Andris Pauls-Pāvuls: Vai Latvija var novērst Trešo pasaules karu?

Aizvakar sabiedriskais medijs lsm.lv informēja sabiedrību: Baltijas valstis ir nākamās Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis. Un tās kļūs par pirmo un vissarežģītāko pārbaudījumu jaunievēlētajam ASV prezidentam Donaldam Trampam, kuram var nākties izlemt, vai Latvijas aizsardzība būtu Trešā pasaules kara vērta, žurnālā “Foreign Policy” rakstā “Kā Trešais pasaules karš sāksies Latvijas dēļ” norāda ASV Nacionālās aizsardzības universitātes profesors Pols Millers.

Neesmu diplomāts, tādēļ vēlos dalīties domās un pieredzē vienkāršā valodā.

1994. gadā strādāju 5. Saeimā apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijā un paralēli izmeklēšanas komisijā, kura, citu starp, izvērtēja PSRS armijas izvešanas procesu un par to atbildīgo personu rīcību. Īsumā: tika izvesti PSRS armijas „dzelži” (pārsvarā lielgabarīta) kopā ar aktīvā kara dienestā esošiem puišiem. Latvijā palika vīri brieduma gados - atvaļinātie virsnieki ar ģimenēm un nelegāli - nenosakāma daļa „mazgabarīta pielādējamu dzelžu”.

Sarunas Latvijas vārdā ar Krieviju, 1994. gadā būtībā veda demokrāta Bila Klintona administrācija, kuras galvenā (manuprāt, vienīgā) rūpe tolaik bija pēc iespējas ātrāk likvidēt Skrundas lokatoru, kā rezultātā, Krievijas prezidents Jeļcins par kādu gadu piekāpās, pie nosacījuma, ja Bils Klintons garantē atvaļinātajām PSRS militārpersonām pilntiesīgu palikšanu Latvijā.

Zviedru diplomāts Larss Pēters Fredēns, kurš arī ņēma līdzdalību šajos procesos, savā grāmatā „Atgriešanās” (Apgāds „Atēna” 2011.) notikušo apraksta šādi: „Kad Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš pēc dažām dienām ieradās Stokholmā, viņš mums sīki izstāstīja, ka informāciju par amerikāņu iejaukšanos starpvalstu sarunās ar Krieviju saņēmusi Latvijas ārpolitiskā vadība. Valsts sekretārs Kristofers 1994.gada 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma Maskavā, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas Ārlietu ministram Georgam Andrejevam.

Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18 [4 gadi Skrundas lokatora darbība + 18 mēneši likvidācija], taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” un vēl: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.-15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. Pirms tam Rīgai viņš neko nebija vaicājis, taču, lai būtu, kā būdams, tādas sarunas bija vedis ... Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi Presidential commitment (prezidentu saistības). Vašingtonā tika iedarbinātas visas sviras, lai panāktu līguma noslēgšanu. Uz ASV galvaspilsētu tika ielūgti Latvijas ārpolitikas lēmēji un visu Saeimas frakciju priekšsēdētāji.” Latvijas delegāciju vadīja vēsturnieks un diplomāts Mārtiņš Virsis (kurš formāli skaitījās vadītājs Latvijas delegācijai sarunām ar Krieviju) , bez astoņiem 5. Saeimas frakciju pārstāvjiem, delegācijā vēl ietilpa Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, valsts sekretārs Māris Riekstiņš un plānošanas departamenta darbiniece Maira Mora. L.P.Fredēns grāmatā uzskata, ka Andrejevs tolaik paļāvās uz savu vēstnieku Vašingtonā - ASV dzimušā Ojāra Ērika Kalniņa vārdiem, ka vizīte būšot nozīmīga. L.P. Fredēns: „Un tad ieradās Latvijas delegācija. Visiem nepietika sēdvietu. Tas vēl vairāk pastiprināja ārkārtas kara padomes atmosfēru. Nikolass Bērnss sveicināja klātesošos: „Šī ir telpa, kur ASV prezidents tiekas ar saviem tuvākajiem padomniekiem. Šī ir telpa, ko ASV prezidenti vienmēr izmanto krīzes situācijās. Tai ir skaņas izolācija un tā ir droša pret noklausīšanos.””

