Boriss Jeļcins

Boriss Jeļcins  bija pirmais Krievijas prezidents. Šo amatu viņš ieņēma no 1991. gada 10. jūlija līdz 1999. gada 31. decembrim.

Pateicoties  Jeļcina drosmīgajai un aktīvai rīcībai Latvijas neatkarība tika sasniegta ar nelieliem upuriem.

Jau astoņdesmito gadu beigās, Krievijas demokrāti, Boriss Jeļcins, Aleksandrs Jakovļevs atzina par spēkā neesošu  Molotova – Ribentropa paktu, sekojoši  tika atzīta Baltijas valstu nelikumīgā okupācija, un tas bija stingrs pamats tālākai cīņai par neatkarību

Ja Mihails Gorbačovs 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarāciju paziņoja par spēkā neesošu, tad Krievijas Federācija Borisa Jeļcina vadībā to atzina. Pie kam, daudz agrāk nekā, piemēram, ASV, kuras politiskie līderi ieņēma nogaidošu pozīciju.

1991.gada februārī pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā un Rīgā viņš naktī atlidoja uz Tallinu, kur parakstīja  sadarbības līgumu starp Krievijas Federāciju un Baltijas valstīm

Pēc PSRS sabrukuma pirmais Maskavā atzina Latvijas neatkarības pilnīgu atjaunošanu 1991.gada augustā, un noslēdza Krievijas armijas izvešanas līgumu 1994.gadā. Visi šie notikumi paātrināja Latvijas ceļu uz neatkarību un integrāciju vienotā Eiropā.

Boriss Jeļcins dzimis 1931.gada 1.februārī zemnieku ģimenē Urālos, Butkas (vai Basmanovas) sādžā.

Viņa vectēvs un tēvs cietuši Staļina represijās.

Lai gan skolā sekmes nav bijušas izcilas, bijis ar savu viedokli un to aizstāvējis. Piemēram, protestējis pret kādu skolotāju, kura fiziski ietekmējusi skolēnus un likusi tiem strādāt viņas mājās, par ko izslēgts no skolas.

Neuzmanīgi apejoties ar granātu zaudējis rokai vairākus pirkstus un šī iemesla dēļ vēlāk nav dienējis armijā. Pulkveža pakāpi viņš saņēmis par darbību kompartijas struktūrās.

1955.gadā absolvēja Urālu Politehnisko institūtu, iegūstot celtniecības inženiera profesiju

1956.gadā apprecējās ar studiju biedri Nainu, ar kuru laulībā nodzīvoti vairāk nekā 50 gadi. Viņiem ir divas meitas un vairāki mazbērni.

1961. gadā strādājis par Sverdlovskas celtniecības kombināta inženieri, vēlāk direktoru.

1961. iestājās kompartijā  30 gadu vecumā, bet izveidoja sekmīgu karjeru un

1976. gadā kļuva par Sverdlovskas apgabala kompartijas vadītāju, kas pēc tā brīža statusa nozīmēja šī apgabala faktisko vadību.

1878-1989- ievēlēts par PSRS Augstākās padomes deputātu. Bijis arī AP Prezidija loceklis

1985.gadā jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs viņu uzaicināja uz Maskavu, un Jeļcins kļuva par Maskavas KP vadītāju. Nepiekāpīgais B.Jeļcins atlaida daudzus Maskavas kompartijas vadītājus uzskatu nesaskaņu dēļ.

1987. gadā kļuva par KP Prezidija locekli, taču atklāti kritizēja tās vadību par pārāk lēniem "perestroikas" tempiem; rezultātā atkāpās no Prezidija locekļa posteņa. Tajā pašā gadā atzina savu kritku par "pārspīlētu" un "nožēloja" savu rīcību, kā rezultātā

1987.g novembrī tika atbrīvots no Maskavas KP vadītāja amata, taču atstāts Kompartijā. Turpina KP vadības (piem. Ļigačova) locekļu kritiku.

1988. g. iecelts par PSRS Valsts celtniecības ministru

1989. gadā tiek ievēlēts par PSRS AP deputātu no Maskavas (ar >90% balsīm)

1990. gadā iekļūst virknē avāriju, kuras skaidro ar VDK vēlmi atbrīvoties no Jeļcina.

1990.g. kļūst par KF deputātu, kļūst par KF Augstākās padomes priekšsēdētaju.

1990.gadā izstājās no kompartijas un kļuva par Krievijas parlamenta priekšsēdētāju. Izstrādā un pieņem likumu par Krievijas suverenitāti (neatkarību no PSRS).

1991.gada jūnijā ievēlēts par Krievijas prezidentu.

1991.gada augusta puča laikā atbalstīja M.Gorbačovu un novērsa reakcionāro spēku nākšanu pie varas. Atzīst bijušo PSRS republiku, t.sk. Latvijas neatkarību.

1991.gada decembrī parakstīja vienošanos par PSRS likvidēšanu

1993.gadā iesaistījās konfrontācijā ar Krievijas parlamentu, pavēlot apšaudīt parlamenta ēku

1994.gada decembrī sāka uzbrukumu Čečenijai

1995.gadā ilgi slimoja un izskatījās vārgs, tomēr 1996.gada vasarā ievēlēts uz otro termiņu prezidenta amatā. Pēc dažiem mēnešiem viņam operē sirdi

1996. gadā pārvēlēts Krievijas prezidenta amatā

1999.gada 31.decembrī Jaungada uzrunā paziņo par atkāpšanos no amata un atvainojas par pieļautajām kļūdām. Savā vietā viņš ieceļ paša izraudzīto pēcteci - par pagaidu prezidentu kļuva premjerministrs Vladimirs Putins, kuru vēlāk arī oficiāli ievēlēja par jauno prezidentu.

Jeļcins nomira no sirds slimības 2007. gada 23. aprīlī.