Filips Bobkovs

Filips Bobkovs - augsti stāvošs VDK (KGB) ģenerālis, kurš ir viens no retajiem, kurš nožēlojis un atvainojies par savu darbību.

(1925. gada 1. decembris, Chervonaya Kamenka, tagad ietilpst Ukrainas Kirovogradas apgabala Aleksandrijskas rajonā - 2019. gada 17. jūnijā, Maskava) ir vadošs padomju valsts drošības iestāžu darbinieks, Lielā Tēvijas kara dalībnieks.

PSRS KGB 5. pārvaldes vadītājs (1969–1983),

PSRS KGB priekšsēdētāja vietnieks (1983–1985), 

PSRS KGB pirmais vietnieks (1985–1991).

70.-80. gados viņš faktiski bija VDK vadītājs.

Armijas ģenerālis (1987).

11. sasaukuma KF Augstākās padomes deputāts (1986-1990).

KF Tautas deputāts 1990-1992.

PSKP Centrālās komitejas loceklis 1986. – 1990. gados.

Ar 16 gads vecumā devās uz fronti kā brīvprātīgais. Karu beidza Latvijā. Karā dienēja Smersh vienībās. 

Beidzoties karam, viņš 45 gadus strādāja padomju valsts drošības iestādēs. Pretizlūkošanas virsnieks Bobkovs, pastāvīgi virzījās no ierindas virsnieka uz vienu no ietekmīgākajiem padomju slepenā dienesta vadītāa posteņiem.

Šī valsts drošības dienesta virsnieka vārds ir cieši saistīts ar ideoloģisko pretizlūkošanu, cīņu pret Rietumu aģentiem un pirmo terora aktu izmeklēšanu PSRS. Nozīmīgas Bobkova darbības jomas bija etnisko konfliktu atrisināšana, masu nemieru novēršana un lokalizācija, cīņa pret "antisovietiskiem" elementiem un disidentiem, aģentūras un ziņotāju tīklu izveide šim mērķim intelektuālajās aprindās; kā arī bija kurators padomju radošajām savienībām, kultūras darbiniekiem, žurnālistiem un šahistiem.

Bobkovam tiek piedēvēti lauri par virkni etnisku un politisku konfliktu atrisināšanu - Sumgaitā, Viļņā, Rīgā, Ferganā. Aleksandrs Jakovļevs gan pēc tam šo notikumu izraisīšanā vainoja pašu VDK, kurai bija jāpierāda valsts vadītājiem savas eksistences nepieciešamība. 

Bobkovam tiek piedēvēta arī pretcionisma organizācijas un citu sabiedrisku organizāciju dibināšana, lai tādējādi pilnība kontrolējot gan to darbību, gan piesaistītos cilvēkus.

Caur Bobkovu izgāja visa svarīgākā informācija, viņa  pakļautībā atradās arī varenās iestādes analītiskā daļa. Redzot kā pamazām grūst Padomju Savienība, izvērtējot esošo informāciju Bobkovs deva valsts vadītājiem un konkrēti Mihailam Gorbačovam ideju par Perestroiku.

Bobkovam bija arī kontrole pār VDK naudas līdzekļiem, kuri, brūkot valstij, tika veiskmīgi iegulldīti bankās, dažādos uzņēmumos un akciju tirgos, atbildīgos amatos ieliekot bijušos VDK darbiniekus. Tieši šī iemesla dēl viņa kontrolē nonāca arī PSKP nauda, par kura izvietošanu Rietumos bija atbildīgs Politbiroja "kasieris" Nikolajs Kručina, kurš pēc puča vienkārši izkrita pa sava dzīvokļa  logu.

Komunistu funkcionāru vidū nebija tādas kadru rezerves, kuri orientētos komercdarbībā un brīvi pārvaldītu svešvalodas 

Pēc 1991.gada Bobkovs aizgāja pensijā, izveidojot privātu drošības firmu Media-Most paspārnē, protams, paņemot līdzi virkni VDK darbinieku un ,galvenais, 5.pārvaldes arhīvus. Klīda runas, ka 1994. gadā notikušais atentāts pret Berezovski bjia Bobkova firmas darbinieku roku darbs. Kā zināms, Berezovskis šajā laikā bija pietuvināts Kremļa ģimenei, kura neiedomājamos apmēros pieļāva Krievijas dabas bagātību izvešanu un valsts izlaupīšanu. Berezovskis faktiski arī pārvaldīja Krievijas nacionālo Drošības padomi.

Bobkovs bija arī Krievijas Domes spīkera Ruslana Hasbulatova padomnieks personīgās drošības jautājumos.

Vecumdienās Bobkovs atzina savu atbildību un pauda nožēlu par vairākām darbībām, ko vēlāk nosodīja sabiedrība, tostarp akadēmiķa un Nobela prēmijas laureāta Andreja Saharova vajāšanu un izsūtīšanu.