Margota Honekere

Margota Honekere, bija PSRS satelīta - Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) vadītāja sieva, aktīva komuniste un VDR izglītības ministre no 1963. līdz 1989. gadam,

Viņas vīrs Ēriks Honekers vadīja tā dēvēto Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) no 1971. līdz 1989. gadam un amatu bija spiests atstāt īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.

Pateicoties īpatnējam matu krāsojumam, viņa bija pazīstama ar palamu «violetā ragana», un, būdama boļševiku stingrās līnijas sekotāja, Honekere bija tieši atbildīga par mācību programmu pakļaušana komunistiskajai ideoloģijai un militarizācijai.

Viņa ir arī atbildīga par to bērnu piespiedu adopcijas programmu, kuru vecākiem bija izdevies aizbēgt uz toreizējo Rietumvāciju.

Pēc noziedzīgā marionešu režīma krišanas Honekeri, lai izvairītos no tiesāšanas par cilvēktiesību pārkāpumiem un to vāciešu slepkavībām, kas mēģināja bēgt no «proletariāta paradīzes» uz Rietumiem, meklēja patvērumu Čīles vēstniecībā Maskavā.

Pēc ilgām sarunām, ņemot vērā Ērika Honekera smago veselības stāvokli, viņi beidzot saņēma atļauju doties uz Santjago.

1994. gadā Honekers Čīlē mira no aknu vēža.

Tikmēr Margota līdz pat pēdējam brīdim centās attaisnot sava vīra politisko darbību un viņa vadīto totalitāro režīmu.

Vēl brīdī, kad Vācija svinēja savas atkalapvienošanās desmit gadu jubileju, Honekere apgalvoja, ka VDR «nekad nepazina sociālo nedrošību, trūkumu un postu» un ka tagad apvienotajā Vācijā «cilvēcisko attiecību vietā nācis naudas briesmonis».

2000.gadā klajā laistajā grāmatā «Gespräche mit Margot Honecker über das andere Deutschland» («Sarunas ar Margotu Honekeri par citādu Vāciju») viņa joprojām uzstāja, ka «ļaunuma saknes ir kapitālistiskās sociālās kārtības iedzimtība».

Tomēr visumā Santjago, kur Honekere dzīvoja kopā ar savu mazdēlu, viņa vadīja klusu dzīvi un tikās tikai ar šauru kreiso ekstrēmistu loku, kas savulaik pēc Augusto Pinočeta apvērsuma bija raduši patvērumu VDR.

Viena no pēdējām reizēm, kad Honekere parādījās atklātībā, bija 2009.gadā VDR 60.gadadienai veltītās svinības, ko bija sarīkojuši kādreizējie čīliešu trimdinieki.

Reaģējot uz ziņu par Honekeres nāvi, komunistiskā režīma upuri sestdien pauda nožēlu, ka zudusi pēdējā iespēja saukt viņu tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem.

«Margota Honekere bija viena no tiem «biedriem», kas noraidīja jebkādu savas rīcības kritiku līdz pēdējai dienai,» teikts paziņojumā, ko izplatījis Komunistu tirānijas upuru apvienību savienības priekšsēdētājs Dīters Dombrovskis.

«Līdz pat savai nāvei viņa bija ļauna un ietiepīga sieviete,» intervijā laikrakstam «Mitteldeutsche Zeitung» savukārt atzina komunistiskā režīma slepenpolicijas «Stasi» muzeja vadītājs Hūbertuss Knābe.

Pret Honekeri savulaik tika ierosināta sākotnējā izmeklēšana par piespiedu adopcijas programmu, taču 1994.gadā šī lieta tika slēgta.

Pret viņu tikusi ierosināta arī izmeklēšana par necilvēciskajiem apstākļiem to nepilngadīgo kolonijās, kurus VDR varasiestādes bija atzinušas par grūti audzināmiem, taču arī šī lieta līdz tiesai nenonāca.