās par džeza pazinēju un demonstratīvi kolekcionēja krievu abstraktās mākslas klasiķu darbus.

Andropovs bija vienīgais no PSRS līderiem un politbiroja locekļiem, kas nodarbojās ar labdarību, publiski pārskaitot savu armijas ģenerāļa papildalgu paša izraudzītam bērnunamam.

1982. gada 12. novembrī nākot pie varas, Andropovam nepietika laika pavērst Brežņeva privilēģiju sistēmu par labu saviem čekistiem, taču viņš paguva to pamatīgi sapostīt.

Par pirmo upuri kļuva Krasnodaras apgabala partijas vadītājs Sergejs Medunovs. Kā uzskata – galvenokārt tāpēc, ka viņš bija centies noskaidrot Andropova ciltskoku un tautību, jo par Andropova dzimšanas vietu uzskatītais Nagutas ciems atradās viņam pakļautajā teritorijā.

Pirmā opozīcijas pretestības pazīme bija uz Rietumiem nosūtītais ziņojums presei, apsūdzot Andropovu nepiedienīgā interesē par saviem vīriešu kārtas padotajiem. PSRS līderis bija satracināts un kļuva neprognozējams.

1983. gada 1. septembris ir pati noslēpumainākā diena padomjzemes vēsturē. Ar Andropova mutisku piekrišanu virs Sahalīnas tiek notriekta Korejas pasažieru lidmašīna un tam sekojošais starptautiskais saspīlējums draud ar jaunu pasaules karu. Rīta pusē notiek politbiroja sēde, kuras saturs joprojām ir slepens. Tās pašas dienas vakarā un nākamajā rītā seko vēl divas, šoreiz ārkārtas politbiroja sēdes, taču Andropovs tajās vairs nepiedalās, jo, pēc oficiālās versijas, aizbraucis ārstēties uz Krimu.

Kāpēc Andropovs pazuda no Maskavas un no politiskās dzīves tūlīt pēc sēdes, kurā apsprieda kara un miera jautājumus, joprojām nav loģiski izskaidrots. Turpmāk viņš ar kolēģiem sazinājās, nosūtot īsas zīmītes, un dzīvs vairs netika redzēts.

Noslēpumaini ieradies šajā pasaulē, 1984. gada 9. februārī viņš tikpat noslēpumaini no tās aizgāja.

Kas patika Andropovam:

Ēdiens – pīrādziņi ar kāpostiem

Dzēriens – vācu vīns "Liebfraumilch"

Grāmata – "Divpadsmit krēsli"

Izklaide – dzejoļu rakstīšana

Vaļasprieks – mākslas priekšmetu kolekcionēšana

Kino – Džeimsa Bonda cikla filma

mūzika - džezs, diksildends

Starp citu, dzīvo arī šāds mīts :

 

1944. gada 15. decembrī Glens Millers devās no Lielbritānijas un Parīzi, lai koncertētu karavīriem. Millera lidmašīna pazuda virs Lamanša. Ne lidmašīnas, ne apkalpes atliekas nav atrastas. Populārākā versija par Millera nāvi apgalvo, ka lidmašīnu nejauši notriekuši britu bumbvedēji, kas izmeta jūrā uzlidojumā neizlietotās aviobumbas.

Millera fani nekādi nevarēja samierināties ar ziņu par sava elka bojā eju. Pastāvēja versija, ka patiesībā Glens Millers esot slepus ieradies Padomju Savienībā, kur mainījis savu identitāti un kļuvis par ... Juriju Andropovu - par pamatu ir ņemta nelielā vizuālā līdzība, kā ari tas, ka Jurijs Andropovs esot bijis liels džeza un dikselenda mīļotājs.

Avoti: news.lv, wikipedia.org, pamattekstā citēts-  Arvīds Kuģis, no Mājas viesis 16. aprīlī, 2008