Maskavā tiek atvērts Jeļisejeva veikals

Jeļisejeva veikals Maskavā, Tveras bulvārī 14 - bija paraugs, cariskajā Krievijā, kādam vajadzētu būt pārtikas veikalam. Veikalu ķēde piederēja brāļiem Jeļisejeviem. Bez pilij raksturīgas veikala interjera greznības, veikalā varēja iegādāties ārzemju vīnus, sierus, trifeles u.c. delikateses. Veikaliem bioja savas konditorejas un gastronomijas cehi, kuri nodrošināja svaigu produktu un pusfabrikātu gatavošanu tieši uz vietas. Personālam bija jāpārzina vairākas valodas. 

Padomju laikā to pārdēvēja par "Gastronom Nr1" un tas kļuva par partijas nomenklatūras varenības, blata, korupcijas un dubultu dzīves standartu simbolu.

Tieši šī iemesla dēļ, šis veikals kļuva arī par vienu no cīņas platformām starp PSRS VDK un iekšlietu personāžiem Juriju Andropovu un Viktoru Grišinu un šīs cīņas rezultātā viens no veikala vadītājiem tika sodīts ar nāves sodu.

Veikala saimniecība PSRS laikos īpaši attīstījās Jurija Sokolova vadīšanas laikā. 1923. gadā dzimušais Sokolovs jaunībā bija gan karojis, gan strādājis par taksometra vadītāju. Vēlāk pievērsies tirdzniecības jomai, no 1963. līdz 1972. gadam bija Maskavas gastronoma Nr. 1 direktora vietnieks. Šajā amatā viņš sevi pierādīja kā izcilu menedžeri un 1972. gadā kļuva par gastronoma direktoru.

Sokolova arests notika, kad formāli pie varas vēl atradās smagi slimais Leonīds Brežņevs, proti, viņu arestēja 1982. gada 30. oktobrī – desmit dienas pirms Brežņeva nāves. Liecības viņš sāka sniegt, kad kļuva zināms, ka pie varas nācis Andropovs un valstī izsludināta cīņa pret korupciju. 

Jurijam Sokolovam nāves spriedumu izpildīja 1984. gada 14. decembrī, viņš tika apglabāts Maskavā, Vedenskas kapsētā.

Kad jau vēlāk presē sāka šķetināt Sokolova lietu, uzpeldēja daudzas interesantas detaļas. Piemēram, Sokolova advokāts Artjoms Sarumovs savam klientam bija ieteicis vispār nesniegt liecības, taču Sokolovs atbildējis, ka viņam ar čekistiem esot noslēgta vienošanās, proti, ja atklāti visu izstāstīs, čekisti nodrošinās, ka tiesa viņam piespriež ne vairāk kā piecus gadus ieslodzījumā. Turklāt Sokolovs nemaz nav bijis nekāds pagrīdes miljonārs, par kādu viņu pataisīja padomju prese. Kaut arī dzīvojis pārticīgi, viņš nav mētājies ar naudu un dižojies ar dārgām mantām. Kratīšanas laikā Sokolova vasarnīcā atrasti 67 000 rubļu. Aizturētais skaidrojis, ka tā nav viņa personīgā nauda, bet gan paredzēta citiem – par pārtikas produktu piegādi gastronomam.

Sokolova paziņas intervijās viņu raksturoja viņu kā inteliģentu, pieklājīgu, draudzīgu un komunikablu cilvēku, gādīgu ģimenes tēvu, kuram bija jauka sieva un meita. Viņa aizstāvji pauda uzskatu, ka normālā un demokrātiskā valstī Sokolovs būtu bijis talantīgs un veiksmīgs uzņēmējs, bet padomju sistēma viņu iznīcināja. Te nu jāatzīst, ka talantīgs un izmanīgs viņš bija arī padomju sistēmā, jo prata nomenedžēt situāciju tā, ka viņa vadītajā veikalā nekā netrūka. Bijušie kolēģi viņu raksturoja kā cilvēku, kurš ar visu sirdi nodevies darbam, bijis liels savas darbavietas patriots, katru dienu pats personīgi gan atslēdzis, gan aizslēdzis veikalu. Viņš arī labi rūpējies par saviem padotajiem, piešķīris prēmijas un sarūpējis ceļazīmes uz sanatorijām.

Jurijs Sokolovs nebija vienīgais, kuram šīs kampaņas laikā izpildīja nāvessodu. 1985. gadā tiesāja, bet 1987. gadā nāvessodu izpildīja Maskavas augļu un dārzeņu bāzes direktoram Mhitaram Ambarcumjanam. Tiesa neņēma vērā ne Ambarcumjana nožēlu, ne arī vērtību atdošanu valstij, pat ne apsūdzētā nopelnus un izrādīto varonību Lielajā Tēvijas karā. Zīmīgi, ka arī viņš izmeklēšanai sniedza visas vajadzīgās liecības, un, iespējams, tieši par to arī tika sodīts.

Rezumējot visu iepriekšminēto, Maskavas tirdzniecības afēristu tiesāšanu Jurijs Andropovs bija iecerējis kā skaļu paraugprocesu, kuru pats nepiedzīvoja. Krievijā vēl ilgi nerima strīdi, kādā virzienā būtu attīstījusies PSRS, ja Andropovs nebūtu tik ātri nomiris. Versijas bija dažādas. Daudzi Andropova atbalstītāji uzskatīja, ka viņš būtu veicis nepieciešamās reformas, nesagraujot lielo valsti, kā to izdarīja Mihails Gorbačovs. Savukārt citi apgalvo, ka Andropovs nemaz nebija spējīgs veikt reformas, jo pēc savas dabas nav bijis ne demokrāts, ne reformators. Viņš tikai spējis veikt tīrīšanu partijas rindās un cīnīties ar korupciju, bet nekādu reformu plānu viņam nav bijis.

Vairāk - krievu valodā.