Vadims Tumanovs

Vadims Ivanovičs Tumanovs ( krievu : Вадим Иванович Туманов ; dzimis 1927 . gada 1. septembrī Bila Cerkvā , Ukrainas PSR ; † 2024 . gada 10. jūlijā ) bija Krievijas kalnrūpniecības uzņēmējs.

Karjera

Tumanovs dzimis strādnieku ģimenē. 14 gadu vecumā viņš kļuva par komjaunatnes biedru. Kā karavīrs piedalījās Otrajā pasaules karā. Pēc kara beigām viņš apmeklēja navigācijas virsnieku skolu. 1948. gadā viņš tika arestēts kā navigācijas virsnieks uz kuģa "Uralmaš" un notiesāts uz astoņiem gadiem nometnē. Pēc paša Tumanova vārdiem, viņa aizturēšanas iemesls bija “mīlestība pret Jeseņinu”. Viņš astoņas reizes nesekmīgi mēģināja aizbēgt, kas viņam kopumā nozīmēja 25 gadus cietumā. Tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā viņš tika atbrīvots un attaisnots. Visas kriminālās sodāmības tika dzēstas, un viņš atguva civiltiesības.

Pēc atbrīvošanas Tumanovs pabeidza apmācību, lai kļūtu par kalnrūpniecības meistaru. Kopš 1956. gada viņš ir izveidojis vairākas lielas zelta ieguves sadarbības. Daži no viņiem strādā līdz šai dienai. Starp uzņēmēja izveidotajām sadarbībām, kas stiepjas no Urāliem līdz Okhotskas jūras krastam, ir “Semiletka” (1960–1966), “Progress” (1966), “Aldan” (1969), “Amur”. (1973), “Witim” (1973), “Ļena” (1976), “Pechora”. Tumanow izveidotās operācijas kopā ar meitasuzņēmumiem ir ieguvušas vairāk nekā 400 tonnas zelta.

Vislielāko atsaucību guva Tumanova darbs 1956. gadā izveidotā kooperatīva “Pechora” vadītāja amatā (kopš 1979. gada). 80. gadu sākumā kooperatīvs, kas faktiski tika uzskatīts par kooperāciju, pārgāja uz saimniecisko grāmatvedību. 1987. gadā Jegors Kuzmičs Ligačovs Politbiroja sastāvā un PSRS krāsainās metalurģijas ministrs V.A.Durasovs vadīja kampaņu pret kooperatīvu Pečoru un pašu Vadimu Tumanovu. Kampaņā pret zelta ieguvēju piedalījās arī citi, piemēram, laikraksta “Sociālistiskā rūpniecība” galvenais redaktors A. A. Baranovs, Komi apgabala Padomju komunistiskās partijas reģionālās komitejas pirmais sekretārs V. I. Meļņikovs un PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Sergejevičs Gorbačovs. Rezultātā kooperatīvs tika likvidēts. 1987. gadā Tumanovs atvēra kooperatīvu Stroitel. Reģistrēta Karēlijā, viņa specializējās ceļu būvē. Vēlāk viņš izveidoja akciju sabiedrību “Tumanow & Co”.

Pēcpadomju laikā arvien vairāk varas elites cilvēku uzzināja par Tumanovu un meklēja draudzību ar viņu. Vīrs, kurš izgājis caur visiem iespējaiem Gulagiem un padomju koncentrācijas nometņu līmeņiem korumpētajai Maskavai, pēc iepazīšanās ar Juriju Lužkovu, Tumanovs piedāvāja noasfaltēt vienu no Apvedceļa (МКАД) posmiem, kur darbiem ierēdņi bija plānojuši gadu.
Sacīts, darīts.
Darbs vislabākajā kvalitātē tika sākt un pabeigts 28 dienu laikā. Maskavas mērijā viņu vēl vairāk sāka nemīlēt.

Tēls literatūrā un kino

Aktieris un dziesmu autors Vladimirs Visockis bija Tumanova draugs. Viņš veltīja viņam dažas savas dziesmas, tostarp “Flight to Advance”. Viņa uzņēmēja dzīve nodrošināja materiālu Vladimira Visocka un Leonīda Mančinska grāmatai “Melnā svece”, kas 2006. gadā tika uzņemta filmā ar nosaukumu “Laimīgais puisis”.

2004. gadā tika publicēta viņa autobiogrāfija ar nosaukumu “Pazaudēt visu – un sākt no jauna ar sapni…”, kurā viņš stāsta par Kolimā pavadītajiem gadiem, par zelta ieguves kooperatīvu dibināšanu un par satiktajām personībām.

Par Tumanovu tika uzņemtas divas dokumentālās filmas un pārraidītas vairākas televīzijas programmas.