Neviens no šīs delegācijas, pat, tolaik, Apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas vadītājs Māris Grīnblats un LNNK frakcijas vadītājs Aleksandrs Kiršteins, līdz šim nav godīgi publiski pauduši, kā viņi tika apstrādāti Baltajā nama, speciālajā telpā ar skaņas izolāciju... Viņi atgriezās un 5. Saeima ratificēja apkaunojošos līgumus ar Krieviju - atstājot Latvijā brieduma gados atvaļinātos PSRS armijas virsniekus un nodrošinot tiem Latvijā sociālās garantijas uz mūžiem.

Kur atrodas Latvijā nelegāli palikušie ieroči, vismaz 1994. gadā, Latvijas drošības iestādes Saeimas izmeklēšanas komisijai nevarēja atbildēt. Un tad no ASV Losandželosas ieradās demokrāts Nils Muižnieks mūs integrēt - vispirms kā Sorosa fonda Latvijas filiāles programmu direktors, tad Latvijas Cilvēktiesību centra vadītājs un, visbeidzot, divos piegājienos, kā Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās. Pieņemu, centās, bet nesanāca. Brieduma gados atvaļinātie PSRS armijnieki, kuri nevēlējās kļūt lojāli Latvijai, turpināja šeit dzīvot, neatzīstot Latvijas valsti un viņiem turpināja dzimt bērni, mazbērni un mazmazbērni - PSRS pilsoņi, kurus Latvija legalizē, izsniedzot viņiem Latvijas nepilsoņa pases. Tā Latvija, pateicoties ASV demokrātiem, šobrīd ir palikusi vienīgā bijusī PSRS teritorija, kurā turpina dzimt PSRS pilsoņi.

Man šķiet, Baltajā namā, tajā telpā ar skaņu izolāciju, slēpjas tā latviešiem līdz šim nepārvaramā vara, kura liek mums joprojām nodrošināt PSRS pilsoņiem mācības krievu valodā. Vismaz līdzatbildīgs šajā kārtībā demokrāts Bils Klintons ir. Man šķiet, vismaz tikpat, cik es, bet noteikti daudz, daudz vairāk no šī 22 gadīgā stāsta zina ASV Nacionālās aizsardzības universitātes profesors Pols Millers, uzskatot, ka Trešais pasaules karš sāksies Latvijas dēļ - un es viņam varu tikai piekrist!

Valstij ir jākalpo cilvēkam. Kāpēc? Tāpēc, ka suverēns ir pirmais. Suverēns ir svarīgākais. Suverēns esam Mēs, Latvijas pilsoņi. Latvijas nepilsoņiem nav savas valsts. Arī viņi ir suverēns, cits suverēns, šobrīd bez savas valsts, kuru viņi noteikti gribētu, jo 22 gadus nav pieņēmuši Latviju, kā savu valsti. Tādēļ Profesoram Polam Milleram ir taisnība.

Tādēļ, Mums nav citas izejas, kā Trešo pasaules karu apsteigt.

Ceru, Mēs to varam. Mums, Latvijas Suverēnam būtu:
pirmkārt, jābeidz baidīties. Baidīties no citiem un vienam no otra. Bailes laupa saprātu;
otrkārt, par sevi ir jāatgādina, par sevi ir jāpastāv un jāliek Mūsu Ārlietu priekšstāvjiem starptautisko sabiedrību informēt par mūsu iekšējo problēmu, kura var izraisīt Trešo pasaules karu. Mums jāliek Ārlietu priekšstāvjiem publiski piedāvāt Putinam un Trampam pirmo tikšanos rīkot Rīgā;

treškārt, jāatzīst Mūsu bezspēcība patstāvīgi atrisināt ASV un Krievijas šeit radīto situāciju. Pamatojoties uz ASV Nacionālās aizsardzības universitātes profesora Pola Millera publisko atziņu par Trešā pasaules kara sākumu un mūsu 22 gadu pieredzi, jāpieprasa NATO papildspēku izvešana no Latvijas, tos nekavējoši aizstājot ar ANO miera uzturēšanas spēkiem;

ceturtkārt, jāpieprasa Mūsu pārstāvniecībai Saeimai izbeigt pozīcijas - opozīcijas rotaļas un izveidot valdību, kurā būtu visu Mūsu partiju ministri. Mums jāpieprasa nekavējoši likvidēt Latvijas nepilsoņu statuss, lūdzot gan Krievijas, gan ASV palīdzību. Mūsu priekšstāvjiem jāpanāk 1994. gada Presidential commitment pārskatīšana un būtu godīgi, ja Latvijas nepilsoņiem būtu izvēles iespēja iegūt Latvijas, Krievijas vai ASV pilsonību.